Nedēļa vēsturē

2018. gada 18. decembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz decembri pilnīgi citā laikmetā.

1911. gada 14. decembrī polārpētnieks Roalds Amundsens ar četriem ekspedīcijas dalībniekiem pirmais sasniedza Dienvidpolu un uzstādīja tur Norvēģijas karogu. Ceļā viņi ar četrām kamanām, kuras vilka 52 suņi, no 85. paralēles devās 19. oktobrī. Ekspedīcijai nācās veikt 1500 kilometru, līdz 40 grādu aukstumā un griezīgā vējā pārvarot līdz 3300 metru augstas kalnu grēdas. Ceļā turp un atpakaļ polārpētnieki nokāva 40 suņus un no tiem vārīja zupu sev un pārējiem suņiem, kuri vēl bija pietiekami spēcīgi, lai vilktu kamanas. Dienvidpolā norvēģi uzstādīja telti un atvēlēja sev trīs dienu atpūtu, tad devās atceļā, bāzē ierodoties precīzi paredzētajā dienā.
Pēc mēneša Dienvidpolu sasniedza angļu polārpētnieka Roberta Folkona Skota vadītā ekspedīcija. Angļi bija cerējuši būt pirmie cilvēki Dienvidpolā, bet, sasnieguši mērķi, ieraudzīja tur Norvēģijas karogu... Atceļā no Dienvidpola R.F.Skots gāja bojā.

1989. gada 15. decembrī Timišoarā (Rumānijā) iedzīvotāji centās nepieļaut ungāru kopienas kalvinistu mācītāja un disidenta Laslo Tekeša piespiedu deportāciju. Desmitiem tūkstošiem cilvēku neļāva drošības dienestam arestēt garīdznieku un skandēja: “Dodiet maizi! Mēs ciešam badu!” Policija un karaspēks cilvēkus izdzenāja ar ūdensmetējiem, bet nākamajā dienā pilsētas laukumos pūļi jau pieprasīja Rumānijas līdera Nikolaje Čaušesku atkāpšanos. Militāristi sāka šaut, laida darbā durkļus, cilvēkus mala tanki un bruņutransportieri, apšaudīja helikopteri. Karavīrus, kuri atteicās izrēķināties ar neapbruņotiem protestētajiem, komandieri likvidēja uz vietas. Slaktiņa upuru skaits pārsniedza 5000, tomēr armijai situāciju paturēt kontrolē neizdevās. 19. decembrī sacēlās viss apriņķis. Valdība izsludināja ārkārtas stāvokli, armijas daļas aplenca dumpīgās pilsētas, bet protesti jau bija pārsviedušies uz Bukaresti.
21. decembrī Čaušesku mēģināja organizēt “spontānu” strādnieku demonstrāciju savam atbalstam, bet viņa uzrunas laikā sākās demonstrantu protesti; armija, policija un drošības spēki atklāja uguni. Nākamajā dienā protesti pieņēmās spēkā, protestētājiem sāka pievienoties drošībnieki un karavīri, kurus komandieri neiedrošinājās aizkavēt. Čaušesku mēģināja aizbēgt helikopterā, bet tika notverts, un 25. decembrī Ārkārtas kara tribunāls viņam un sievai piesprieda nāves sodu; spriedumu izpildīja nekavējoties.

1696. g. 16. decembrī cars Pēteris I izsūtīja Lielo sūtniecību – pirmo Krievijas diplomātisko misiju Eiropā –, lai paplašinātu Krievijas sakarus ar Eiropas valstīm un veidotu koalīciju pret Turciju. Cars Eiropā plānoja pētīt jūras kara lietas, atrast labus jūras kapteiņus, kā arī visdažādākos meistarus. Sūtniecībai vēl pievienojās 30 brīvprātīgo – Krievijas augstāko aprindu jaunieši. Sarakstā bija arī Pjotrs Mihailovs – pats cars.
Līdz Liepājai sūtniecība brauca pa zemes ceļu, pie Liepājas robežas to sagaidīja pilsētas vadītāji un pilsētas gvardes goda sardze. Cars ar jauniešiem tur ieradās inkognito pirms sūtniecības un apmetās Hojeres viesnīcā (tagad – Kungu iela 31). Tālāk abas grupas devās ar kuģi. Liepājas muzejā saglabājušies rēķini par viesnīcā ieturētajām maltītēm – augstie viesi “plostojuši” pamatīgi.
Savu tiešo mērķi sūtniecība nesasniedza, bet tika izpētīta starptautiskā situācija, ārzemēs iepirkti ieroči un ierīces, savervēti speciālisti, bet lielākais ieguvums bija jauniešu ārzemēs iegūtā izglītība – no viņiem nāca pirmie Krievijas admirāļi, ģenerāļi, inženieri u.c. Pēterim iepatikās ārzemju ierašas un kārtība, Holandē viņš kādu laiku pat nostrādāja par namdari kuģu būvētavā un no Holandes “aizņēmās” nākamā Krievijas karoga krāsas, samainot tās vietām.

