Kaimiņu būšana

2018. gada 18. decembris 00:00

Ir pilnmēness nakts, kad uzbango emocijas un virpulī sagriežas viss, kas dienām pilnīgi mierīgi dusējis un netraucējis ikdienas gaitās. Pilnmēness savdabīgais, spocīgais spīdums, ēnu rotaļas koku zaros, naktsputnu spārnu švīkstoņa un ūpja negaidītie brēcieni uzdzen neskaidras dziņas manā ganupuikas, kā mani bieži sauc, sirdī. Es vairs neesmu es pats, esmu kļuvis citāds.
Jā! Es nojaušu arvien skaidrāk sava dīvainā nemiera iemeslu, savu ilgošanās cēloni. Tā ir viņa - mana neaizsniedzamā un debešķīgā manas sirds karaliene, kas dara mani vai traku. Tā ir viņa, kuras viens skatiens, vērsts manā virzienā, liktu man kļūt par laimīgāko būtni uz šīs pasaules, kas būtu gatava uz visneprātīgākajiem soļiem, lai tikai pierādītu, cik stiprs, drošsirdīgs un cēls es esmu. Es būtu ar mieru kā viscēlākais bruņinieks sargāt viņas miegu naktīs. Es būtu gatavs uz visu, ko vien viņa iegribētu. Es būtu gatavs viņas dēļ pat mirt. Mirt par viņas vienu labvēlīgu žestu, vienu liegu skatienu, vienu viņas pieskārienu... Taču tas viss man ir liegts, un pagaidām es varu tikai sapņot savus vispārdrošākos sapņus. To es varu.
Neviens pat nenojauš manu ilgošanos. Tad mani izsmietu, apsaukātu un varbūt liktu pat mainīt dzīvesvietu, jo es, tas ir skaidrs pat visneprofesionālākajam radījumam, neesmu viņas cienīgs, neesmu svarīgs, jo esmu tikai ganupuika, bet viņa... ir gandrīz kā pārdabiska būtne, krāšņa un apburoša. Varbūt tā liekas ne tikai man?
Es pārzinu arī viņas draugus. Es tos reizēm redzēju pulcējamies viņas pagalmā. Tad mani pārņēma dusmas un izmisums: viņi drīkst, bet es – ne! Ne vienu vien reizi esmu meklējis iespēju iesaistīties kopīgās rotaļās, taču nesekmīgi, jo esmu, iespējams, viņai par prastu, un sev tad liekos neaptēsts radījums. Vai gan citādi viņa attālinātos, aizskrienot, galvu pacēlusi, tālāk no manas uzmanības? Spēles ar mani viņai nebija pa prātam.
Bet vēl nesen, kad viņa tikko sāka dzīvot pa vasarām kaimiņos, mēs tikāmies. Tās bija tikai bērnu spēles, bet es jau toreiz izjutu, ka viņa man ir īpaša. Kāpēc toreiz arī viņai nebija nekas pretī pret mūsu kopīgajām pastaigām un skriešanās sacensībām, kurās es tīšām ļāvu viņai uzvarēt?
Rudenī viņa aizbrauca un likās, ka pat pamāja man caur mašīnas logu atvadu sveicienu. Tad es vēl nedomāju, kas būs tālāk. Visu šo pavasari es biju kā uz karstām oglēm: kad viņa atbrauks un kāda būs šī vasara? Es fantazēju un sapņoju vaļējām acīm. Ilgi viņi, mūsu kaimiņi, nebrauca. Jau zuda cerības satikt šo savu sapņu princesi.
Tad - beidzot! Viņi bija klāt! Kaimiņu pagalms piepildījās ar smiekliem, mūziku, sāka skanēt dažādi trokšņi, sadzirdēju arī viņas balsi. Es viņu pašu vēl nebiju saticis. Tad pamanīju savu pērnās vasaras rotaļu biedreni kaimiņu ģimenes lokā. Drāzos apsveicināties, bet viņas nama durvis neatvērās. Istabas logiem priekšā bija aizpeldējusi aizkaru migla. Kādu laiku es cerēju, ka viņi - kaimiņi - atnāks pēc garās ziemas paši uz mūsmājām sasveicināties un līdzi viņi būs paņēmuši arī manu iecerēto draudzenīti. Taču tas nenotika. Skanēja tikai cirvju klaudzieni, sasaukšanās, jautras balsis. Reizēm dārdēja mūzika. Tur notika labiekārtošanas darbi.
