Vienmēr gatava palīdzēt

2018. gada 4. decembris 00:00

2099

Cilvēku mīlēta, saulaina un labsirdīga ir medmāsa Ieva Kaspare no Šķieneriem, kura medicīnai veltījusi 25 gadus. Viņasprāt, lai strādātu par medicīnas māsu, ir jāmīl šis darbs, jāmīl visi cilvēki. Ievai izdodas rast kopēju valodu gan ar pacientiem, gan ar kolēģiem, un, iespējams, tas tāpēc, ka pati vienmēr ir atsaucīga, izpalīdzīga, laipna un smaidīga. Tāda, ar kuru patīkami parunāties un būt viņas tuvumā. Ne velti Valsts svētkos viņai tika piešķirts Gulbenes novada pašvaldības Atzinības raksts par ilggadēju un pašaizliedzīgu darbu. Ieva tādu jau sen bija pelnījusi. Un liels bija viņas pārsteigums, kad, saņemot šo apbalvojumu, esot bijis tik daudz atbalstītāju, sveicēju. Kā pati atzīst, lielāko gandarījumu dzīvē sniedz tas, ja esi kādam spējis palīdzēt, kā arī cilvēku pateiktais “paldies”. “Un vairāk jau neko nevajag,” saka Ieva.

Atbildīga par pacienta dzīvību
Ar Ievu “Dzirkstele” tiekas Latvijas Sarkanā Krusta Gulbenes komitejas telpās, jo Ieva strādā ne tikai Balvu slimnīcā par anestēzijas māsu, bet gan arī Sarkanajā Krustā par medmāsu, kā arī dodas mājās aprūpē.
1993.gadā Ieva sāka strādāt Gulbenes slimnīcas reanimācijas nodaļā, pēc tam pārprofilējās par anestēzijas māsiņu. “Es strādāju operācijas zālē, esmu atbildīga par pacienta dzīvību operācijas zālē. Gulbenē nostrādāju tik ilgi, kamēr sākās reformas, un tad mūs pārcēla uz Balviem. 1.novembrī palika septiņi gadi, kopš mēs braucam uz darbu Balvu slimnīcā. Gulbenē mēs bijām kā viens mazs kolektīvs. Viens otru zinājām. Balvos iegājām citā kolektīvā, bet mūs tur pieņēma. Iejutos. Principā neatliekamā palīdzība ir mans profils. Man patīk savs darbs,” saka Ieva, kura bērnībā sapņojusi par bērnudārza audzinātājas darbu, bet brāļa sieva, kura bija medmāsa, pamudinājusi domāt par medmāsas darbu. “Aizbraucu uz atvērto durvju dienu Gaiļezera 5.medicīnas skolā, iepatikās man tā skola, to arī pabeidzu. Rīgā gan nepaliku, jo man tur nepatika. Esmu lauku cilvēks. Arī tagad, aizbraucot uz Rīgu, gribu drīzāk atpakaļ,” saka Ieva.

