Par Jāni Vītoliņu

Atmiņas iesūtījusi Jāņa Vītoliņa radiniece Daina Dreimane

2018. gada 27. novembris 00:00

Jānis Vītoliņš dzimis 1886.gada 20.aprīlī Litenes pagasta “Speģos” Gulbenes tuvumā. Viņa tēvam tur piederēja neliela māja. Tēvs jaunībā bija mācījies par skroderi, bet vēlāk kļuvis par “kaktu advokātu”, kas ar savām likuma zināšanām baudījis lielu cieņu un kļuva neatvietojams pagasta ļaudīm.

Patika klarnete
Tēvs gribējis, lai dēls ietu viņa pēdās, kļūstot par advokātu. Taču tur nekas nelīdzēja - puikam patika klarnete, ko viņš bija iemīļojis, klausoties vietējo pūtēju orķestri. Litenē tajā laikā darbojās bijušo karavīru orķestris, kurā spēlēja Vītoliņa tēvs. Kad orķestrantiem bija atpūtas brīdis, tad zēnam atļāva darboties ar instrumentiem, un tā ar talantu un paša neatlaidību radās lielā mīlestība pret mūziku. Tikai pēc mātes nāves, kad bāreni savā aizgādībā paņēma mātes brālis, jauneklis nopelnīja kāroto mūzikas instrumentu klarneti un sāka pats spēlēt.
Šajā pašā orķestrī drīz sākās viņa muzikālā “prakse” kā klarnetistam, drīz jau pakāpi augstāk - kaimiņu pagasta orķestrī, kurā spēlēja arī stīdzinieki, bet īstais mūziķa darbs sākās, kad 20 gadu vecumā viņam laimīgs atgadījums palīdzēja iekļūt cara armijas 177. Izborskas kājnieku pulka orķestrī Rīgā. Te bez klarnetes viņš mācījās spēlēt arī vijoli.
Karadienestam beidzoties 1910.gadā, J.Vītoliņš iznāca no tā kā orķestrants ar divām kapelmeistara Čerukina rekomendācijas vēstulēm kabatā - viena kapelmeistara skolasbiedram Maskavas konservatorijas profesoram Brantam, otra komponistam Glijēram. Čerukina dotās vēstules izrādās noderīgas, un viņu 1911.gadā uzņēma Maskavas konservatorijas fagota klasē pie profesora F.A.Šmita un kā klarnetistu, vijolnieku Aleksandra karaskolas orķestrī. No 1914. līdz 1917.gadam viņš spēlēja Maskavas Sergeja Kusevicka vārdā nosauktajā simfoniskajā orķestrī (orķestrī uzņēma tikai konkursa kārtībā), vasarās - dažādos Dienvidkrievijas kūrortos. Beidzot studijas Maskavas konservatorijā, Jānis Vītoliņš ieguva diplomu kā orķestrants-fagotists un devās strādāt uz mūzikas skolu Omskā, kur pasniedza mūzikas teoriju un pūšamos instrumentus.
1918.gadā viņš pārcēlās uz Irkutsku, kur strādāja simfoniskajā orķestrī par fagotistu un iepazinās ar skolotāju Vilmu Heidemani, ar kuru apprecējās. Šajā laikā Krievijā sākas juku laiki un orķestris bankrotēja.
Līdz 1920.gadam Jānis Vītoliņš strādāja ceļojošā operas trupā, kas koncertēja Sibīrijas pilsētās, un tā viņš nonāca līdz Vladivostokai. Tur organizējās Imantas pulka strēlnieku orķestris, kura sastāvā bija arī J.Vītoliņš. 1920.gadā kopā ar Imantas pulku viņš atgriezās Rīgā.
Jau Sibīrijā J.Vītoliņam bija doma un izdevība kopā ar kādu krievu trupu braukt uz Ameriku, bet viņš izšķīrās par dzimteni.
No 1920. līdz 1926.gadam viņš strādāja Nacionālās operas un baleta teātra orķestrī kā pirmais fagotists. Šajā periodā viņš līdztekus bija fagota klases vadītājs Latvijas konservatorijā un pats mācījās kompozīciju pie profesora Jāzepa Vītola.
1926.gadā J.Vītoliņš beidza kompozīcijas klasi un nolēma realizēt jau agrāk iecerēto braucienu uz Ameriku.

