Jaunā mediķe: svarīga ir saruna ar pacientu

2018. gada 23. novembris 00:00

4828

Jaunā mediķe: svarīga ir saruna ar pacientu

Būt par ārstu nebija Andas bērnības sapnis. Kad bijusi maza, ieraugot rētas vai asinis, viņa jau ģībusi. Kad pašai no pirksta ņēma analīzēm asinis, arī ģībonis bijis klāt. Bet, mācoties 12.klasē, bijis smags laiks, jo dažiem tuviniekiem atklātas smagas saslimšanas. Tas arī bijis pamudinājums studēt medicīnu. “Man gribējās palīdzēt,” saka Anda.
Skolas laikā viņai padevās bioloģija, īpaši patika anatomija un ģenētika. Lai uzsāktu studijas medicīnā, obligāts ir eksāmens bioloģijā vai ķīmijā. Tā kā Andai ļoti padevās bioloģija, tad veiksmīgi nokārtojusi eksāmenu un devusies “iekšā medicīnā”. Stājusies gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan arī Latvijas Universitātē. “Tiku Rīgas Stradiņa universitātē, kas arī bija mana prioritāte,” saka Anda.
Sešu studiju gadu laikā veiksmīgi tikusi galā ar visiem pārbaudījumiem un ieskaitēm bez neviena nesekmīga vērtējuma. “Manu draugu, grupas biedru lokā īsti nezinu, vai kāds tā vēl ir ticis cauri, jo vienmēr kāds pamanījās iegūt sliktu vērtējumu un kārtoja pārbaudījumu atkārtoti. Rīgas Stradiņa universitātē, ja pirmo reizi nenokārto pārbaudījumu, to var kārtot otru reizi, bet, ja arī ar otro reizi nenokārto, tad vairs nevar turpināt studiju gadu un nākamajā gadā atkal jāsāk viss no jauna, tāpēc es uz katru pārbaudījumu gāju ar drebošu sirdi,” atceras Anda.
Studiju laiks nebijis viegls, īpaši pirmie divi gadi. “Ja tiec cauri tiem, tad jau var saprast, ka visdrīzāk studijas pabeigsi. Tas nav viegli, un to nevar izdarīt, ja nepatīk. Ja patīk, ej, darbojies un piestrādā! Jā, man liekas svarīgi studiju laikā arī strādāt praktiski, tad ir daudz vieglāk mācīties, jo redzi, kas notiek reālajā dzīvē. Trešajā studiju gadā sāku strādāt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas nodaļā kā māsu palīgs un pēc tam ceturtajā gadā arī Gulbenē ātrajā palīdzībā kā sanitāre. Sestdienās parasti man bija dežūra ātrajā palīdzībā, svētdien - orķestra mēģinājums, tad pie vecākiem apsveicināties un atkal atpakaļ uz Rīgu. Bet viss ārpus medicīnas mani pamatīgi uzlādē turpmākajam darbam. Man ir vaicājuši, kā es visu paspēju izdarīt, bet laikam darbības maiņa – mācības, darbs, mūzika, lakross, jo spēlēju lakrosa komandā “Tālava” – mani uzlādē,” stāsta Anda.

Zinošs, atbildīgs, saprotošs
Šovasar viņa ieguva ārsta grādu un iestājās rezidentūrā, lai apgūtu specializāciju. Anda skaidro, ka tagad viņa varot strādāt neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā kā ārsts, tāpat var strādāt slimnīcā uzņemšanā kā dežūrārsts, ko viņa arī dara Gulbenes slimnīcā, bet nevar veidot pati savu praksi, strādāt privāti. “12.klasē, kad nolēmu, ka došos medicīnā, izlēmu par labu ģimenes medicīnai, jo mani saista šis darbs,” stāsta Anda.
Tikko ir pagājis prakses laiks pie ģimenes ārstes Ievas Grīnšteines, kas ildzis septiņas nedēļas. Un tas vēlreiz ir pierādījis tikai to, ka būt par ģimenes ārstu – tas ir Andas sirds aicinājums un īstā vietā. “Ģimenes medicīnā pieredzi esmu krājusi jau daudzus gadus. Man ir nācies aizstāt citus ģimenes ārstus viņu prombūtnes laikā, studiju laikā esmu strādājusi bez atalgojuma pie dažādiem ģimenes ārstiem. Pēc 5.kursa biju praksē pie ģimenes ārstes Līgas Kozlovskas Balvos. Esmu jau apgrozījusies pa dažādām ģimenes ārstu praksēm,” stāsta Anda.
Viņasprāt, labs ģimenes ārsts ir zinošs, atbildīgs, saprotošs, tāds, kas prot uzklausīt, ievēro konfidencialitāti un ir smaidīgs, jo smaids atraisa sarunu. “Es apbrīnoju dakteri Līgu Kozlovsku, jo viņa pacientu pieņemšanas laikā smaida visu laiku,” saka Anda.

