Skaties dziļāk “Tirzas rakstos”!

2018. gada 21. novembris 00:00

1887

Esam lepni par jaundzimušo literāro garabērnu par Tirzas novadniekiem un nelielu ieskatu Tirzas šodienā. Ideja par grāmatu radās pagājušajā gadā Tirzā pagasta svētkos, kad mūsu bibliotēkā literārajā pasākumā satikās nākamie “Tirzas rakstu” veidotāji, pēc profesijām skolotāji, arhitekti, vēsturnieki, literatūras pētnieki, kultūras darbinieki un zinātnieki – Tirzu mīloši ļaudis. No idejas tapa šis kopdarbs, kuru svinīgi atvērām 17.novembrī Latvijas simtgades godam. Pastāstīšu par to, kas mani īpaši uzrunāja, pāršķirstot jauno izdevumu un satiekot autorus grāmatas atvēršanas svētkos.

Virsuzdevums – iedvesmot tautu ar vārdu un piemēru
Dace Eihmane ir pedagoģijas maģistre, skolotāja, vairāku mācību grāmatu autore, pētījusi skolotāju Maldoņu dzimtu, tās devumu sabiedrībai un atradusi pagājušajā gadsimtā arī mūsdienīgas atziņas. Atliek vien brīnīties, cik patiess arī šinī gadījumā ir tas, ka jaunais ir labi aizmirsts vecais. Profesors Voldemārs Maldonis bijis

Latvijas Universitātes mācību spēks, teoloģijas profesors, meiteņu nacionālās ģimnāzijas dibinātājs, sirsnīgs, allaž ar smaidu sejā, kuru uzskatījis par veiksmīgas pedagoģiskās metodes stūrakmeni. Beidzis Tērbatas Universitāti. Viņa pedagoģiskā darba metodes bijušas jūtami atšķirīgas no agrākajām: no priekšmetu iekalšanas uz satura dziļākas jēgas atrašanu, arī par audzēkņu pētniecības darba metožu izstrādi. „Bērni ir jāved ceļā uz personību!” teicis profesors. Būdams izcils humānists, cilvēka dvēseles sapratējs, viņš ticējis labā uzvarai, pat noziedzniekus nepieskaitot bezcerīgiem subjektiem. Viņš bijis filozofijas pasniedzējs Rīgas 2.vidusskolā un dalījies pieredzē, izsakoties pozitīvi par bērnus attīstošās vides nozīmi. Uzskatījis, ka tikai no skolotāja atkarīga bērna spēja augt un skolotāja uzdevums ir tikt galā ar savu lepnību. Cieši ticējis, ka cilvēka nākotnes laime atkarīga no aroda izvēles. Būdams Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vadītājs, piedalījies Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošanā un strādājis pie izdevuma pedagoģijas un skolu vēstures nodaļas satura. No kopumā nostrādātajiem mūža 50 gadiem 30 veltīti mācītāja darbam, ko viņš uzskatījis par savu virsuzdevumu – iedvesmot tautu ar vārdu un piemēru. Viņš bijis izcils orators, latviešu tautasdziesmu speciālists, kas pratis tautas garamantas piemērot Bībeles citātu papildināšanai. Viņš izveidojis un kalpošanas misijā attīstījis kristietību, nenoliedzot dievturību un latvisko, cenšoties tās abas satuvināt. Pārliecināts par vārda un domas spēku, nežēlojis savu laiku arī mājas apmeklējumiem pie draudzes locekļiem un veicinājis latviešu kapu kultūras izkopšanu. Viņam dzīvē nācās pārvarēt arī savas personiskās bēdas, zaudējot savu meitiņu. 1. pasaules kara laikā viņš bijis gan politiķis, gan nacionālpatriots. Lai veicinātu ceļu uz neatkarīgu Latviju, darbojies Cēsu bēgļu apgādāšanas komitejā, rūpējoties par mirušo bēgļu apbedīšanu, un veicis darbu arī ārpus Latvijas (Harkovā, Pēterburgā, Maskavā), pildot savu mācītāja misiju. Sava loma profesoram bijusi arī skautisma kustības ienākšanai Latvijā, kas piedzīvo mūsu laikā savu otro atdzimšanu. Viņš teicis: „Bērniem ir jāmācās kļūt par vīriem, tai pašā laikā mācot vīrus būt kā bērniem.” Īpaši manu uzmanību Daces Eihmanes apcerējumā piesaistīja Voldemāra Maldoņa atzīmētais pravietojums: “Skolotājam jāzina, ka skolas klase nav korekcijas iestāde, izmēģinājumu stacija, dresūras krātiņš, ierēdņa kanceleja utt. Klase ir skolas darba svētnīca, kur skolotājs ziedo sevi, savu sirdi un māku, kur skolēns iegrimst darba ritmā ar visu savu miesu un garu. Abpusīgi un vispusīgi dot un ņemt ir klases parole.”