Par amerikāni nevēlējās kļūt
Ar lielu uzņēmību apbruņojies, viņš ieradās Ņujorkā. Te vispirms bija jāiztur pārbaudījums Amerikas profesionālo mūziķu biedrībā “Union”. Rezultātā viņš saņēma mūziķa darba kartīti un sāka meklēt nodarbošanos. Viņu pieņēma “Academie of Music” teātra orķestrī (Ņujorkas mūzikas akadēmijas teātra orķestris). 1926.gadā Ņujorkā atvērās pasaulē lielākais teātris “Roxy”, kas sāka savu darbību ar pavisam savādu, līdz šim nepazītu programmu. Tas sniedza gan simfonisko mūziku, gan operu fragmentus, gan filmas un rēvijas. Simfonisko mūziku ilustrēja ar gaismas efektiem, mainot estrādes apgaismojumu, atkarībā no dinamiskā kāpinājuma mūzikā. Diriģents Štālbergs organizēja orķestri ar 110 mūziķiem, piedevām orķestrī uzbūvēja grandiozas ērģeles. J.Vītoliņš izturēja konkursa pārbaudījumu kā pirmais fagotists no 23 kandidātiem. Bet drīz vien viņa darbības lauks kļuva aizvien plašāks. Teātris sniedza daudz mūzikas īpatnos aranžējumus, izmantojot amerikāņu tautas motīvus, un J.Vītoliņš izrādījās kā viens no spējīgākajiem instrumentētājiem. Taču viņa nemiera gars alka vienmēr redzēt ko jaunu un mācīties. Tas aizvilināja viņu uz skaņu filmu, kas tajā laikā sāka savu uzvaras gājienu. Kā orķestrants viņš atrada darbu “Paramount Pictures” filmsabiedrībās “Metro-Goldwyn-Mayer” filmu studijā. Darbodamies skaņu filmā, J.Vītoliņš iepazinās ar skaņu mūzikas tehniku un moderno instrumentu vibrofona, dažādu ksilofonu un citu pielietošanu.
Šajā laikā viņš spēlēja “Capitol” teātra simfoniskajā orķestrī, strādāja Šimera mūzikas izdevniecībā kā instrumentētājs un manuskriptu korifētājs un “The konservatory of Musical Art” kā harmonijas instrumentācijas un kompozīcijas klases vadītājs krievu emigrantu nodaļā.
Taču pēc pieciem daudzpusīgas darbības gadiem pienāca brīdis, kad atkal bija jāizšķiras par dzimteni. Lai varētu turpināt strādāt Amerikā, ko krietni bija skārusi pasaules saimnieciskā krīze, bija jāpieņem Amerikas pilsonība. Par amerikāni kļūt J.Vītoliņš nevēlējās, turklāt viņš saprata, ka ir pietiekami iepazinies ar visu, ko Amerika jaunu un īpatnu mūzikas tehnikā izmēģinājusi, tāpēc 1931.gada decembrī atgriezās Rīgā.

Talanta izteiksmes veids – instrumentālās formas
No 1932. līdz 1935.gadam viņš strādāja Operas orķestrī kā fagotists. No 1935. līdz 1944.gadam Radiofona orķestrī, no 1944.gada - Operas un baleta teātra orķestrī un līdztekus tam viņam radās izdevība pielietot savas zināšanas latviešu skaņu filmā.
Arī svešumā J.Vītoliņš nebija aizmirsis savu tautas mūziku. To pierāda izvilkums no amerikāņu laikraksta “Musical Observrr”: ”Pēc sekmīgas koncertu sērijas “International House” un “Palm Hall” Ņujorkā latviešu koris komponista Jāņa Vītoliņa vadībā nesen izsēja radiofonā latviešu tautas dziesmu sauju. Šī programma, pirmā šāda satura ziņā, kas pasniegta amerikāņu publikai, izpelnījusies atsaucību.”
Diezgan daudz darbu Vītoliņš sarakstījis kara orķestrim: ”Nacionālais maršs”, “Bajāru maršs”, “Sardzes maršs”,”Sardzes maršs”, svīta no “Atdzimšanas dziesmai” un “Pļaujas svētkiem” komponētas mūzikas.
J.Vītoliņa mūža sapnis reiz bijis nodoties tikai komponēšanai. Bet kā agrā jaunībā, tā vēlāk trūcīgie dzīves apstākļi nav ļāvuši šīm ilgām piepildīties.
Gaišs brīdis bija tad, kad komponists ar Mūzikas fondu noslēdza līgumu, kas viņam vairākus mēnešus deva iespēju brīvi pievērsties jaunradei.
Fagotista vietā Operas un baleta teātrī J.Vītoliņš gan aizvien vēl nebija atradis aizstājēju, dažkārt koncertos viņam bija jāviesojas ar Radiokomitejas orķestri. Bez tam no 1945.gada Vītoliņš darbojās kā pedagogs mūzikas skolā un Valsts konservatorijā, no 1948.gada konservatorijā bija fagota klases docents un mūzikas vidusskolā pasniedz instrumentāciju un kompozīciju. J.Vītoliņa muzikālā talanta izteiksmes veids bija instrumentālās formas. Viņa orķestris bija spožs, kupls un krāsains.
1945.gada 26.februārī Jānis Vītoliņš tika uzņemts Latvijas Padomju Komponistu savienībā. 1947.gada 12.jūlijā Maskavas atestācijas komisija Jānim Vītoliņam piešķīra docenta grādu.
Jānis Vītoliņš dzīvoja līdz 1955.gada 14.maijam un ir apglabāts Rīgā, Meža kapos “Mākslinieku kalniņā”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par Jāni Vītoliņu

Kategorijas