Par dzīvi, kas raiba kā dzeņa vēders

2018. gada 7. decembris 00:00

1861

Par godu Latvijas simts gadu jubilejai, šogad Gulbenes novadā tika godināti mūsu iedzīvotāji. Viens no šiem cilvēkiem bija tirzmaliete Māra Pavlova. Māra tika apbalvota par atbalstu un kopā būšanu ar pagasta iedzīvotājiem skumju un prieka brīžos. Māra ir māte diviem bērniem, vecmāmiņa pieciem mazbērniem un vecvecmāmiņa pagaidām vienam mazmazbērnam. Viņa ir aktīva pašdarbniece – darbojās Tirzas korī un ansamblī, savukārt vakaros min mīklas.

Bērnības sviesta garša
Māra Pavlova dzimusi Cirstu pagastā, Kalna Jērcēnu mājās, Sirmbāržu ģimenē. “Vispirms tas bija Cirstu pagasts, tad Jumurdas pagasts, Ērgļu rajons un tad Madonas rajons,” stāsta Māra. Viņas ģimenē bijusi jaunākā māsa un vecāks brālis, kas aizpagājušajā gadā aizgājis aizsaulē – dzejnieks Jānis Sirmbārdis. Lai gan Māras bērnība pagāja pēckara gados, Māra šo laiku atceras nepiespiesti un joprojām ar pozitīvismu. “Atceros, kad māte nodeva pienu un no pienotavas atnesa sviestu, tad uzsmērēja uz maizes un ar zobiem braucām līdz pēdējam kumosam, lai tiek vairāk. Bija arī tā, ar māsu salasām zemenes, nosmeļam pienu un tad mamma brīnās, kur tie tauki pienam palikuši, bet mēs ar zemenītēm apēdušas. Bērnība paliek bērnība,” smejoties stāsta Māra. “Pirmās jaunās drēbītes tika uzšūtas, kad es beidzu pamatskolu. Visu laiku tika pāršūtas tikai vecās, jo manai krustmātei māte bija šuvēja, tad viņa mums visu laiku pāršuva vecās drēbes,” atminās Māra.
Arī kara laiks spilgti palicis palicis viņai atmiņā.
“Tēvs bija leģionā, tika aizsūtīts uz Kurzemes katlu un vēl šodien nav zināms, kur viņš guļ. Tajā laikā bija jānodod normas- piens, kartupeļi. Kad atskrējām no skolas, vajadzēja iet ar dakšām kartupeļus vilkt ārā no dubļiem, kurus likām mājas augstajā galā, lai apžūst – par cik bumba bija nositusi nost vienu mājas galu, jo tur tieši bija frontes līnija no Ērgļiem uz Vecpiebalgu, un mūsu māja bija netālu no ceļa,” atminas Māra.

Visjaukākie – tehnikuma gadi
Tomēr visjaukākie viņai esot bijuši tehnikuma gadi, kad pats esi jauns. “Pēc tehnikuma beigšanas ar vaļēju kravas mašīnu, sēdējām kravas kastē, tur bija saliktas meijas, braucām dziedādami ekskursijā uz Ļeņingradu. Vai dieniņ, šito jauko izbraucienu! Pēc 30 gadiem, kad atkal satikāmies, audzinātāja teica, ka viņai neviens kurss vairs tāds nav bijis, kādi mēs esot bijuši,” atmiņās gremdēdamās, stāsta Māra. Kad piedalījās kādā festivālā, bija jādzied korī vai jādejo, tad katram pašam sev no iedotā auduma vajadzējis izšūt tautas tērpu – gan svārkus, gan vainadziņus, ņieburus.
“Kad pabeidzu piensaimniecības tehnikumu, mani aizsūtīja uz Kurzemi, pienotavu “Klosteris”, kas atradās Ķikuros. Kā jau jauns cilvēks apprecējos, piedzima divi bērni, tā kā skola tur bija tālu, pārcēlāmies uz Galgausku, jo tur arī bija krejotava, skola arī nebija tālu. Pārcēlāmies bērnu dēļ!” Māra kādu laiku strādājusi krejotavā. “Mani pierunāja iestāties partijā un vēlāk pierunāja iet uz Tirzu strādāt par partijas sekretāru, tā es tajā Tirzā nokļuvu. Kad vīrs nomira, tad aizgāju dzīvot uz Aloju, kur divus gadus nostrādāju kolhozā par partijas sekretāri un vēlāk arī iepazinos ar savu otro vīru - Aleksandru Pavlovu, kurš pierunāja mani nākt atpakaļ,” smejas Māra.
“Viņš brauca pie manis pa trīs, divām reizēm nedēļā, kamēr pierunāja atgriezties, tā es atnācu atpakaļ,” atminas Māra. “Dzīvē ir satikti daudz labi cilvēki, jo visur, kur es biju, teica – nāc atpakaļ un strādā, bet man liekas, ka neviens jau negrib iet atpakaļ nekur, jo visi taču iet uz priekšu, jo dzīvē viss iet uz priekšu,” secina Māra. Viņa savas darba gaitas uzsākusi kā piena pieņēmēja. Vēlāk strādājusi kā sviesta meistars, krejotavas vadītāja, frakcijas sekretāre, izpildkomitejas priekšsēdētāja, kolhoza sekretāre, drošības tehnikas inženiere. “Kas tik es neesmu bijusi, mans mūžs - raibs kā dzeņa vēders,” joko Māra.

Viss mūžs nodziedāts
Māra ir bijusi un arī šobrīd ir izvadītāja. “Tajā laikā es biju pagasta priekšsēdētāja.” Izvadīšana sākās, kad pie viņas ieradās kāda sieviete no Galgauskas, kas zināja, ka viņa labi runā, jo bija dziedājusi gan Galgauskas korī, gan skaitījusi dzeju.
“Pēc tās reizes, protams, bija pārtraukums, bet cilvēki pēc tam tāpat nāca un lūdza. Tādā reizē ir šausmīgi grūti atteikt cilvēkam, ja viņš tevi lūdz, jo ne jau viegli viņam ir pie tevis atnākt. Ko lai dara? Pašu cilvēki – nevar atteikt,” atzīst Māra. Viņa līdz šim brīdim ir izvadījusi 250 cilvēkus.
Dziedāšana Mārai ir īpaši tuva jau no bērna kājas, kad vecmamma viņai dziedājusi. “Mans mūzikas skolotājs bija Ķepītis, komponista Ķepīša brālēns. Dziedāšana jau ir bijusi vienmēr gan koros, gan ansambļos. Viss mūžs ir nodziedāts,” secina Māra. Kā viņa pati saka – vajadzības gadījumā raksta dzeju, kādreiz ir spēlējusi teātri, dejojusi un bijusi sporta piekritēja. “Nebiju pioniere, bet tiku uz visiem pionieru pasākumiem, jo es sportoju. Tāpat arī tehnikumā – izbraukāju Maskavu, Odesu. Tagad ir, ko atcerēties,” lepojas Māra. “Man neliekas, ka man ir astoņdesmit. Es nezinu, kur tie gadi paskrien. Tāda tā dzīve ir – gara, bet par īsu,” atzīst Māra.

Vizītkarte
◆ Vecums: tikko nosvinēti – 80
◆ Bērni: Gunta un Jānis
◆ Mazbērni: Madara, Oskars, Linda, Rūdolfs Augusts, Elza
◆ Nodarbošanās: krustvārdu mīklu minēšana, pašdarbība
◆ Novēlējums iedzīvotājiem: nebūt skaudīgiem un būt aktīvākiem

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par dzīvi, kas raiba kā dzeņa vēders

Kategorijas