Pa Ludolfa Liberta dzīves ceļu līkločiem
Tirzas pagasta attīstība biedrības un Tirzas Slēpju muzeja vadītājs Nils Treijs, pēc profesijas arhitekts, veicis pamatīgu pētījumu par pasaulslavenā gleznotāja Ludolfa Liberta dzīvi. Plaši aprakstīti mākslinieka dzīves ceļi pasaulē, radot interesi lasītājos par izcilo, slaveno tirzmalieti. Liberta – pasaules ģēnija saknes ieaugušas Tirzā. Mēs grāmatā izlasīsim gan par mākslinieka ģimeni, varēsim pētīt dzimtas koku un Liberta gaitas dzīves garumā. Ludolfa tēvs, kalpa dēls, piecu gadu vecumā sācis ganu gaitas Drustu pusē, kalpojis par puisi, tad nācies piecus gadus pavadīt karā Varšavā, bet, par laimi, māka spēlēt flautu ļāvusi izdzīvot. Interesantu apstākļu sakritība un Tirzas muižas pārvaldnieka Perlbaha atbalsts atvedis ģimeni uz Tirzas muižu, kas tolaik greznojusies ar savām skaistajām zālēm, gleznām un teiksmaino apkārtni. Te Ludolfa tēvs ieskatās Tirzas mežsarga Lāča meitas Matildes Alvīnes sirdī, apprecas un ģimenē piedzimst Ludolfs. „No šī zēna gan reiz iznāks īsts vīrs!” piebildis viņa vectēvs Jānis Lācis. Ludolfa bērnība bijusi kā jau Tirzas laukos - dabas un ģimenes pavēnī: ganu gaitas – cūkas, aitas, govis, tad skolas (Vecgulbenes mācītājmuižas pagasta skola, Krapes skola, tad Saikavas un Ļaudonas pagasta skolas). Ir ziņas, ka Ludolfs jaunekļa gados vasarās pie Tirzas upes pretī muižai aizvien pievienojies pazīstamai studentu kompānijai zvejojot, vēžojot. Dziedot pie ugunskuriem un izklaidējoties, iepazinis studējošos jauniešus. Te guvis jaunas atziņas un izjutis izglītības alkas. Vēlāk bijušie studenti bija Latvijā pazīstami jaunekļi: Andrievs Niedra, Andrejs Misiņš, Jānis Poruks, Jēkabs Gūts un citi. Jaunais Liberts pēc rakstura bijis ziņkārīgs un arī zinātkārs. No vectēva viņam iedzimis sacensību gars un optimisms. Vectēvs bijis mežsargs, bitenieks, puķu audzētājs. Ap „Voldiņiem” viss ziedējis un sevišķi kupli bijuši ceriņi, kuri aizvien atmiņās atsmaržojuši mākslinieka iedvesmai. Pamatīgais pētījums par mākslinieku un raitais Nila stāstījums izvadā lasītāju pa Ludolfa dzīves ceļu līkločiem bez aizķeršanās. Rīgas Ata Ķēniņa reālskolā jaunais censonis iejuties pamazām. Izcili Latvijas inteliģences pārstāvji ietekmējuši nākamo izcilo mākslinieku: Atis Ķēniņš, Augusts Saulietis, Fricis Bārda, Jūlijs Madernieks. Izcilās personības veicinājušas Liberta garīgo izaugsmi, bet Konrāds Ubāns bijis Ludorfa draugs. Dzīvē Liberts piedzīvojis arī vienu otru atkritienu un, būdams pēc rakstura spītīgais tirzmalietis, „uzsitis ne vienu vien punu”. Lielās mākslas studijas Liberts turpinājis Krievijas galvaspilsētā Strogonova lietišķās mākslas skolā. Arī Aleksandra kara skolas durvis jaunais mākslinieks atvēris, un vēlāk pienācies cīnīties Avārijas pulkā Austrijas frontē, tad lielinieku armijā, vairākas reizes bijis ievainots. Saņēmis arī apbalvojumus. Precējies ar operdziedātāju Amandu Rebāni. Viņš bijis arī pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieks emigrējis uz ASV un garajos trimdas gados aizvien atcerējies dzimteni, „Voldiņu” vecmammas adītās zeķes un rakstainos cimdus. Viņš vēl 20.gadsimta 30.gados atcerējies, kā vecāmāte mācījusi apaut vispirms labās un tad kreisās kājas pastalu. Arī savas dzīves nogalē Liberts daudz gleznojis un cerējis pabeigt savu grāmatu, kas slimības dēļ palikusi pusceļā. Savu pēdējo nodaļu manuskriptā Liberts veltījis Tirzai, rakstot: “Man gribētos uzgleznot dzimto māju Tirzā, māju tā uzgleznot, lai jūt, ka tur sirds guļ... bet kādēļ gan gleznot abstrakcijas, ja ir tādas brīnišķīgas vietas pasaulē, tik klasiski temati latviešiem?”
Katra grāmatas dziļās un pamatīgās pētniecības lapa jaunajā grāmatā man deva pamatīgu ieskatu par Tirzas vēsturi, kultūras norisēm un lika uzdot sev jautājumus: “Kā to es nezināju? Kāpēc mēs tik daudz ko no vēstures dzīves gaitās tā arī neizlasām?”

