Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Madonas novads: Praulienā pie īstās saimnieces

Pārsla Konrāde
Ceļojumi

2019. gada 9. janvāris 12:27

3566
Madonas novads: Praulienā pie īstās saimnieces

Madonas novada Praulienas pagasta zemnieku saimniecībā „Ataugas” saimnieko Antra Gotlaufa, kura ir 2017.gada TV šova „Īstās latvju saimnieces” dalībniece.

Antras sirdslieta ir kulinārija un īpaši tradicionāli un vēsturiski ēdieni. Baudot šovā gatavotos ēdienus, klausāmies Antras stāstu par šovu un Vidzemes nacionālajiem ēdieniem.

Šovam viņa pati nepieteicās. „Cilvēki jau grib labu iesakot, bet viņi nesaprot, ko viņi uzliek man, manai ģimenei. Tad ir tā, ka pazvana, pierunā tik tālu, ka atbrauc apskatīties. Viņi jau ir viltīgi: paskatās, vai tev ir, ko rādīt, vai tu vari parunāt, vai finansiāli vari to pavilkt. Ar to, ka tu garšīgi gatavo, ir gauži par maz. Kad paraksti līgumu, tad tu vairs savam laikam neesi saimnieks. Viss bija bez mēģināšanas. Jo tu mazāk gribi, lai to parāda, tad noteikti tieši to parādīs. Bet, protams, bija interesanti. Šādā šovā noteikti vairs nepiedalīšos, bet gribētu tādā, kur tie krutie Rīgas pavāri taisa. Viņš taisītu pa savam, es - kā pirms simts gadiem,” saka Antra.  

Koča un melleņu ķīselis
Ir tādi brīnišķīgi produkti kā grūbas un putraimi, ko mēs ēdam maz, lai gan tie ir ļoti vērtīgi. „Parakājos pa senām receptēm un atradu koču. Tiesa, es viņu pilnveidoju, jo oriģinālā burkāni nenāk klāt. Manuprāt, esmu atradusi to optimālo garšu. Man garšo! Mani puikas studenti ņēma to līdzi un atzina par labu – ēdiens sātīgs, lēts, labs. Ja puikas studenti no mājas līdzi ņem putru, tas ir rādītājs!” saka saimniece.

Arī par melleņu ķīseli ar klimpām Antrai ir īpašs stāsts. „Es atceros, ka manai vecmammai kādreiz bija pagrabā mellenes māla podos. Pelējuma kārtiņa virsū bija kā vāciņš. Ieķeksēji tās mellenes bļodiņā, piebēri cukuru - vēl tagad atmiņā tā bērnības garša! Arī manā mājā ķīselis ir ļoti iecienīts. Neteiksim, ka ļoti bieži vāru, bet man ir tāda liela, melna astoņu litru māla bļoda, ko pievāru pilnu līdz malām. Tad visiem ir tāds niķis iet garām un iesmelt. Jau mazbērni arī tā dara,” stāsta saimniece.

Kamēr ēdam, uzzinām arī, ka ķinka ir kartupeļu biezputra; biguzis - nobriedināta maize, kas sadrupināta dzērveņu limonādē ar medu; ambrozijs – rudzu maizes kārtojums. Pūtelis ir kartupeļu biezputra, kurai pielej pienu un pieliek olas, tikai olām atdala dzeltenumus no baltumiem. Dzeltenumus iemaisa uzreiz, bet baltumus saputo un tad iecilā. Visu masu liek uz plāts, sataisa actiņas, katrā actiņā ieliek sviestu, kaņepītes vai sēkliņas un apcep brūnu. Bet īpašs Praulienas apvidus ēdiens ir pantāgs, kas, izrādās, ir pavasara zupa, ko vārīja, kad govis dzina ganos. Tajā lika kaut kādu žāvējumu, grūbas vai putraimus, dārzeņus, kas bija palikuši, un olas. Olas sakūla un laida zupā iekšā - viņas peldēja kā strēmeles.

