Nedēļa vēsturē

2018. gada 27. novembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz novembri pilnīgi citā laikmetā.

1963. gada 22. novembrī Dalasā (Teksasas štats) atentātā gāja bojā ASV prezidents Džons Kenedijs. Par valsts vadītāju viņš kļuva 43 gadu vecumā un vēl joprojām ir jaunākais ASV prezidents. 1960. gada vēlēšanās Dž.Kenedijs uzvaru guva, lielā mērā pateicoties savām runas dāvanām un jauneklīgajam izskatam. Kandidātu debates pirmo reizi pārraidīja TV.
Dalasā Dž.Kenedijs ieradās priekšvēlēšanu aģitācijas braucienā. Kad automašīnu kortežs virzījās pa Elma ielu, prezidentam trāpīja vairākas lodes, viņš saļima savas sievas Žaklīnas rokās un mira Dalasas slimnīcā. Pēc stundas policisti aizturēja Lī Hārviju Osvaldu, uz kuru krita galvenās aizdomas (pirms aresta viņš vēl nošāva policistu). Tiesas priekšā Osvalds stāties nepaguva – divas dienas vēlāk viņu pašu nošāva naktskluba īpašnieks Džeks Rubijs.
ASV prezidenta zvērestu nodeva viceprezidents Lindons Džonsons. Pēc dažiem gadiem veiktā aptauja liecināja, ka 80 procenti amerikāņu netic oficiālajai izmeklēšanas versijai par vienu slepkavu – piemēram, grūti bija noticēt, ka no Osvalda šautenes minūtē varēja izdarīt trīs labi notēmētus šāvienus.

1622. gada 24. novembrī Dānijas karalis Kristiāns IV nosūtīja Amsterdamas un Hamburgas ebreju kopienu vadītājiem vēstules ar aicinājumu pārcelties uz Dāniju, garantējot ebrejiem luteriskajā valstī pilnu ticības un uzņēmējdarbības brīvību. To karalim bija ieteicis veiksmīgais Hamburgas tirgonis Alberts Dioniss, 15. gadsimtā savas ticības dēļ no Spānijas izraidīto ebreju pēctecis. Viņš jau vairākus gadus vadīja monētu namu Glikštadtē (“Laimīgajā pilsētā”), kuru Kristiāns IV bija izveidojis 50 kilometru attālumā no Hamburgas kā konkurentu šim senajam Hanzas tirdzniecības centram.
Karaļa aicinājums guva atsaucību, un drīz vien valstī sāka veidoties dinamiska ebreju kopiena, kuras turpmākā darbība veicināja valsts ekonomisko attīstību. Ebreji jau arī agrāk bija tirgojušies Dānijā, bet līdz karaļa aicinājumam viņi valstī faktiski bija beztiesīgi un uzņēmējdarbībai vai tirdzniecībai tiem bija jāiegūst speciāla atļauja.

1837. gada 25. novembrī muzikālu afēristu banda Parīzē atklāja greznu “Kazino Paganini”, lai iedzīvotos uz virtuozā vijolnieka Nikolo Paganīni slavas rēķina. Pilsētniekiem un daudzskaitlīgajiem ārzemju viesiem tika piedāvāta bagātīga kultūras programma: mūzika, dejas, smalkas mākslas, sarunas, lasīšana, pastaigas un iespējas iegūt vēl dažādas citas izklaides. Galvenais publikas pievilinātājs bija itāļu maestro – blēži apgalvoja, ka virtuozais mūziķis katru reizi, kad ieradīsies Parīzē, sniegs bezmaksas koncertu kazino apmeklētājiem, koncerta dienu un laiku iepriekš nepaziņojot. Pašu N.Paganīni pierunāja kļūt par akcionāru un piešķīra viņam 60 it kā 1000 franku vērtas akcijas – īstenībā bezvērtīgus papīra gabalus.
Ģeniālais vijolnieks “savā” kazino tā arī neparādījās, organizatori to pārvērta par banālu spēļu elli, un policija to 1838. gada janvārī slēdza. Kompanjoni paziņoja par savu bankrotu, bet jūnijā Parīzes tiesa visu atbildību par notikušo uzlika galvenajam akcionāram N.Paganīni un piesprieda viņam samaksāt visus kazino parādus. 1840. gadā vijoles virtuozs mira, un tikai nāve paglāba viņu no kauna nonākt parādu cietumā.