Bijis arī Raiņa ārsts
Līvija Baumane Andejevska ir filoloģijas maģistres doktorante, Jūrmalas pilsētas muzeja krājumu glabātāja un arī “Tirzas rakstu” viena no autorēm. Jaunajā grāmatā viņa apraksta mūsu novadnieku - ārstu un sabiedrisko darbinieku, politiķi, revolucionāru, zinātnieku Andreju Priedkalnu. Viņš ir nepiedodami piemirsts un vispirms Tirzā, ar kuras dzīvi saistīts krietns viņa dzīves periods. Šo robu aizpildījis izsmeļošais autores pētījums. Te ir viss: par bērnību Tirzas “Kalna Dauškānos” un skolas un vecāku gaitām, kas bijušas kā pamats Andreja attīstībā un raksturā. Viņš beidzis Pēterburgas 9.ģimnāziju, Maskavas Universitātes Medicīnas fakultāti un atgriezies dzimtenē, kaut bijis priekšlikums karjeras izaugsmei Krievijā. Rakstā ir atspoguļots toreizējās Tirzas sabiedrības lepnums par savu censoņu - tirzmaliešu vienlaicīgajiem sasniegumiem, tiecoties pēc izglītības. Izlasīju par ārsta jaunības aizrautību ar tagad mazpazīstamo rakstnieci Zemgaliešu Birutu - stāmerienieti, dzejnieci, revolucionāri un literāro darbinieci ar nelaimīgu personīgo dzīvi (viņa dzīvi beidza pašnāvībā 1906.gadā). Viņas un Andreja ceļi krustojās Maskavā un abus atveda arī uz Madlienu. Priedkalns praktizēja neilgu laiku Madlienā, bet vēlāk pārcēlies uz perspektīvo Rīgu un kļuvis atzīts un populārs kā bērnu slimnīcas vadītājs no 1920.gada. Viņš bijis tuberkulozes pētnieks, daudz rakstījis par bērnu kopšanu, alkohola iespaidu uz cilvēka organismu, lipīgajām slimībām un to apkarošanu. Viņš bijis arī daudzu literātu un sabiedrības ievērojamu cilvēku (arī Raiņa) ārsts, liels humānists. Pēc Raiņa vērtējuma, viņš „sadedzis savā darbā”. “Piemineklis ar laiku var sadrupt, bet tas, ko Priedkalns uzcēlis ar saviem darbiem, ar savu piemēru, tas nesadrups mūžam!” teicis Rainis 1924.gadā Jāņa kapos Rīgā ārstam veltītā pieminekļa atklāšanā.
Ir pamatīgi jāiedziļinās
,,Tirzas rakstos” vēsturnieka Andrieva Niedras ideju un dzīvesgājuma pētnieka Āra Puriņa rakstā ir pamatīgi jāiedziļinās, jo pateikt dažos vārdos var tikai to, kas rezumēts raksta nobeigumā: „Niedras idejas par tiesisku un pilsonisku sabiedrību Latvijā nav piepildījušās. Revolucionārais „atmodu ceļš”, pa kuru savu tautu vadā latviešu revolucionārie demokrāti kopš 1917.gada, svaidījis Latvijas sabiedrību no vienas cerību utopijas otrā, un arī Andrieva Niedras sabiedriskās iekārtas vīzija nav radusi te mājvietu. Viņa domas un darbi ilgus gadus tika noklusēti vai to būtība pasniegta sakropļotā veidā. Izcilā apdāvinātība, dzīves vērojumi tēva sētā un apkārtnē, rūpīgi krāta izglītība izveidoja pastāvīgi domājošu personību un savas pārliecības vadītu ceļa gājēju. Viņš agri guva atzinību kā rakstnieks un mācītājs, taču nekļuva par tautas audzinātāju „modernizācijas” laikmetā, kad masas, uzklausot viltus praviešus, tiecās risināt ekonomiskās pretrunas ar politiskām un krimināli sodāmām metodēm, tostarp – teroru.” Andrejs Niedra dzimis Tirzas „Dauškānos”, mācījies Tirzas pamatskolā, tad Vecpiebalgas draudzes skolā, Rīgas pilsētas ģimnāzijā, Rīgas guberņas ģimnāzijā un studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē.

