Uzdrošinās nesavtīgi mīlēt

2018. gada 23. novembris 00:00

688

Ģimene ir svarīga mums visiem. Bērnam svarīgi, lai viņam būtu mamma un tētis, lai ar vienu roku droši var turēties pie mammas un ar otru - pie tēta. Diemžēl ir bērni, kuriem dzīvē kaut kādu apstākļu dēļ nav šī paša svarīgākā, bet ir cilvēki, kuri vēlas viņiem to dot. Tāda ir arī lejasciemiete Sarmīte Ābrama, kura pirms 11 gadiem uzdrošinājās no bērnunama paņemt četrus bērniņus. Tie bija vienas ģimenes bērni – divas māsas un divi brāļi.
“Viņi ir mani! Es viņus mīlu! Nevienam neļaušu darīt pāri! Nevienam neatdošu!” ar milzīgu pārliecību saka Sarmīte, un var just, ka aiz šiem pateiktajiem vārdiem bērni patiešām var justies kā aiz akmens sienas. Kā vienus no lielākajiem dārgumiem viņa glabā bērnu izgatavotos apsveikumus, kurus parasti saņem svētkos. Ar tiem esot pilna sekcija.

Sauc par audzīti, audžumammu un skolotāju
Sarmīte savas dzīves piepildījumu viennozīmīgi rod bērnos. Viņa dara sirdsdarbu, labestības darbu. Viņa skaļi nerunā par problēmām, ar kurām, iespējams, saskaras ikdienā, viņa runā par beznosacījuma mīlestību, par mātes instinktu, par patiesu vēlēšanos būt par mammu bērniem, kuru bioloģiskie vecāki diemžēl nevarēja būt kopā ar saviem bērniem. Viņa atklāti stāsta par ilgām pēc sava bērna, kuru ļoti vēlējusies, bet tas nepieteicies, tāpēc kopā ar dzīvesdraugu nolēmuši dot māju un ģimenes siltumu citiem bērniem. Toreiz viņai bija nedaudz vairāk kā 30 gadi. Sarmīte atceras laiku, kas ildzis vesela gada garumā, kamēr bērnunamā iepazinusies ar bērniem, atceras asaras, kas ripojušas pār vaigiem brīžos, kad bija jāšķiras no bērniem, līdz atkal tika sagaidīta nākamā tikšanās reize, un par vārdos neaprakstāmo prieku, kad bērni tika atdoti viņai aizbildniecībā.
Vēl joprojām spilgti atmiņā palicis mirklis, kā pirms 11 gadiem kopā ar Lejasciema bāriņtiesas pārstāvi Līgu Medni pirmo reizi aizbrauca uz bērnunamu iepazīties ar bērniem. “Pirmajā dienā jau redzēju šos bērniņus. Bērni sākumā bija piesardzīgi, bailīgi, pēc tam jau pierada. Vienā reizē ar Līgu braucām ciemos Lieldienās. Visus bērnus apdāvinājām ar krāsainām olām, lai visiem tiek prieks! Bija olu kaujas. Vedām arī konfektes. Viņi mūs gaidīja. Mazā man pie kājas pieķērās. Kad bija jābrauc prom, tad ap sirdi bija, kā bija... Aptuveni gadu braukājām, brīvdienās viņi ciemojās pie manis. Kad nokārtojām nepieciešamās formalitātes, viņi nokļuva pilnībā pie manis. Meitenes sāka iet bērnudārzā, puikas – skolā. Mazākajai meitenītei toreiz bija trīs gadi, vecākajam puikam – septiņi. Nolēmām ņemt visus kopā, lai nav sirdsapziņas pārmetumu, ka esam izšķīruši brāļus un māsas. Sākumā viņi mani sauca gan par audzīti, gan audžumammu, skolotāju. Es atsaucos uz visiem vārdiem. Tagad sauc par mammu vai vārdā. Lai sauc, kā grib, es par to neapvainojos. Manu mammu, kura šogad nomira, viņi sauca par omi. Mamma man neko neteica, kad es viņus paņēmu. Pati viņus auklēja. Visi radinieki viņus ir pieņēmuši,” stāsta Sarmīte.

