Latviešu reālstāsta iedibinātajam-160

2018. gada 14. decembris 00:00

Novadnieka rakstnieka Apsīšu Jēkaba (īstajā vārdā Jānis Jaunzemis) 160.jubileja Lizumā 8.decembrī tika atzīmēta ar literāri muzikālu pēcpusdienu “Mežs elpo un skan”. Tas bija kultūras namā organizēts noslēguma pasākums aktivitātēm, kas pirms tam norisinājušās Lizuma vidusskolā, kultūras namā, kā arī rakstnieka dzimto māju “Kalaņģu” muzejā. Tieši muzeja vadītāja Aiva Kraukle izloloja jubilejas svinību ideju, kuru realizēt viņai palīdzēja plašs atbalstītāju loks. Viņai pašai par to ir, ko teikt. A.Kraukle sola uzrakstīt un tuvākajā laikā publicēšanai “Dzirkstelē” nodot savas pārdomas.
“Aivai bija laba ideja – mums skolā visi bērni no 1. līdz 12.klasei rakstīja tēlojumu “Mežs”, jo arī Apsīšu Jēkabam patika mežs. Mums studenti no Rīgas izvērtēja katra bērna darbu un rakstīja atsauci. Pasākumā pēc tam teica arī publiski vārdus. Tas bija jauki! Jā, bērni skolā arī zīmēja mežu. Kultūras namā šie darbi bija izlikti apskatei. Skatītāji varēja novērtēt un balsot ar akmentiņiem. Skolotāji arī vērtēja labākos,” “Dzirkstelei” stāsta Lizuma vidusskolas latviešu valodas skolotāja Inga Kadile.
Viņa un kolēģe Anita Kostigova laikrakstam arī atklāj, ka skolā Apsīšu Jēkaba 160.jubilejas gadā īpaši tika izcelts, lasīts un analizēts viņa stāsts “Kaimiņi” (izdots 1884.gadā). Turklāt šo prozas darbu dramatizējis un iestudējis Lizuma amatierteātris Solveigas Vilkas vadībā.
“Teikšu godīgi – mēs izvēlējāmies pēc apjoma īsāko stāstu, lai varam apgūt. Un tad mēs vienkārši arī diskutējām par naida postu un par miera vajadzību ikdienas dzīvē. Turklāt ne tikai starp kaimiņiem, bet katra paša sirdī!” saka I.Kadile. “Lasījām klasē, skaidrojot dažādu vārdu nozīmi, ko mūsdienu skolēni vairs nesaprot,” piebilst A.Kostigova. Viņa uzsver – Lizumā bērni un jaunieši pilnīgi noteikti zina, kas ir Apsīšu Jēkabs ne tikai Lizumam, bet arī latviešiem un latviešu literatūrai kopumā. Tajā pašā laikā A.Kostigovai ir savs personiskais viedoklis par Apsīšu Jēkabu un viņa daiļradi: “Es negribētu tik skaļi teikt, ka tas ir fenomens. Jā, viņš ir pirmā reālistiskā stāsta autors. Tam es pilnībā piekrītu. Tā tas ir, un tas ir viņa nopelns. To mēs nevaram mainīt. Taču... viņš nav gluži tas pats, kas latviešu literatūrai ir, piemēram, Jānis Rainis.”
I.Kadile uzskata – lizumnieši Apsīšu Jēkabu saista ar lokālpatriotismu. Viņi zina šo autoru, viņa māju vietu, uz kuru ir iemīta taka gan talku reizēs, gan pasākumus apmeklējot. Uzturēt cieņu un dot zināšanas par Apsīšu Jēkabu – tā savu uzdevumu formulē I.Kadile un A.Kostigova, kuras abas nav dzimušas lizumnietes, taču ir novērtējušas, cik svarīgi lizumniešiem ir būt garīgā saskarsmē ar visu šai vietai raksturīgo. Tajā pašā laikā I.Kadile atzīst – Apsīšu Jēkaba stāsti jaunāko klašu skolēniem ir par smagu, tos lasīt un izprast var tikai vidusskolā. Tāpat jau bez pretestības neiztikt. Bērni čīkstējuši, cik veca ir rakstnieka valoda, cik sena. “Negāja tā “uz urrā” viss. Tas nebija vienkārši,” atzīst I.Kadile.

Mūsdienīgi citāti
* Par “pasaules pilsoņa” jēdzienu.
“Lai ietu es pa visu plato pasauli, meklēdams mīlestības, lai klaudzinātu pēc tās pie durvju durvīm, lai stāvētu kā ubags pasaules tirgus malā, lūgdams mīlestības, lielākas un svētākas, kā tā man no Dieva dota tēva un mātes sirdī, es neatrastu, lai pārstaigātu zemju zemes.”
* Par/pret atteikšanos no latvietības.
“Mākot citas svešas valodas, rodas sakars ar citām lielām un garā bagātām tautām, bet vai es, mācēdams kādas lielas tautas valodu, varu pāriet citā tautā?”
(Apsīšu Jēkabs)

Lizumniešu valodas rozīnītes

Apsīšu Jēkabs ir bijis ne tikai rakstnieks, skolotājs, bet arī arī kaislīgs filologs un pētījis lizumniešu izloksni. 1927.gadā savā rakstā par šo tēmu viņš akcentējis Lizumam un tā iedzīvotājiem tolaik raksturīgās rozīnītes. Tā, piemēram, lizumnieši toreiz sacījuši nevis “vaina”, bet “vaine”, nevis “dzija”, bet “dzijs”, nevis “ābele”, bet “ābels”, nevis “vārti”, bet “vārts”. Lizumniešiem paticis rotaļāties ar uzvārdiem un profesiju nosaukumiem, piemēram Kazāka sieva ir Kazācīša, Zariņa sieva ir Zarene, skolmeistars sieviešu dzimtē ir skolmeistarīša. Lizumniešiem mīļas ir “sajutumu vārdu skaņas”, piemēram, “vei, vei”.

Par Jāni Jaunzemi (8.12.1958.-10.06.1929.)

◆ Bijis skolotājs beidzis Cimzes skolotāju semināru), rakstnieks, valodnieks, tulkotājs, ērģelnieks reliģiozs cilvēks un patriarhālas sabiedrības ideju piekritējs.
◆ Pseidonīms Apsīšu Jēkabs ir radies 1885.gadā.
◆ ”Kaut kas viengabalīgs, ciets un nedalāms bija Apsīšu Jēkaba darbos. Viņš nespēja ne locīties, ne drumstaloties,” rakstījis Līgotņu Jēkabs 1930.gadā izdotajā grāmatā “Apsīšu Jēkabs savā dzīvē un darbā”.
◆ Savu nākamo dzīvesbiedri Beāti viņš Rūjiena ir noskatījis 1882.gadā. Ģimenes dzīve bijusi svētīta ar vairākiem bērniem un mazbērniem.
◆ Visus vērtīgākos darbus, ieskaitot stāstu “Bagātie radi”, viņš sarakstījis, strādādams par skolotāju Kokmuižā pie Valmieras (12 gadus - sākot no 1881.gada). Ir strādājis arī par skolotāju Gulbenē.
◆ Nozīmīgs bijis viņa ceļojums uz Šveici 1906.gadā, kas rakstniekā izraisīja publicistiska satura pārdomas.
◆ 1925.gadā viņš devās pensijā, skolotāja darbu tomēr neatmezdams līdz mūža galam.
◆ Apglabāts Rīgā, Meža kapos. Uz nelaiķa vēlēšanos bēres bija bez runām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latviešu reālstāsta iedibinātajam-160

Kategorijas