Pa gabalu pamanīju arī viņas stāvu, taču drīz sapratu, ka mēs vairs neesam draugi. Viņai ir cita pasaule, citi draugi. Varbūt viņai tur, pilsētā, ir savs draugs, kam viņa zvērējusi uzticību? Es viņu miltos samaltu, ja satiktu! Varbūt arī viņš ieradīsies tikpat kopts, frizēts un izsmalcināts kā viņa? Tad es kļūšu ļoti nikns: viņa ir tikai manas sirds princese! Tikai ne manu acu priekšā viņi pavadīs laiku! Es viņu... gabalos saplēsīšu! Es taču esmu suns, nikns ganu suns! Ar mani lai nejoko! Man ir asi zobi, kaut mazais augums var likt domāt, ka esmu suns, kas neprot otram kost. Man ir ašas kājas. Jau šodien pat es aizskriešu un panākšu savas kaimiņienes uzmanību, un tad kaut mirt!
Tā arī izdarīju: agrā rīta stundā, aukstajā rasā nobridies un no aukstuma un dusmām trīcēdams, es sēdēju cieši pie viņas durvīm, jo, kā zināms, katrs suns no rīta iet āra pastaigā... Ilgi nebija jāgaida. Pavērās durvis, un pa spraugu izlēca viņa: mana garkājainā pērnās vasaras draudzene, mana ziemas sapņu princese! Aiz viņas sekoja prāva auguma tēvainis, kuru es sen pazinu.
“Skic!” viņš iebļāvās kā uz kādu kaķi. “Lasies uz mājām! Zuzīte ar tevi neskraidīs pa sētmalām, pat neceri! Viņa ir sugas suns! Saprati, plušķi? Uz mājām! Lai tavas smakas te nebūtu! Tevi vajag izkastrēt, mīzelis nolādētais!”
Es nelabi ierūcos, gribēju pat mesties viņam virsū, taču mans suņa gods to tomēr nepieļāva...
Pārvilkos mājās un nolikos uz sava tepiķīša pie durvīm. Labi, ka suņi nespēj raudāt kā cilvēki un viņu asaras tek uz iekšu. Mans suņa mīlestības sapnis bija izsapņots. Ar ko gan kalna kaimiņu Mīcīte sliktāka? Mūsu augumi ir tik saskanīgi! Zuze varbūt ir piemērota tikai suņu izstādēm un sugas suņu komercijai. Es no pārdzīvojuma iekaucos tik skaļi, ka pats nobijos. Nocietināju savu sirdi un izlikos vienaldzīgs. Taču zināju, ka vismazākā uzmanība no Zuzes puses manu sirdi darītu mīkstu kā manu spēļu gumijas bumbiņu.
Arī suņi mēdz nelaimīgi iemīlēties, to es izjutu visās suniskajās emocijās, un mani pārņēma dusmas, atriebības kāre iekost stilbos vismaz viņas saimniekam, un tikai tālākie notikumi izjauca manus nodomus. Pa naktīm es aizlavījos uz kaimiņu māju, izrakņāju suniskās dusmās daudzās viņu puķu dobes, katru koku un sētas stabu atzīmēju ar savām smaržām... Mani diemžēl drīz par to sodīja un piesēja pie ķēdes, jo kaimiņu saimnieks bija atnācis uz mūsmājām ar prasību: to nejauko suni - mani! -, kas vazājas pa viņu dārzu un izrok puķes, saukt pie kārtības! Un tā es vairākas nedēļas izbaudīju visas ķēdes suņa mokas.
Rudenī, kad kaimiņi aizbrauca, es tiku brīvībā. Tagad es ar neuzticību skatos uz savu saimnieku, kurš mani sodīja par lietām, kuras nesaprata. Cilvēki ir dīvaini radījumi, kas iemaisās savu četrkājaino draugu dzīvē - kā kādi radības kroņi.
Zuzi pa gabalu redzēju arī nākamajā gadā, bet tad mana sirds jau bija aizņemta ar Mīcīti un citām suņu lietām. Es biju nobriedis, pieaudzis, un man tagad bija savi suņa uzskati. Man uzšķaudīt uz kaimiņiem un viņu suni! Tā bija tikai tāda kaimiņu būšana, kad es ar viņu padraudzējos, un, atbildi nesagaidījis, uzzināju, kādi patiesībā ir tie kaimiņu sugas brāļi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kaimiņu būšana

Kategorijas