Svarīga ir saruna, saskarsme
Rezidentūra ģimenes ārstiem ilgst trīs gadus. Pirmo divu gadu laikā Andai būs jāstrādā dažādās slimnīcu nodaļās – pulmonoloģijas, kardioloģijas, onkoloģijas, endokrinoloģijas un citās, lai apgūtu pilnīgi visas specialitātes. Savukārt pēdējā, trešajā, rezidentūras gadā Anda atkal strādās Ievas Grīnšteines ģimenes ārsta praksē. Šajā laikā nedēļu nogalēs viņa turpinās strādāt arī ātrajā palīdzībā un kā dežūrārste arī Gulbene slimnīcas uzņemšanas nodaļā.
Strādājot par mediķi, viņa ne vienu reizi vien jau ir pārliecinājusies, ka reizēm pacientam pietiek ar to vien, ja ārsts ar viņu aprunājas, tāpēc esot svarīgi uzklausīt. “Svarīga ir ārsta un pacienta saruna, saskarsme. Svarīgi ir izskaidrot. Bieži praksē ierodas pacienti ar sevis noteiktām diagnozēm - iegūst informāciju internetā un simptomus attiecina uz sevi. Īpaši tas skar audzēju tematiku. Vaicā arī, vai nepieciešams vakcinēties. Man ir prieks, ja viņi to prasa ārstam, jo interneta vidē ir daudz nepatiesa attiecībā arī uz vakcinēšanos. Tad ārstam jāiegulda savs darbs - nepieciešams izskaidrot un argumentēt. Ir tādi, kas saprot, bet atrodas arī kāds, kas paliek pie sava un tic tam, ko ir izlasījis, dzirdējis no draugiem. Ir tādi, kas ļoti stingri cīnās pret vakcīnām, bet es viennozīmīgi esmu par vakcināciju. Arī pati katru gadu vakcinējos pret gripu, jo ārstam ir jābūt labam piemēram saviem pacientiem,” uzsver jaunā mediķe.

Veselība – pašu rokās
Pacienti reizēm pārmet mediķiem, ka ir gājuši uz pārbaudēm, bet audzējs atklāts tikai trešajā vai ceturtajā stadijā. Par šo tēmu Anda var stāstīt daudz piemēru. Piemēram, sieviete regulāri iet pie ģimenes ārsta, taču pie ginekologa nav bijusi jau gadiem, bet ar regulārajām asins analīzēm onkoloģija netiek pārbaudīta. Ir arī tādi audzēji kā, piemēram, kuņģa vēzis, kas lielākoties parasti “izlien” un dod kaut kādus simptomus tikai ceturtajā stadijā, arī aizkuņģa dziedzera audzējs bieži tiek atklāts tikai tad, kad jau ir metastāzes, līdz ar to ir komplicēta ārstēšana. “Kad audzējs atklāts agrīni, lielākoties to var operēt, tas gan atkarīgs no lokalizācijas. Kad ir metastāzes, ķirurģiska iejaukšanās nav iespējama, tad lielāka nozīme ir ķīmijterapijai, reizēm staru terapijai. Bet cilvēkam ir jārūpējas par savu veselību! Ja, piemēram, valsts paredz kolorektālā vēža skrīningu pēc 50 gadiem ar slēpto asins testu fēcēs, tad tas arī ir jāveic. Bet ir tādi, kas kautrējas to veikt, nevēlas rezultātu aiznest uz ģimenes ārsta praksi. Cilvēki bieži uzreiz atsakās to veikt, bet ar varu nevienu piespiest nevar,” saka Anda.
Viņa piebilst, ka katram jāpadomā arī par pārtiku, ko lietojam ikdienas uzturā. Var našķoties, bet tā nevar būt ikdiena. Ir jāpiedomā, kad ejam uz veikalu iepirkties. “Mani vecāki savā saimniecībā cenšas izaudzēt visu, cik nu ir viņu spēkos. Mammas sapnis vienmēr bijis uzturā lietot no pašu audzētiem graudiem ceptu maizi. Mums ir savi graudi, sava bioloģiskā lauksaimniecība. Loģiski, ka visam, kas ir pieejams veikalos, pievienotas dažādas piedevas un nekā tīra, dabīga tur nav. Ja ir iespēja, uzturā jālieto produkti, ko pats vai arī kāds kaimiņš, radinieks var izaudzēt,” uzskata Anda.

Vizītkarte
◆ Vārds uzvārds: Anda Rēdere.
◆ Vecums: 25 gadi.
◆ Ģimene: mamma Aiva, tētis Aigars, māsa Daina un brālis Rūdis.
◆ Izglītība: Stāmerienas pamatskola, Gulbenes novada valsts ģimnāzija, Rīgas Stradiņa universitāte, tagad rezidentūra Latvijas Universitātē.
◆ Darba gaitas: Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība”, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca.
◆ Vaļasprieks: organizēt un piedalīties dažādās sportiskās aktivitātēs, viktorīnās, muzicēšana kopā ar māsu Dainu un Gulbenes kultūra centra pūtēju orķestrī, projektu rakstīšana sportiskām aktivitātēm.
◆ Dzīves filozofija: “Ir jādara viss, ko var paspēt, un paspēt var ļoti daudz.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jaunā mediķe: svarīga ir saruna ar pacientu

Kategorijas