No kalpu mājas līdz viesu mājai
A.Gotlaufa saka, ka ēka, kurā atrodas viesu māja, ir viena no muižas ēkām. „Ilgus gadus es stāstīju ekskursantiem, ka šī ir viena no muižas ēkām un šeit sākotnēji bijusi kalēja darbnīca, pēc tam - spirta dedzinātava. Man gan pašai likās tā jocīgi: nu kur te tā - logi un dedzinātava? Bet, ja reiz man to leģendu pūrā iedeva, tad es arī tā stāstīju, jo vēsturi jau nevar pārbaudīt. Es tā leijerēju, līdz pagājušajā vasarā mani nolika riktīgi pie vietas. Bija Kļaviņu dzimtas salidojums. Sabrauca vairāk nekā 70 cilvēki. Un viņi teica, ka šī māja ir bijusi kunga kalpu māja, te dzīvojuši ļaudis un vagars. Un tas vagars bijis kārtīgs cilvēks – Brencis Kļaviņš. Viņš ir bijis labs gan pret kungu, gan pret strādniekiem. Un tam Brencim bijusi sieva Kača. Arī kārtīga. Un viņiem kā kārtīgai latviešu ģimenei bijuši 10 bērni – 8 dēli un 2 meitas. Tas bija ap 1885.-1890.gadu. Un tā nu izrādījās, ka visu laiku esmu stāstījusi nepareizi. Man ir vīrs, arī labs, un visu laiku tas pats. Es arī liekos neko - gana darbīga. Mums ir pieci bērni. Visi pieci - gudri, pēdējais vēl mācās augstskolā. Tā ka nu tādas paralēles – man tikai bērnu uz pusi mazāk. Bet šīs mājas nav manas dzimtās mājas, tās es iegādājos,” stāsta A.Gotlaufa.

Viņas mamma Beļavas pagastā mantojusi purvainu zemesgabalu un mežu.

„To norakstīja man. Tajā laikā mežus zaga, un vienā jaukā reizē no viena gala pazuda mežs. Tad otrreiz pazuda. Otrreiz mežsargs zagli noķēra. Aizbraucu vienreiz uz tiesu - kaut kas nebija ieradies. Aizbraucu otrreiz - atkal kaut kas tur nenotika. Nu cik tu braukāsi pa tukšo, kaut kas bija jādara ar to mežu. Tā nu pārdevām. Naudiņa nebija liela, vajadzību bija daudz – pieci bērni. Bet šo ēku 14 gadus nesekmīgi centās pārdot. Rakstīja sludinājumus, ka ezera krastā utt., bet nevarēja pārdot - cena bija liela. Es vīram teicu - piezvanīsim, par cik Slaviks to māju pārdod. Es tikai pēc tam uzzināju, ka Slavikam tobrīd bija kaut kādas grūtības. Māja bija riktīgs grausts, nātres līdz logam, brikšņi. Vienīgi tie mūri, bet es esmu ķerta uz tiem mūriem – vienkārši patīk! Ar šodienas prātu es nesaprotu, kā to dabūjām gatavu, bet Slaviks svētdienā mani aizdabūja pie notāra. Ja man saka, ka nesanāks, tas man tikai piešpickā svaru. Ja tu esi izlēmis, tad tikai kā traktors uz priekšu un citādāk nekā. Tā nu sākām, un jau ir 15 gadi. Tagad ir viesu māja ar sešām istabām, varu izguldināt kādus 20-25 cilvēkus, 40 cilvēkiem varu uzklāt galdus. Sniedzam ēdināšanas pakalpojumus no rudens līdz pavasarim,” saka A.Gotlaufa.  

Pamēģini

Antras Gotlaufas koča
Uzkarsē taukus, nevis eļļu, sausas grūbas (apmēram 800 gramus) liek iekšā, pamaisa, lai tās kļūst viegli brūnganas un tauku smarža veidojas. Apcep cauraudzīti. Es parasti miksēju svaigu un kūpinātu. Apcep burkānus, sīpolus, tad visu liek čuguna pīlē. Pārējais - cik bagātīgi grib. Tad uzlej pusotru litru ūdens, strauji uzvāra un liek cepeškrāsnī sautēties. Var arī uz plīts uz mazas uguns, ja nav cepeškrāsns. Apmēram pa kādu pusotru stundu ir gatavs.
Kategorijas

Kategorijas