Stipra ģimene – pamats visam

2018. gada 27. novembris 00:00

3938

Ir tāda tautas paruna, ka ar vienu aci var redzēt savu degungalu, bet ar divām mūžam galu neredzēt. Un vēl jo vairāk tad, ja vienā virzienā raugās uzreiz ar četrām acīm, kā to jau 27 gadus kopā dara Anna un Aivars Garie Līgo pagasta “Druvās”. Viņi ir no tās paaudzes, kuru dzīvi var iedalīt divās daļās – pirms Latvijas neatkarības iegūšanas un brīvā Latvijā. Viņiem ir pašiem savs stāsts par iešanu caur uguni un ūdeni un puda sāls kopā apēšanu. Šodien tas ir vienas zemnieku ģimenes veiksmes stāsts ar 180 liellopiem, trim bijušajām kolhoza fermām (divas gan pašlaik stāv tukšas), 600 hektāriem savas un 100 hektāriem nomātās zemes. Saimnieko “Druvās” tikai Anna, Aivars un pieaugušie bērni. Neviena strādnieka no malas nav.

Vienā solī ar Latviju
Bet sākums pašu saimniekošanai nemaz neesot bijis tik rožains. Aivars ironizē, ka viss ir sācies ar izdzīšanu no kolhoza jeb no padomjiskās “leiputrijas”. Un viņam kopā ar dzīvesbiedri Annu bija jāsāk pašiem domāt, kā maizi nopelnīt. Gluži bez padoma jau neesot bijuši. “Tolaik laukos gandrīz visiem mājās bija pašiem sava saimniecība,” atminas Aivars. Augstas skolas nebija beidzis neviens no viņiem. Aivaram – Jaungulbenes profesionālās skolas, Annai – vidusskolas izglītība. Tagad “Druvu” saimnieks ar pašcieņu un pamatoti var teikt: “Galvenais – galvai uz pleciem ir jābūt. Un jābūt interesei par to, ko dari.”
Sakrita viss. Valsts nonāca krustcelēs. Arī Annas un Aivara privātā dzīve bija apmetusi kūleni. Katram aiz muguras jau bijušas citas attiecības, kurās Annai pasaulē nākuši četri bērni, Aivaram – viens. Abu dzīves krustojās un cieši savijās kopā atdzimstošajā Latvijā, jo 1991.gadā pasaulē nāca arī kopīgi auklējams puika. Rūpju bija daudz, bet palīdzību ģimene iemācījās nevienam nelūgt. Anna saka: “Mēs no paša sākuma abi divi visu laiku esam kopā 24 stundas. Un tā – no gada gadā. Un mums nekad ne par ko nav bijis jāstrīdas.” Un kopā būšanas sākums nebijis nekāds vieglais. Bet ne jau velti tautā saka - kur melna maize, tur mīļa dzīve. Tikai viņi abi zina, kā ir bijis strādāt līdz melnai tumsai un visu laiku jāfunktierē, kur nopelnīt, sataupīt naudu, lai apmaksātu pašas elementārākās vajadzības, tajā skaitā norēķinātos par bērnu pusdienām skolā. “Pirmajos gados bija tā, ka gadumijā mums mājās pat šampanieša nebija,” atzīst Aivars. Ģimenē netika šķiroti sieviešu un vīriešu darbi. “Es darīju daudz tāda, kas sievietei nebūtu jādara. Un Aivars tāpat! Ja viens saslimst, otrs stājas vietā un dara. Es esmu pie traktora stūres sēdējusi un sienu presējusi, mežā ar zāģi strādājusi, arī gaterī. Vīrs ir bērniem drēbes gludinājis, matus ķemmējis. Vienmēr ir bijis daudz darba,” stāsta Anna.
Sākumā “Druvās” nodarbojušies ar cūkkopību. Līdz pirmajai krīzei, kad kļuvis grūti pārdot cūkgaļu. Intuitīvi šai nozarei saimniecībā strauji pielikts punkts. Pārgājuši uz govīm. Jau vairākkārt bijusi doma pārtraukt arī darbošanos piena ražošanā, atstājot vien kādus gaļas lopus. Termiņš pārlikts uz priekšu neskaitāmas reizes. Arī tagad Anna un Aivars to plāno izdarīt nākamgad, bet vai tiešām tā notiks, tas nav zināms.
Aivars atzīst, ka intuīcija un prātīga saimniekošana daudzkārt ģimenei bijusi kā glābšanas riņķis situācijās, kad ārējie apstākļi ir nepārvarami. “Kad bija pirmais krīzes vilnis, visus savus rēķinus, kas bija sakrājušies, nomaksājām un viss. Lai arī cenas bija “nobraukušas” lejā, izplatītāji piedāvāja to un šito, sacīdami, ka gan jau samaksāsim. Neko neņēmām pretī! Ne no viena. Piena cena taču bija tik zema, ka neatmaksājās vēl kaut ko pirkt vai ņemt uz parāda. “Izbraucām” cauri tam periodam. Apgrozījums bija zems. Gāja grūti. Bet ne jau mums vieniem,” klāsta “Druvu” saimnieks.

