Nedēļa vēsturē

2018. gada 4. decembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz novembri un decembri pilnīgi citā laikmetā.
1961. gada 29. novembrī no Kanaveralas zemes raga (Florida, ASV) kosmodroma tika palaists mākslīgais Zemes pavadonis “Mercury 5” ar “kosmonautu” piecgadīgu šimpanzi Enosu. ASV kosmosa aģentūra
NASA šimpanzi iegādājās 1960. gadā, tas veica 1250 stundu treniņu un apmācību ciklu. Pavadonis Zemi apriņķoja divas reizes, nolaišanās kapsula nosēdās Atlantijas okeānā, to atrada un pacēla uz mīnu kuģa “Storm” borta.
Sekmīgais Enosa lidojums ļāva ASV pēc trīs mēnešiem pacelt orbītā pirmo astronautu Džonu Glenu. Viņš lidoja pēc Jurija Gagarina, toties veica nevis vienu Zemes apriņķojumu kā padomju kosmonauts, bet gan trīs.
Pirms cilvēka kosmosā dzīvniekus sūtīja gan ASV, gan PSRS. Pirmais bija suns Laika PSRS raķetē 1957. gadā – suns neizdzīvoja, viņa sirds apstājās jau lidojuma laikā. 1958. gadā vāverpērtiķa Gordo lidojums ar ASV raķeti “Jupiter” arī beidzas traģiski – veiksmīgi pārcietis lidojumu, viņš gāja bojā nolaižoties, jo kapsulai neatvērās izpletnis, tā iekrita un nogrima Atlantijas okeāna ūdeņos. Pirmie no lidojuma dzīvi atgriezās PSRS “kosmonauti” suņi Deziks un Čigāns 1951. gadā, ASV – pērtiķi Eibls un Beikers 1959. gadā.

1874. gada 30. novembrī piedzima izcilais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Leonards Spensers Čērčils, lords Marlboro (miris 1965. gadā). Čērčils bija valsts vadītājs Lielbritānijai smagākajā laikā – Otrajā pasaules karā – un aizvadīja britus līdz uzvarai. Par viņa sarunām ar Staļinu par Vācijas sadalīšanu pēc uzvaras karā bija populāra anekdote: Staļins runā ar Čērčilu pa telefonu: ”Nē… Nē… Nē… Nē… Nē… Jā.” Sekretārs: “Biedri Staļin, vai drīkstu uzzināt – uz kādu jautājumu jūs atbildējāt “jā”? “Čērčils jautāja, vai es viņu labi dzirdu.”

1959. gada 1. decembrī pēc ASV ierosinājuma 12 valstis (Argentīna, ASV, Austrālija, Beļģija, Čīle, Dienvidāfrikas Savienība, Francija, Japāna, Jaunzēlande, Lielbritānija, PSRS un Norvēģija) Vašingtonā parakstīja līgumu ar 30 gadu termiņu par Antarktīdas izmantošanu tikai mierīgiem mērķiem. Līgums apstiprināja Antarktīdas neitrālo statusu un to parakstījušām valstīm aizliedza tās teritorijā izveidot militārās bāzes, apglabāt radioaktīvos atkritumus un izmēģināt jebkura veida ieročus. Šodien līguma darbība turpinās, to ir parakstījušas jau vairāk nekā 70 valstis.

1409. gada 2. decembrī Leipcigā atklāja vienu no pirmajām universitātēm Centrāleiropā. Sākumā tā sastāvēja no četrām fakultātēm. Mūsdienās Leipcigas Universitātes 14 fakultātēs mācās apmēram 30 tūkstoši studentu.
18. gadsimtā universitātē savu darbību izvērsa vācu literatūras reformators Gotholds Efraims Lesings, par pasniedzējiem strādāja Nobela prēmijas laureāti fiziķi Gustavs Hercs un Verners Heizenbergs, kā arī Latvijas izcelsmes ķīmiķis Vilhelms Ostvalds. Universitātes studenti dažādos laikos bijuši Leibnics, Gēte, Nīče, Šūmans, Vāgners. Bet 20. gadsimta 70. gados tajā kodolfiziku sekmīgi apguva Austrumvācijas studente Angela Merkele, no 2005. gada novembra – Vācijas Federatīvās Republikas kanclere.

1308. gada 3. decembrī pēc Aragonas galvenā inkvizitora Lotero rīkojuma visi karalistes templieši tika sapulcēti Valensijas klosterī, lai pārbaudītu viņu ticības stiprumu.
Tempļa bruņinieki bija katoliskā garīgā bruņinieku ordeņa, kurš izveidojās Jeruzalemē 1118. vai 1119. gadā, biedri. Ordenis, kas par savu mērķi pasludināja svētceļnieku uz Jeruzalemi vai citām svētajām vietām aizsardzību viņu ceļā, ātri vien strauji palielināja gan savu biedru skaitu, gan bagātību un iespaidu. Drīz vien ordeņa brāļi bija daudzās Eiropas valstīs un Kiprā un pārvaldīja milzīgas bagātības un lielus īpašumus. Ordenim ziedoja Eiropas lielie feodāļi, bet galvenais templiešu bagātību avots, liekas, bija aktīva augļotāju darbība, kas izvērtās faktiski pašā pirmajā Eiropas banku sistēmā. Ordeņa bagātības raisīja skaudību un pat naidu, to veicināja ordeņa neatkarība un “neregulējamais” statuss – tas nepakļāvās ne pāvestam, ne kādam no karaļiem. Ordenis bija liels militārs un politisks spēks, tā rīcību bija grūti prognozēt un praktiski neiespējami kontrolēt.
Templiešu vajāšanu sāka mūžīgi naudas grūtībās esošais Francijas karalis Filips IV Skaistais, kurš 1307. gada
13. oktobrī, piektdienā (pastāv uzskats, ka tieši tad dzima “melnās piektdienas” jēdziens), pavēlēja arestēt visus ordeņa franču bruņiniekus. Templiešus apsūdzēja ķecerībā un Dieva zaimošanā jaunu biedru uzņemšanas rituālā un praktiski visus sodīja ar nāvi. Pēc tam templiešu vajāšana sākās visā Eiropā. 1312. gadā pāvests Klements V ordeni likvidēja un lielāko daļu tā īpašumu nodeva hospitāliešu (joanītu, mūsdienās – Maltas) ordenim.
Templiešu ordeņa sagraušana ir viena no neatminētajām vēstures mīklām. Cilvēku prātus joprojām nodarbina ordeņa bagātības, kuras Filips IV tā arī neieguva – vai nu milzīgās bagātības bija mīts, vai arī templieši tās paspēja noslēpt. Nu jau 500 gadu tās meklē pa visu pasauli; arī Latvijā, pēc dārgumu meklētāju uzskatiem, ir divas “aizdomīgas” vietas – Alūksnes (Marienburgas) pils drupas un applūdušie Rīgas Doma baznīcas pagrabi.

1791. gada 5. decembrī Vīnē mira 35 gadus vecais Volfgangs Amadejs Mocarts, atstājot 14 mesas, divas oratorijas, 15 operas un virkni citu sacerējumu. Komponistu, jau dzīvam esot, atzina par ģēniju, bet, viņam aizejot, palicēji neatrada naudu, lai apglabātu atsevišķā kapā ar pelnīto godu – Mocartu apbedīja Vīnes Svētā Marka kapos kopējā bedrē, un šodien precīza viņa atdusas vieta nav zināma. Piemineklis Mocartam uzstādīts Vīnes Centrālajos kapos, kur atdusas Bēthovens, Šūberts, Brāmss, Johans Štrauss un citi izcili mūziķi.
Mocarta nāves cēlonis, visticamāk, bija aknu nepietiekamība, un versijai par viņa noindēšanu, kuru aiz skaudības it kā esot izdarījis ne tik slavenais komponists Saljēri, nav atrasti ne mazākie pierādījumi. Mocarta aiziešanai mazliet mistisku nokrāsu piedod stāsts par noslēpumainu maskotu nezināmo, kurš neilgi pirms viņa nāves inkognito ieradies un pasūtījis bēru rekviēmu – smagi slimais Mocarts pasūtījumu uzskatījis par nāves aicinājumu un bijis pārliecināts, ka raksta rekviēmu pats sev. Visticamāk, anonīmais pasūtītājs varēja būt kāds godkārīgs bagātnieks, kurš ģeniālā komponista darbu pēc tam vēlējies uzdot par savu.

1674. gada 4. decembrī 38 gadus vecais jezuīts Žaks Markets pie Mičiganas ezera (ASV) dienvidrietumu krasta nodibināja misionāru posteni, lai tajā pārlaistu ziemu. Tā bija nākamās Čikāgas pirmā dzīvojama ēka (par oficiālo pilsētas dibināšanas gadu pieņemts 1795. gads). Čikāga pēc iedzīvotāju skaita ir trešā liekākā ASV pilsēta, pēc finanšu un ekonomiskās nozīmības – otrā.
Markets 1666. gadā ieradās Francijas īpašumos Ziemeļamerikā, lai izglītotu indiāņus, pievērstu tos kristīgajai ticībai un pētītu plašumus uz dienvidiem no Lielajiem ezeriem. Viņš kopā ar sešiem palīgiem veica grandiozu ekspedīciju, divās no bērza tāss izgatavotās kanoe laivās nobraucot gandrīz 4000 kilometru pa Vidējo Rietumu upēm un izdarot daudzus atklājumus. 1762. gada rudenī francūži devās ceļā no Mičiganas ezera, bija pirmie eiropieši, kas sasniedza Misisipi ziemeļu baseinu un deva upei vārdu (kādā no indiāņu valodām tas nozīmēja “Lielā upe”). Viņi sasniedza Arkanzasas upes ieteku Misisipi, tad devās pret straumi atpakaļ. 1764. gada ziemu viņi pārlaida pie Mičigana ezera, pavasarī devās tālāk uz Kanādu. Krācēs laiva apgāzās, laimīgā kārtā Marketam savas piezīmes izdevās izglābt.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas