“Katram laikam ir savs šarms”

2018. gada 4. decembris 00:00

Komponista, aranžētāja un producenta Gaita Lazdāna dziesmas dažādu mākslinieku izpildījumā, ko dzirdam radiostacijās ik dienu, ir vienas no spēlētākajām Latvijā. Gandrīz 25 gadu laikā Gaitis ir radījis ap pustūkstoti dziesmu, lielākajai daļai ir arī vārdu autors. “Kad man būs vairāk brīva laika un finansiāli nebūšu atkarīgs no dažādiem projektiem un darbiem, ķeršos klāt tam, par ko klusībā sapņoju jau vairākus gadus — gribu ierakstīt instrumentālās mūzikas albumu un labprāt uzrakstīt mūziku kādai kinofilmai. Man ir vīzija, kā tas varētu skanēt, un tas noteikti būs projekts sev,” atklāj Gaitis.

Gaitis Lazdāns ir sadarbojies un turpina sadarboties ar tādiem dzejniekiem un tekstu autoriem kā Jānis Peters, Guntars Račs, Iveta Priede, Ivars Kurpnieks, Aleksandrs Kalniņš, Guntis Grigalis, viņa dziesmas ir ierakstītas igauņu, lietuviešu, krievu, spāņu un angļu valodā. Tieši Gaita radīts bija savulaik populārais duets “Hameleoni”, kas joprojām izpilda viņa sacerētās un producētās dziesmas. Divdesmit gadu laikā producējis, aranžējis dziesmas un veidojis muzikālus projektus ar daudziem Latvijā pazīstamiem izpildītājiem, dziedošajiem aktieriem un grupām, piemēram, “Los Amigos”, “A Eiropa”, Andri Kiviču, Roberto Meloni, Jenny May, Kasparu Markševicu, Santu Kasparsoni, Robertu Gobziņu, “Latgales dāmu popu”, “Hameleoniem”, Hariju Spanovski, Jāni Paukštello, Daini Porgantu, Voldemāru Šoriņu, Zigurdu Neimani, Gunti Skrastiņu, Lily, Normundu Rutuli, Raivo Stašanu, Markusu Rivu, Arti Robežnieku un daudziem citiem.
- Vai radošo jomu pārstāvjiem vajadzīgi īpaši apstākļi veiksmīgai darba dienai?
- Jau kādu laiku mana ikdiena un ideju ģenerēšana norit Siguldā, te esmu iekārtojis ierakstu studiju, kurā īstenoju savus plānus mūzikā, plānoju un menedžēju pasākumus, kas saistīti ar tobrīd aktuāliem koncertiem un koncertprogrammām. Man Sigulda ļoti patīk, šī vieta mani iedvesmo, patiesi esmu priecīgs, ka varu dzīvot bez Rīgas kņadas, steigas un stresa, jo vienā brīdī tā visa man bija kļuvis par daudz. Siguldā dzīve rit daudz mierīgāk, šurp brauc arī mūziķi, ar kuriem sadarbojos. Nav jau tā, ka ik dienu ir tikšanās ar mūziķiem, autoriem vai izpildītājiem, to plānoju. Esmu gandarīts, jo varu izvēlēties, ar kādiem izpildītājiem sadarboties, kam aranžēt dziesmas, kurus uzrunāt, tas manu darbu padara patīkamāku.
- Atceraties savu pirmo sakomponēto skaņdarbu?
- Neatceros vairs īsti, kā tas skanēja, bet zinu, ka tas notika apmēram 14, 15 gadu vecumā. Toreiz nebija diktofona, nebija, kur to melodiju ierakstīt, tāpēc mans pirmais skaņdarbs ļoti ilgi mājoja manā galvā. Atceros, cik smalki tas bija sakārtots prātā, kamēr tiku līdz reālai iespējai to pierakstīt un aranžēt. Katrs acīmredzot mūziku dzird citādāk — es biju to tik smalki salicis prātā, izķidājis pa detaļām kā tādu konstruktoru, ko vēlāk, līdz ko radās iespēja, saliku kopā.
- Kā tālāk attīstījās jūsu karjera?
- Jēkabpilī 80. gadu beigās, 90. sākumā pastāvēja populāra grupa “Svīta”, kurā darbojās divi mani paziņas — Māris Priede un Gints Stankevičs. Vēlāk “Svītai” pievienojos arī es. Tie nebija šlāgeri, bet kaut kas tāds, kas mums pašiem bija sirdij tuvs. Šajā laikā pirmo reizi īsti saskāros ar to, kā notiek dziesmas radīšana, aranžēšana un ierakstīšana. Ar “Svītu” aktīvi koncertējām Latvijā trīs gadus, mūziķu apvienība 1992. gadā veiksmīgi debitēja festivālā “Liepājas Dzintars”, iegūstot balvu par labākajiem aranžējumiem. Kad mūsu ceļi jau kādu laiku ar “Svītas” dalībniekiem bija šķīrušies, 1996. gadā atkal saveda kopā ar vienu no dalībniekiem — Māri Priedi. Diemžēl Māris jau ir aizsaulē, taču viņš ir bijis mans skolotājs, kritiķis un labs draugs.
- Vai tolaik, komponējot, aranžējot dziesmas, bija kaut kādi priekšstati, kā tas jādara?
- Tolaik vispār visu darīja pašmācībā! Tikai tad, kad Latvija izstājās no PSRS, pavērās dažādas iespējas, ieraudzījām un uzzinājām visu pirmo reizi. Līdz tam nebija nekādu skolu, viss bija jāsaprot pašiem, “jāizpīpē”. Salīdzinot ar to laiku, kad es sāku darboties, tehnoloģijas ir ļoti strauji attīstījušās, šodien paveras daudz iespēju. Katrs, kas vien sevī jūt radīšanas potenciālu, grib kaut ko aranžēt vai komponēt, šodien to var izdarīt ar vienu labu, jaudīgu datoru, izmantojot internetvietnē “www.youtube.com” atrodamās pamācības. Mūsdienās dzelži vairs nav tik svarīgi, kādreiz tas bija ļoti dārgs prieks, arī ierakstu studijā strādāt ne katrs varēja atļauties, bet šodien pilnībā viss ir mainījies — ļoti daudz dīdžeju pasaulē mūziku rada, piemēram, lidojot lidmašīnā savā portatīvajā datorā.
- Kā tas ietekmē mūzikas industriju?
- Mūzikas tirgus ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir tik ļoti pieblīvēts, ka klausītājs tajā visā nereti pazūd. Pasaulē kritušās ierakstu tirāžas. Ja kādreiz fanoja par konkrētu mākslinieku vai grupu, piemēram, es biju ļoti liels “Depeche Mode” fans, tad tagad jūsmo par kādu konkrētu dziesmu, nevis par mākslinieka daiļradi kopumā. Mūzika kļuvusi tik viegli pieejama — ar jaunākajām dziesmām ir pilni tālruņi, šodien ir viegli atrast jaunāko dziesmu, noklausīties un to lejuplādēt MP3 formātā. Būtiskākā atšķirība — kādreiz jaunas dziesmas un albuma izdošana bija notikums, tie bija svētki, ko gan mūziķi, gan klausītāji gaidīja ar nepacietību, jo līdz tam dziesmas nekur nebija klausāmas. Laikā, kad cilvēki pirka oriģinālās kasetes un diskus, varēja objektīvi novērtēt, kas mūzikas industrijā ir pieprasīts, kurš izpildītājs vai grupa ir pieprasīta, jo to apliecināja cilvēku vēlme par mūziku maksātu naudu.
- Arī šodien ir dažādi mūzikas topi radio, par popularitāti liecina dziesmu skatījumi internetā. Vai tie, jūsuprāt, neatspoguļo patieso situāciju?
- Salikt zem kāda skaņdarba vai video “laikus”, protams, var. Tos nopirkt vai sakrāt, bet uzskatu, ka tas nav objektīvs rādītājs. Nav noslēpums, ka, balsojot par kādu izpildītāju konkursā, topā, nereti kāds to organizē — aktīvi balso fani, radi, draugi, savukārt par kādu citu, kurš varbūt ir labāks, nenobalso, jo nav līdzās tik uzņēmīgu cilvēku, tāpēc arī uzvara bieži ir neobjektīva un negodīga. 90. gados radīju projektu “Hameleoni”, kas grāva daudzus rekordus, bija pārsteidzoši liela tirāža, ko neviens nebija gaidījis, visiem tas bija pārsteigums. Tas, ka cilvēks ir gatavs maksāt naudu par albumu, ir lielākais apliecinājums tam, ka viņam patīk šī mūzika, patīk mākslinieks un albums ir populārs, šis vērtējums ir objektīvs. Šobrīd izdevīga vieta, kur māksliniekiem pārdot savus ierakstus, ir koncerti. Ja klausītājs ir atnācis uz koncertu, tas jau vien liecina, ka viņam ir tuva šī daiļrade, līdz ar to viņš ir gatavs iegādāties arī disku. Mūzikas industrijā mainījies ātrums — dzirdu dziesmu, man iepatikās, internetā to ātri lejuplādēju un klausos. No vienas puses, forši, ka visu var izdarīt tik ātri, no otras puses — tikpat ātri šīs jaunās dziesmas “sakošļā”, “izspļauj” un aizmirst. Maz ir tādu, kas paliek, patiesībā viss, kas mūzikas industrijā ir izdzīvojis līdz mūsdienām, ir tās zvaigznes, kas sevi apliecināja 70., 80. gados. Tas bija tāds īpašs laiks, bet varbūt man tikai tā šķiet.
- Kā ir strādāt ar māksliniekiem, kuriem ir ļoti atšķirīgs stils, pašizpausme un dziesmas?
- Tas ir ļoti interesanti! Nespētu strādāt tikai vienā žanrā, tas būtu garlaicīgi. Man ir paveicies, ka savas idejas varu realizēt ar jaunākiem un gados vecākiem māksliniekiem, varu radīt darbus ļoti atšķirīgām auditorijām. Kādu laiku man nelika mieru doma par sadarbību ar dziedošo aktieri Arti Robežnieku, un šī iecere piepildījās. Sastrādājamies jau vairākus gadus, un esmu ļoti priecīgs par mūsu sadarbību. Man bija vēlēšanās kaut ko piedāvāt nodziedāt aktierim Ivaram Kalniņam, arī tas ir izdevies, ir ierakstītas dziesmas krievu valodā. Ir daudzi mākslinieki ar kuriem labprāt nākotnē sadarbotos. Arvien interesantāks paliek Intars Busulis. Neaprobežojos tikai ar pašmāju māksliniekiem, man ir laba sadarbība arī ar Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas mūziķiem, perspektīvā raugos arī Krievijas virzienā. Man ir daudz materiāla krievu valodā, ko varu piedāvāt, bet līdz tam vēl ir ejams tāls ceļš. Kādai meitenei no Baltkrievijas esmu sacerējis dziesmu atlasei bērnu Eirovīzijā.

par Gaiti

◆ Dzimšanas laiks un vieta: 1976. gada 15. maijs, Jēkabpils.
◆ Dzīvesvieta: Inčukalna novads.
◆ Ģimene: dēls Ronans (17), meita Paula (9), sieva Aija.
◆ Vaļasprieks: nepiepildīts sapnis par ceļošanu un mājas darbi, kas palīdz “izvēdināt” galvu — zāles pļaušana, sniega tīrīšana, dažādi celtniecības darbi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Katram laikam ir savs šarms”

Kategorijas