Tas ir kā mērķis, uz kuru tiekties
Kad esmu nonākusi “Tirzas rakstu” krājumā līdz vēstures maģistra Normunda Treija slavenās tirzmalietes Minnas Dzelzkalnes literārā mantojuma analīzei, no atziņām uzzinātā kopskata esmu tā kā garīgi piekususi. Tad iedungojos nemirstīgo „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” un atceros augstvērtīgo baznīcas dziesmu „Ved mani, Dievs!”. Apjaušu to milzīgo darbu, ko pētnieks ielicis fenomenālās personības pētniecībā un popularizēšanā, un saprotu, ka mums no Tirzmalietes dzīves un domām smelt un smelt, pieminēt un uzzināt atrastās jaunās atziņas Normunda Treija darbos un tad gara acīm ieraudzīt, ka kādreiz visi Tirzmalietes darbi būs apkopoti kopotu rakstu sējumiņos. Tas atkarīgs tikai no sabiedrības uzņēmības un apstākļu laimīgas sakritības. Tas ir kā mērķis, uz kuru tiekties, lai nejustos rakstniecei parādnieki. Kopkrājumā ir arī Ilzes Bondares-Drancānes atmiņas par dzejnieces Tirzmalietes Lejasciema dzīves periodu. Viņa ir Tirzmalietes līdzgaitnieces Emmas Piņķes mazmeita, kura saglabā dzimtas vēsturi, bijusī lizumniete.
Iepriekšminētajā “Tirzas rakstu” atvēršanas pasākumā iepazināmies arī ar rakstnieka Andrieva Niedras mazdēla arī Andrieva Niedras un Āra Puriņa kopgrāmatu „Kā es atkal par latvieti tiku un kā mani tiesāja”. Esot ļoti plašs un apjomīgs pētījums.
Grāmatās ir daudz fotomateriālu, tās ir jauki noformētas, un ticu, ka lasītājiem būs interesanta un ļoti izzinoša lasāmviela. Tās būs pieejamas bibliotēkās un arī “Valtera un Rapas” grāmatnīcā Rīgā.
Pateicos cilvēkiem, kas cieši stāvēja pie grāmatas “Tirzas raksti” šūpuļa: pedagoģijas maģistrei skolotājai, koristei, koklētāju ansambļa „Austras koks” dalībniecei, projekta autorei Kaivai Treijai un arhitektei, Rīgas Tehniskās Universitātes profesorei, grāmatas „Tirzas raksti” dizaina konsultantei un grāmatas krustmātei Sandrai Treijai. Paldies pasākuma apmeklētājiem! Tas bija skaists žests Latvijas simtgades svinībās. Latvija var lepoties!
Pārpildīto klausītāju zāli priecēja arī Tirzas folkgrupa „Izkapts”, kas jau pazīstama arī vairākos novada pagastos. Simboliski uztvēru grupas izpildīto Guntara Rača dzeju ar Jāņa Groduma mūziku:
“Nevienam
Neuzzināt to,
Par ko es cīnījos, ar ko.
Nekad
Nevienam neuzzināt, kāpēc
Nepateiks neviens paldies par to.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skaties dziļāk “Tirzas rakstos”!

Kategorijas