1903. gada 17. decembrī aukstā, miglainā rītā Atlantijas okeāna krastā netālu no Kitty Hawk pilsētiņas (Ziemeļkarolīnā) velosipēdu darbnīcas un veikala īpašnieki brāļi Raiti pirmo reizi izmēģināja lidmašīnu – tolaik to aprakstīja kā “pilotējamu spārnotu par gaisu smagāku lidaparātu, kurš apgādāts ar benzīna dzinēju un vadības sistēmu”. “Flyer 1” gaisā pacēla jaunāko brāli, 27 gadus veco Orvilu (dažas dienas agrāk Vilbura mēģinājums beidzās neveiksmīgi). Deviņu zirgspēku motors pirmajā lidojumā ļāva divpadsmit sekundēs 2,5–3,5 metru augstumā veikt 36,5 metrus tālu lidojumu. “Flyer 1” izpildīja vēl trīs lidojumus, pēdējā no tiem Vilburs gaisā noturējās 59 sekundes un nolidoja vairāk nekā 250 metru. Nākamajā dienā prese par brāļu vēsturisko lidojumu ziņoja humoristiskā tonī, aprakstot notikušo kā kādu kuriozu.
Nākamajos gados brāļi lidmašīnu uzlaboja, lai to varētu demonstrēt plašākai publikai. 1908. gadā Vilburs veica parauglidojumus Francijā, bet Orvils dažas dienas vēlāk – ASV Virdžīnijas štatā. Šāda reklāma izrādījās efektīva, brāļiem izdevās uzbūvēt un pārdot daudzus lidaparātus gan ASV, gan Eiropā. Diemžēl Vilburs 1912. gadā mira no tīfa, tālāk 1909. gadā dibināto uzņēmumu Orvils vadīja vienpersoniski.

1976. gada 18. decembrī Cīrihē (Šveicē) notika pirmā politisko arestēto apmaiņa starp PSRS un Rietumiem – mainīja disidentu Vladimiru Bukovski pret Čīles kompartijas līderi Luisu Korvalanu. Un drīz dzima častuška: “Поменяли хулигана на Луиса Корвалана. Где найти такую б…, чтоб на Брежнева сменять?” (Samainīja huligānu ar Luisu Korvalanu. Kur atrast tādu m…, lai samainītu ar Brežņevu?)
1906. gada 19. decembris ir oficiālā Leonīda Iļjiča Brežņeva, PSRS Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretāra, PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāja, PSRS maršala, dzimšanas diena. Ļaunas mēles melsa, ka no PSRS goda nosaukumiem viņam neesot piešķirti tikai Nopelniem bagātais baleta mākslinieks un “Māte varone”. Toties ordeņu kolekciju varēja apskaust jebkurš muzejs – Brežņevu apbalvoja katrā piemērotā brīdī. 1981. gada dzimšanas dienā viņš saņēma sešu sociālistisko valstu augstākos apbalvojumus (PSRS apbalvojumus nav vērts pat mēģināt skaitīt), 60. jubilejā – goda zobenu ar zelta PSRS ģerboni.
Jons slēpās faktā, ka laikā, kad padomju pilsoņu dati dokumentos jau sen tika uzrādīti pēc jaunā kalendārā stila, Brežņeva dzimšanas datumu uzrādīja pēc vecā stila. Pēc jaunā tas būtu 1. janvāris, bet kurš padomju pilsonis būtu spējīgs pēc kārtīgas jaunā gada sagaidīšanas pietiekamā cieņas līmenī atzīmēt šos izcilos svētkus – dārgā biedra Leonīda Iļjiča dzimšanas dienu?

2003. gada 13. decembrī Jūrmalā, Lielupē, atvēra lielāko apjumto akvaparku Ziemeļeiropā – Līvu akvaparku. Tā platība ir 11 000 kvadrātmetru, vasarā pievienojas vēl 6000 kvadrātmetru brīvā dabā. Parkā ir vairāk nekā 10 baseini, kur ūdens temperatūra sasniedz 29°C. Ūdens kvalitāti kontrolē elektroniski tiešsaistes režīmā, trīs reizes dienā to veic laboratoriski. Katru dienu automātiski nomainās 10 procenti ūdens, bet reizi gadā tas tiek apmainīts pilnīgi. Baseinu iztukšošanai, atkal sapildīšanai un uzsildīšanai vajadzīgas sešas dienas.
Galvenā atrakcija, protams, ir šļūkšana pa caurulēm. Līvu akvaparkā tādas ir deviņas, kopējais nobraucienu garums – 955 metri. Visgarākā – 211,9 metri – ir dzeltenā caurule, visātrākā un stāvākā – sarkanā. Vidējais ātrums tajā ir 60 kilometru stundā, bet rekords – 72 kilometri stundā. Ar šādu ātrumu cauruli var izbraukt 4,5 sekundēs.
Akvaparki pasaulē parādījās 40. gadu beigās. Līdere šajā jomā ar vairāk nekā 1000 parku ir ASV. Viskonsinas štata pilsētu Delsi dēvē par pasaules akvaparku galvaspilsētu, tur atrodas 18 akvaparki, arī lielākie ASV – “Noah's Ark” (“Noasa šķirsts”) un “Kalahari kūrorts”.

+ 5

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas