Dziesma ceļ spārnos ikdienā un svētkos

2018. gada 7. decembris 00:00

2570

Dziedāt nozīmē dzīvot tā, it kā atrastos debesīs, nevis uz zemes – vēsta sena tautas gudrība. Neviens to labāk nezina par Lauru Anži (2.alts), Gulbenes mūzikas skolas skolotāju. Viņas pašas dzīvē ir pienācis brīdis, kad ir distancējusies no ilggadēja kordiriģentes darba un kļuvusi par ierindas dziedātāju Gulbenes korī “Harmonija”. Cītīgi apmeklē mēģinājumus. Līdzi atved un kordziedāšanā ir atgriezusi vīru Uno (baritons), kurš ikdienā nodarbojas ar ģimenes lauku īpašuma apsaimniekošanu. Nesen viņiem “Harmonijā” ir pievienojusies arī 23 gadus vecā meita Marta Katrīna (1.soprāns), kura pēc augstskolas beigšanas ir atgriezusies Gulbenē un strādā par sākumklašu skolotāju 2.vidusskolā.

Nespiež pievienot savu balsi
Marta Katrīna “Dzirkstelei” saka – neviens viņu nespiežot iet dziedāt korī. Drīzāk tā ir iekšēja nepieciešamība. Mamma Laura laikrakstam paskaidro, ka šajā ziņā ģimenē bērnus vislabāk spēj pārliecināt vecāku pašu labais piemērs. Ģimenē dziedāt ir tikpat dabiski kā elpot. Dziedāšanu varot pielīdzināt dziedināšanai. Viena Lauras laba draudzene parasti tā arī sakot: “Iešu padziedināties!”
“Tas ir veids, kā atpūsties no ikdienas, no steigas, iespēja relaksēties un izbaudīt mūzikas skaistumu. Iespēja kora mēģinājumā būt kopā un sadziedāt ar mammu un tēti. Aizmirstas viss cits pasaulē un sirdi pārņem patīkama sajūta,” atklāj Marta Katrīna. Viņa piebilst, ka Anžes dzied arī tad, kad tuvumā nav neviena cita, kas klausītos. “Jubileju reizēs, Ziemassvētkos mēs ģimenē pantiņus neskaitām. Mēs visu vakaru varam dziedāt! Dziedam kopā. Vai arī māsa spēlē flautu un mēs pārējie dziedam. Arī mūsu brāļa Jāņa mazie bērni zina, ka mēs esam dziedātāji,” teic Marta Katrīna. Nupat 18.novembra svētku koncertā Gulbenē viņa kordziesmai “Dvēseles dziesma”, kuras autors ir Ēriks Ešenvalds, izpildīja solo partiju kopā ar gulbenieti Aigaru Homčenko. “Tas bija pagodinājums. Jutos ļoti laimīga, ka man tas bija uzticēts. Kad uzzināju, ka man būs jādzied solo, es visas tās nedēļas, kamēr gatavojāmies, dzīvoju tādā īpašā sajūtā. Šīs dziesmas vārdi un melodija ir ar tādu īpašu spēku. Latvija ir manā sirdī!” teic Marta Katrīna.
Laura stāsta, ka diriģents Uldis Kokars ir uzaicinājis abas viņas meitas dziedāt solo 18.novembra svētku koncertā Gulbenē. Ģimenei tas bijis īpašs brīdis. Ar savu solodziedājumu korim pievienojās arī jaunākā atvase – 11 gadus vecā Anna Emīlija (1.soprāns), kura šobrīd mācās Gulbenes mūzikas skolā, kur pilnveidojas flautas un klavieru spēlē. Meitene brīvajā laikā arī dzied un dejo, kā arī spēlē orķestrī. Vai viņa saistīs profesijas izvēli ar mūziku, to Anna Emīlija vēl nav izlēmusi. Par uzstāšanos 18.novembra koncertā un dziedot solo dziesmai “Svētī Debesis šo Zemi” (vārdi -Kaspars Dimiters, mūzika – Zigmārs Liepiņš), meitene “Dzirkstelei” saka: “Bija bail. Bet, kad sāku dziedāt, palika viegli.” Anna Emīlija savā nodabā labprāt dziedot latviešu tautas dziesmas, ka arī moderno mūsdienu repertuāru angļu valodā.

Tautas māksla neizsīks!
Meitām ir paveicies ne tikai ar vecākiem, bet arī ar ļoti labiem mūzikas pedagogiem. “Es, protams, pamācu meitas dziedāšanā, bet viņu skolotāja neesmu bijusi. Viņām ir citi skolotāji,” saka mamma. Viņai pašai uzvārds “Kokars” ir sinonīms vārdam “skolotājs”. Savulaik Imants Kokars bija viņas diriģents, dziedot korī “Beverīna”. Vēlāk jau Gulbenē izveidojās sadarbība ar šā dižā diriģenta dēlu Uldi. “Arī no viņa esmu ļoti daudz mācījusies. Vienmēr atceros viņa aizrādījumus. Uldis ir ļoti tiešs un arī suģestējošs. Kad vadīju kori novada ģimnāzijā, Uldis bieži nāca mūs konsultēt,” viņa stāsta. Laura priecājas, ka Uldis tagad ir ne tikai Gulbenes novada, bet arī visa apriņķa (tostarp Alūksnes un Balvu novadu) koru koordinators. “Viņš visam stāv klāt. Tas mobilizē,” viņa saka.
Laurai ļoti iedvesmojoša 18.novembra koncertā un pirmās adventes pasākumā Gulbenē bija U.Kokara klātbūtne. Valsts dzimšanas dienā koris dziedājis Imanta un Gido Kokaru mīļākās dziesmas. Tostarp arī “Jau ziediem rotātas pļavas” (vārdi – Eduards Veidenbaums, mūzika – Imants Kalniņš). Šis repertuārs piešķīra svētkiem un rudenim netipiski gaišu noskaņu. Pēc tam, dzirdot kritiskus komentārus par koncertu, esot nosāpējusi sirds un radušies jautājumi: “Sabiedrība ir kļuvusi izlaista vai izvēlīga? Ne jau velti ir tas teiciens - “paši pūta, paši dega”. Darīsim paši! Radīsim svētkus paši! Turēsimies pie sensenajām vērtībām!”
Neraugoties uz visu, Laura tic: kordziedāšana novadā un Latvijā neizsīks. “Ne jau par velti mēs kopā ar ģimnāzistu Georgu Gibalu izstrādājām zinātniski pētniecisko darbu par kordziedāšanas tradīciju saglabāšanu novadā. Mums abiem šī tēma bija ļoti aktuāla. Mēs mēģinājām sevi un citus pārliecināt, ka kori pastāvēs. Jā, viss nav kārtībā. Bet, kamēr būs entuziasti, kurus varam apbrīnot, kuru priekšā varam noliekt galvu, viss notiks,” saka Laura. Viņai sāpot sirds par tiem, kuri tautas mākslas kolektīvos iesaistās kampaņveidīgi. Piemēram, lai nonāktu uz lielās Dziesmusvētku estrādes. Bet pēc tam – viss. “Mēs taču turpinām dziedāt arī pēc svētkiem. Mēs tā pēkšņi nebeidzam to darīt! Dziedāšana taču ir tāds pieskāriens cilvēka dvēselei, kuru nevar ne ar ko citu salīdzināt. Pat ne ar gleznošanu vai dejošanu,” saka Laura. Viņai pašai kā kordziedātājai tuvs ir klasiskais repertuārs un īpaši arī Uģa Prauliņa komponētās kordziesmas. Laura labprāt klausoties dažādu mūziku, atšķirīgas dziesmas. Tajā pašā laikā viņa saka: “Visu varbūt nevajag klausīties...”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dziesma ceļ spārnos ikdienā un svētkos

Kategorijas