Jauna kūts – pašu rokām!

2018. gada 21. novembris 00:00

2951

Braucot uz Beļavas pagasta zemnieku saimniecību “Sviķi”, nevar nepamanīt jaunās kūts košo jumtu. Tās durvis plaši atvērtas. Tukšajā telpā skan vijole, kuru spēlē saimnieku Reveliņu meita Līga. Viņai pavadījumu uz sintezatora atskaņo skolotāja Indra Ieviņa. Sapulcējušies joko, ka šī ir koncertzāle ar īsāko mūžu, jo turpat netālu ganās slaucamo govju ganāmpulks, kuram te būs mājvieta.

Iztiek bez kredīta un projekta naudas
Kūts projekta arhitekte Anita Šteinerte atzīst, ka pirmo reizi redz tādu novietnes atklāšanu.
Veterinārārste Ilze Mezīte ir lepna, ka viņa aicināta atklāt jauno kūti, pirmajai pārgriežot lenti. “Ir piepildījies saimnieku sapnis. Tas ir kā liels brīnums!” saka I.Mezīte, kura zina tā rašanās grūtības. Viņa uzsver, ka Latvija ir pieņēmusi “Sviķu” saimnieci Liliju Reveliņu, kura ir no Rumānijas. Viņas ģimene ir sakārtojusi saimniecību, domājot par nākotni. Lilija saka visiem lielu paldies par atsaucību un atbalstu, dāvājot pa ziedam no pašas audzēto balto krizantēmu klēpja. “Kad izdomāju, ka vajag jaunu kūti, tika krāts cents pie centa. Tie visi tika ieguldīti te, lai būtu vieglāk strādāt. Sākumā vīrs un vīra brālis bija pret, tomēr palīdzēja. Tagad kopā tas ir paveikts. Visādi ir gājis. Kritiskos brīžos ar padomu un līdzdalību atbalstīja visi, kam to lūdzu. Tāpēc visiem, visiem – paldies!” saka L.Reveliņa.
Kredīti nav ņemti. “Ja dažreiz pietrūka, izlīdzēja kaimiņi un draugi bez procentiem. Tiesa, bez tā nevarētu iztikt, bet tagad visi parādi ir atdoti,” atzīst Lilija. Viņa uzsver, ka kūti cēla bez Eiropas projektu naudas. Protams, bez būvniecības, elektroinstalācijas un ūdensvada projektiem neiztikt. “Ļoti daudz te ir mūsu pašu roku darba. Ja būtu jāņem firmas un dārgi jāmaksā par to darbu, tad nebūtu iespējams kūti uzcelt. Pati neesmu mācījusies celtniecības darbus, tomēr visa pamatā ir manas ieceres. Saskaņā ar tām arhitekte izstrādāja būvprojektu, ko pēc tam īstenojām. Jumtu palīdzēja uzlikt pieaicināti strādnieki, bet pārējais ir pašu roku darbs. Piemēram, piena telpā pati liku flīzes, arī logus kūtij, līdzināju sienas... Kopā spriedām, kā labāk visu darīt,” skaidro Lilija. Viņa atzīst, ka nebūt ne viss ritēja kā pa diedziņu. Ir bijušas gan asaras, gan izmisuma brīži. “Neviens nav tik spēcīgs, ka visu var. Kad netieku galā, lūdzu palīdzību,” saka L.Reveliņa.
Viņas vīrs ir apguvis elektriķa amatu, tomēr viņa darbam ir nepieciešams speciālista atzinums. Arī par to ir jāmaksā, turklāt nebūt ne maz.

Atrisina visas problēmas un nežēlojas
Vai “Sviķu” saimnieki vēlas attīstīt piena lopkopību, uzskatot to par perspektīvu? “Paļauties nevar ne uz ko. Daudzi nesaprot, priekš kā vajadzīgs tā pūlēties. Svarīga nav tikai nauda, jo par to nevar nopirkt veselību. 28 gadus esmu stūmusi tačkas ar kūtsmēsliem, tāpēc gribas, lai būtu vieglāk. Vai tas atmaksāsies arī materiāli, ticības nav,” spriež L.Reveliņa. Bez rūgtuma viņa secina, ka jaunie nevēlas strādāt fermā, tāpēc jārēķinās tikai ar pašu spēkiem. Lilijas dēls Ilvars atzīst, ka darbs lopkopībā ir par smagu, tāpēc izvēlējies strādāt “Gaujas kokā”. Vecākā meita dzīvo Valmierā. “Vajag, lai lopi patiktu, tad arī ir vēlme ar viņiem strādāt. Ja to dara tikai naudas dēļ, tad tas ir aplami,” uzskata L.Reveliņa.
Skolotāja I.Ieviņa stāsta, ka apbrīno Liliju, jo viņai vienmēr ir idejas. Turklāt tās tiek neatlaidīgi īstenotas. “Viņai ir tāda enerģijas plūsma! Trausla un skaista sieviete, bet iedvesmojoša. Mums ir, no kā mācīties. Tas ir arī sveiciens mūsu mīļās Latvijas jubilejā,” uzsver I.Ieviņa. Viņa atklāj, ka Līga ir tikpat neatlaidīga. Kad pagājušajā rudenī meitene salauza roku, ārsts brīdināja, ka vijoli spēlēt vairs nevarēs. Līga vingrināja roku, un viņas vijole atkal skan. Arī I.Mezīte atzīst, ka Liliju raksturo prasme atrisināt problēmas, nevis žēloties un čīkstēt.

Attīstību nodrošina soli pa solim
Arhitekte A.Šteinerte norāda, ka pēdējā laikā kūtis ceļ maz. “Vairāk tiek audzēti gaļa lopi, kuriem pietiek ar nojumēm. Savukārt, ja ceļ, tad top modernas fermas ar Eiropas Savienības fondu projektu finansiālu atbalstu projektiem. “Pēdējā šajā pusē, šķiet, bija ferma Malienā, kurai tika izlietots apmēram pusmiljons eiro. Tā ir 150 govīm, ir arī slaukšanas zāle,” norāda A.Šteinerte.
Viņa salīdzina, ka vecajā kūtī govīm bija tik šauri, ka gandrīz cita citai uz galvas stāvēja. Tagad “Sviķos” tiek domāts par piena vadu. “Malači, ka saņēmās un uzbūvēja jaunu kūti!” viņa secina.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad Lilija sāka veidot slaucamu govju ganāmpulku, viņai bija tikai 2 gotiņas. Kad uzbūvēja piena māju, jau bija 9 govis. Tagad ir 27 slaucamas govis un vēl 20 teles. “Jaunajā kūtī ir vieta 39 slaucamām govīm, bet teles paliks vecajā kūtī. Nākamo vasaru centīgi jāstrādā, lai rudenī varētu ielikt piena vadu,” saka L.Reveliņa.
“Sviķi” pienu pārdod AS “Rankas piens” un tiešajā tirdzniecībā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jauna kūts – pašu rokām!

Kategorijas