Par naudu veselību nenopirksi
Pēc 25 medicīnā nostrādātiem gadiem Ieva atzīst, ka tagad strādāt ir vieglāk. “Es sāku strādāt laikā, kad vēl vārījām šļirces, sterilizējām instrumentus. Tagad daudz kas ir vienreizējs. Tās pašas šļirces. Materiālu ziņā ir vieglāk strādāt. Ir daudz, kas gājis uz priekšu. Tie paši medikamenti. Pacienti gan nāk smagākā stāvoklī - ar komplikācijām, ielaistām slimībām. Kāpēc tā notiek? Nevēršas pie ģimenes ārstiem. Nav naudas, rindas pie ģimenes ārstiem – garas!”
Ieva vienmēr ir gatava palīdzēt. Lai arī tikko pēc maiņas ir atgriezusies mājās, ja zvana telefons un kāds lūdz palīdzību, viņa sēžas mašīnā un brauc. “Ja es varu palīdzēt, tad palīdzu. Bieži vien vecie ļaudis jūtas vientuļi, kuriem nepieciešams vienkārši parunāties. Izmēram asinsspiedienu. Pastāstu, kas jauns pilsētā, kas jauns medicīnā, pārrunājam aktuālas lietas, un, kad izrunājies, viss atkal ir kārtībā,” saka Ieva.
Viņa nešķiro cilvēkus pēc materiālā stāvokļa, un arī citus aicina to darīt. Ievai visi ir vienādi – gan tie, kas nāk pēc zupas uz Sarkano Krustu, gan tie, kuriem spoža materiālā labklājība. “Visi ir tikai cilvēki. Reizēm tev ir nauda, bet par naudu nevari nopirkt veselību. Mēs visi esam vienādi. Mēs nekad nezinām – viens solis un tu vari būt augšā vai lejā. Jebkurš. Gan veselības, gan materiālajā ziņā. Šodien esi vesels, bet, paskatieties - jauni cilvēki aiziet,” saka Ieva.
Arī viņa savā darbā piedzīvojusi ļoti smagus mirkļus, par kuriem bez emocijām nevar runāt vēl šodien, kaut gan pagājis jau ļoti ilgs laiks. Un šie mirkļi saistās ar pašu trauslāko, ar pašu dārgāko, kas vien var būt – ar bērna dzīvību. Viens no vissmagākajiem mirkļiem bijis tad, kad vēl strādājusi Gulbenes slimnīcas reanimācijā. Tad kādā naktī mira vien 9 mēnešus vecs bērniņš. “Katram cilvēkam ir sava smarža, arī bērniem. Es vēl tagad jūtu šī bērniņa smaržu. Tas bija psiholoģiski smagi. Bija ļoti grūti pārdzīvot, tāpēc es nevarētu strādāt ar bērniem,” atklāti pasaka Ieva.

Latvijas cilvēks
Ievai nekad nav ienācis prātā kā citām kolēģēm doties strādāt uz ārzemēm. Viņa atminas laiku, kad daudzas medmāsas devās uz Norvēģiju. Arī viņas paziņas aizbrauca, un ir apmierinātas ar savu izvēli. “Bet pārcēlās ar visu ģimeni. Ir arī tādas, kuras pastrādāja, bet atgriezās. Nav jau viegli ārzemēs. Medmāsas tiek arī pazemotas no pacientu puses. Pacients, piemēram, atļaujas uzspļaut, bet nevar neko iebilst, ir tikai jāsmaida. Es esmu Latvijas cilvēks. Labāk tomēr eju pie saviem cilvēkiem, kuri izturas ar cieņu, un es zinu, ka tie ir mani tautieši. Es ļoti daudz strādāju, bet arī nopelnu un varu te izdzīvot. To, ka strādāju vairākos darbos, ģimene ir pieņēmusi un saprot,” stāsta Ieva.
Ievas meita Kristiāna pēc 9.klases absolvēšanas izvēlējās doties uz Rīgu un apgūt skaistumkopšanas sfēru. Viņa teikusi, ka medicīnu neizvēlēsies, jo redzot, cik mamma smagi strādā, turklāt viņas nekad nav mājās. “Tā arī ir. Bet viņa ir izaugusi patstāvīga, kaut gan mīlestības droši vien, ka mazliet pietrūka. To es viņai esmu parādā. Sākumā, kad Kristiāna devās mācīties uz Rīgu, bija grūti. Domāju, ka sirds plīsīs pušu. Tagad pieradu. Bērni mums mūžīgi nepieder, viņi ir jāatlaiž, un, ja laikus atlaidīsi, viņiem labāk klāsies. Bērniem ir jāiet savs ceļš. Arī es pēc 9.klases, tādā pašā vecumā kā tagad mana meita, devos mācīties uz Rīgu. Sākumā bija grūti. Domāju, ka paņemšu savus koferus un braukšu mājās, bet izturēju,” atminas Ieva.

Latvijas Sarkanā Krusta Gulbenes komitejas izpilddirektore Biruta Kozlovska par Ievu Kaspari:
- Viņa mums ir mīļmāsiņa. Visi, kas zvana, prasa: “Ieviņa šodien ir?” Grib tikai Ievu. Ir arī mums, protams, otra medmāsa arī laba. Ieva prot ar jebkuru cilvēku atrast kontaktu. Pat nezinu kāpēc, bet Ieva pievelk cilvēkus. Vienkārši pievelk. Laikam viņai pozitīva enerģija. Viņa ir pozitīvs cilvēks.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vienmēr gatava palīdzēt

Kategorijas