Par sapņiem un nākotni
Izjautāti par to, kurš no bērniem nākotnē būs tas galvenais saimniekošanas pārņēmējs “Druvās”, Aivars puspajokam saka: “Mans vecaistēvs reiz teica, ka no bērniem saimnieki nesanākot.” Parasti esot tā, ka viena paaudze jāizlaiž, un tad atkal dzimtā parādās īstas saimniekošanas gars. Varbūt to pārmantos kāds no mazbērniem. Aivars saka – mazbērnu esot vesels mākonis. Tomēr arī trīs pieaugušie bērni strādā “Druvās”. Tā ka sekotāji ir un būs. Anna piebilst – bērni no mazām dienām ir pie darba radināti, sākot ar grīdu un trauku mazgāšanu mājās un turpinot ar lauku darbiem. “Mums visi bērni ģimenē vienmēr ir bijuši vienādi mīļi. Arī tad, ja palaidnības darīja. Un visi
Aivaru uzskata par savu tēvu,” stāsta Anna. Šajā ģimenē visiem bērniem, arī meitai, esot traktorista tiesības. Ir reizes, kad bērni pilnībā aizstāj vecākus lauku darbos un dod viņiem atelpu. Anna ar Aivaru šad tad dodas kādā ārzemju ceļojumā. Piemēram, uz nedēļu. Taču jau pēc piecām atvaļinājuma dienām gribas atpakaļ uz mājām. Lai arī reizēm lauku darbi, sevišķi lopkopība, šķiet apnikusi līdz nāvei, Aivars un Anna atkal iet un dara. Tikai tagad viņi var atļauties no rīta kūtī ieiet pulksten 8.00, nevis celties līdz ar rīta gaiļiem, kā tas bijis senāk. Un gulēt var iet laikus, nevis krietni pēc pusnakts, kā bija pierasts saimniekošanas sākuma gados. Dzīve ir gājusi uz priekšu. Aivars atkal ir domu pilns par to, ka varbūt jāpamaina darbošanās virziens. Kā jau tas palaikam darīts. Aivars gribētu izmēģināt, cik efektīvs ir vai nav internets. Viņu interesējošā nozare ir tirdzniecība ar lauksaimniecības tehnikas rezerves daļām un aprīkojumu. Sievas darbalauku Aivars redz mājas gara uzturēšanā, pagalma izkopšanā. “Cik tur ir daudz darba! Un to es daru viena pati. Man patīk. Citi no malas varbūt nesapratīs, nenovērtēs to. Ir zemnieki, kuri man teikuši – neredz jēgu darīt to, par ko neviens nemaksā. Par skaistumu nemaksā. Bet man nepatiktu katru rītu mosties un redzēt, ka aiz loga ir čūslājs,” saka Anna. Ļoti svarīga dzimtai ir kopīga dzimšanas dienu svinēšana, kopīgi Ziemassvētki. Un tad pie saimes galda no pašiem vien sasēžas 19 cilvēku. Tur ir bērni Gatis, Kaspars, Jānis, Baiba, Aigars ar savām otrajām pusītēm, mazbērni Aiva, Una, Stella, Emīlija, Olivers, Dāvis, Viola un, protams, Anna un Aivars. Un tā ir tik ļoti laba sajūta! “Druvas” taču ir Annas dzimtās mājas. Viņa pati uzauga sešu bērnu ģimenē, bija padomju laiku bērns. Tomēr mamma un tēvs paspēja pastāstīt par dzimtā piedzīvotajiem izsūtījumiem uz Sibīriju. Un Annai bija bērnības sapnis attīstīt un pārveidot dzimto mājvietu. Viņa šo sapni ir piepildījusi, turpina sapņot un darīt. Viss jaunais “Druvās” tiek radīts uz vecajiem pamatiem vārda tiešā nozīmē. Aivars piebilst, ka līdz šim viņam ir izdevies dzīvē sasniegt visu, ko ir vēlējies.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Stipra ģimene – pamats visam

Kategorijas