Debesis dāvā savu mazuli
Pēc trim gadiem, kad Sarmīte bija devusi mājas šiem bērniem, piepildījās viņas sapnis - Sarmītei piedzima meitiņa. Viņa uzsver, ka kopā viņai ir pieci bērni un visi ir viņas. “Esmu dzirdējusi sakām, ka it kā, kad paņem svešus bērnus, tad debesis dāvā arī savu. Nu, redz, tāds gadījums tiešām notika ar mani. Man piedzima meita, un viņai jau no pirmās dienas bija brāļi un māsas. Meita piedzima 7.martā - dienā, kad vecākajam dēlam arī ir dzimšanas diena. Tagad šajā dienā mums mājās vienmēr ir divas dzimšanas dienas tortes,” saka Sarmīte.
Viņa prāto, ka tas būtu skaisti, ja kādreiz Latvijā vairs nebūtu bērnunamu un visi bērni augtu ģimenēs, bet tā, viņasprāt, nekad nenotiks. “Būs tikai trakāk. Neko labu nevaru pateikt par tiem, kas atstāj savus bērnus. Es nevaru iedomāties, ka man būtu savs jāatdod. Man pašai meita piedzima 7.martā, un 8.martā man viņu dzemdību namā pienesa klāt. Man tādas prieka asaras nobira! Un, ja varētu, es paņemtu visus bērnus no bērnunamiem,” saka Sarmīte, kurai ļoti patīk rūpēties ne tikai par bērniem, bet arī par veciem ļaudīm, jo viņas darba pienākumi saistās ar veco cilvēku aprūpi. “Viņi arī mani gaida. Viņus arī samīļoju,” saka Sarmīte.

Saņem Pateicības balvu
Pašlaik vecākajam dēlam jau 18 gadi. Viņš kārto autovadītāja tiesības. Pēc vidusskolas absolvēšanas vēlas apgūt arodu – būvēt guļbūves. “Visu laiku domāju, ka man ar viņiem ir paveicies - nedzer, nepīpē, sporto. Meitenes piedalās “Stirnu bukā”, ir Jaunsardzē,” stāsta Sarmīte un pavisam īsi klusām piebilst, ka sāp tikai brīžos, kad runā pretī. “Bet tā viņi ir labi bērni,” tajā pašā laikā uzsver Sarmīte.
Ir aizritējuši 11 gadi, un šogad, kad valsts svin savu simtgadi, Sarmīte Latvijas valsts svētku svinīgajā pasākumā saņēma Lejasciema pagasta pārvaldes Pateicības balvu – sudraba pogu - par uzdrīkstēšanos un nesavtību, uzņemot ģimenē četrus bērnus. Sarmīte par to ir ļoti priecīga. Viņa atzīst, ka tas esot bijis liels pārsteigums, kad saņēmusi ielūgumu uz šo pasākumu. “Patīk, ka mani sveic tieši simtgadē. Es to negaidīju,” viņa saka.

Gulbenes novada bāriņtiesas locekle Līga Medne par Sarmīti Ābramu
Lejasciema pagasta pārvalde piešķīra vienu no valsts svētku apbalvojumiem - sudraba pogu - aizbildnei Sarmītei Ābramai. 2008. un 2009.gadā Sarmītei Ābramai piešķīra viesģimenes statusu, kad viņa brīvdienās uzņēma četrus svešas ģimenes bērnus. Kopš 2010.gada janvāra bērniem ir nodibināta aizbildnība, par aizbildni iecelta Sarmīte Ābrama. Bāriņtiesa saka lielu paldies Sarmītei par uzdrīkstēšanos sniegt mīlestību un ģimeni bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Sarmītei Ābramai izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Gulbenes novada bāriņtiesu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uzdrošinās nesavtīgi mīlēt

Kategorijas