1942. gada 26. novembrī, divas nedēļas pēc tam, kad amerikāņu armija atkaroja no Višī režīmam (Vācijas ieceltā marionešu valdība Francijas pagaidām neokupētajā dienvidu daļā) lojālajām franču armijas daļām Kasablankas ostu un divas dienas pēc ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta, Anglijas premjerministra Vinstona Čērčila un “Brīvās Francijas” bruņoto spēku līdera vēlākā Francijas prezidenta Šarla de Golla tikšanās, turpat Ņujorkā notika filmas “Kasablanka” pirmizrāde. To bija paredzēts izlaist uz ekrāniem 1943. gada sākumā, tagad producentiem nācās pamatīgi pasteigties filmu pabeigt, kamēr vārds “Kasablanka” lieliem burtiem bija lasāms laikrakstu pirmajās lapaspusēs un dzirdams vai katrā ziņu pārraidē.
Filmas ar Hemfriju Bogartu un Ingrīdu Bergmani galvenajās lomās panākumi bija izcili, bet tas nebija tikai piemērotā vēsturiskā acumirkļa nopelns – to nominēja astoņiem “Oskariem”, trīs no tiem – “Labākā filma”, “Labākā režija” un “Labākais scenārijs” – tā arī ieguva. Mūsdienās filma “Kasablanka” joprojām tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem Holivudas veidotajiem mākslas darbiem.

1587. gada 28. novembrī pēc Romas pāvesta Siksta V norādījuma Romas imperatora Marka Ulpija Trajāna skulptūru, kura atradās 40 metru augstas kolonnas virsotnē, nomainīja ar sešus metrus augstu Svētā Pētera bronzas skulptūru. Šis skulptoru Tomazo della Porta un Leonardo Sormani veidotais apustuļa tēls Trajāna kolonnu grezno vēl šodien. Pašu marmora kolonnu 108.–113. gadā uzstādīja grieķis Damaskas Apollodors par godu imperatora Trajāna 101.–106. gada karagājienos izcīnītajām uzvarām. Sākumā kolonnas virsotnē “nosēdināja” bronzas ērgli, bet 117. gadā pēc imperatora nāves (viņa mirstīgās atliekas apglabāja tieši kolonnas cokolā) vietu kolonnas virsotnē ieņēma Trajāna attēls. Pāvests Siksts V gan bija liels antīkās mākslas cienītājs, bet, realizējot savu programmu “Romas sakārtošana un labiekārtošana”, viņš tomēr nevarēja pašā Romas centrā pieļaut tāda pieminekļa atrašanos, kurš slavina nekristīgu valdnieku.

1708. gada 23. novembrī Gluhovas pilsētas Troicas (Trīsvienības) baznīcā Kijevas metropolīts pēc liturģijas un kopīgās lūgšanas vadīja, visticamāk, paša cara Pētera I izdomāto bijušā Ukrainas hetmaņa nolādēšanas ceremoniju. Ivans Mazepa bija mēģinājis atbrīvot Ukrainu no savienības ar Krieviju, kļuvis par Zviedrijas karaļa Kārļa XII sabiedroto un Zviedrijas–Krievijas kara izšķirošajā kaujā pie Poltavas kopā ar zviedru armiju cietis sagrāvi.
Cars pretinieku gribēja pazemot vēl vairāk. Pašu Mazepu sagūstīt nebija izdevies, tādēļ “galvenā persona” ceremonijā bija ar Krievijas augstāko militāro – Andreja – ordeni (to Mazepam bija piešķīris pats Pēteris I) rotāts hetmaņa portrets. Portreta priekšā trīs reizes nodziedāja baznīcas nolādējumu, pēc tam bende to virvē aizvilka pa dubļaino ielu un pakāra karātavās. Otrā dienā ar nāvi tika sodīti divi hetmaņa līdzgaitnieki. Visā Mazkrievijā pie baznīcu durvīm pienagloja paziņojumu, ka Mazepa un domubiedri pievienojušies nodevībai, tāpēc izslēgti no baznīcas, un ka tāds pats sods gaida visus, kas izrādīs līdzcietību un pievienosies ienaidniekam.
Ukraina uz vairākiem gadsimtiem kļuva par Krievijas sastāvdaļu. Neatkarīgajā Ukrainā, sevišķi tās centrālajā un rietumu daļā, Mazepu uzskata par cīnītāju par Ukrainas neatkarību, viņa portrets ir uz Ukrainas 10 grivnu banknotes, Kijevā un Poltavā ir Mazepas pieminekļi.

2005. gada 27. novembrī Amjēnas (140 km uz ziemeļiem no Parīzes) Universitātes centrālās klīnikas ķirurgu komanda profesoru Bernāra Devošela un Žana Mišela Dibenāra vadībā veica medicīnas vēsturē pirmo sejas transplantācijas operāciju. 38 gadus veco francūzieti Izabellu Dinuāru pirms pusgada bija sakodis pašas suns labradors Taņa. Suns bija centies “pamodināt” saimnieci, kas bija nolēmusi izdarīt pašnāvību, iedzerot lielu daudzumu miega zāļu. Izabella zaudēja degunu, lūpas, zodu un praktiski zaudēja spēju ēst un runāt.
Ķirurgi pacientei pārstādīja sejas audus un muskuļus, kā arī artērijas un vēnas, kas bija iegūti no kādas bojā gājušas sievietes. Neticami, bet jau pēc nedēļas Izabella varēja bez problēmām ēst, dzert un sarunāties.

+ 5

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas