Pēdējie akordi gada skanējumā

2018. gada 21. decembris 00:00

197

Kā melnbalti klavieru taustiņi ir dzīves dienas, katra ar savu skaņu amplitūdu – priecīgas, smeldzīgas, aizraujošas, drūmas... Tās veido gada kopējo skanējumu. Ja kāda stīga vai taustiņš pēkšņi vairs neskan, tad melodija uz brīdi apraujas, jo trūkst kādas nots skanējuma. Gulbenietim Donātam Veikšānam šie Ziemassvētki būs klusāki, jo nebūs vairs viņa līdzdalības mūzikas skolas audzēkņu koncertā Romas katoļu baznīcā.
“Otrajos Ziemassvētkos – 26.decembrī – vienmēr bija koncerts baznīcā. Tā tas bija kopš laika, kad par to vienojāmies ar bijušo draudzes prāvestu Vjačeslavu Bogdanovu. Sākumā bija mūzikas skolas audzēkņu koncerts, bet pēdējos gados – pūtēju orķestra koncerts, kura programma tika veidota tā, lai radītu svētku noskaņojumu. Šajā gadā vairs nestrādāju mūzikas skolā, tāpēc man ļoti pietrūkst visa, kas saistīts ar muzicēšanu baznīcā. Bija ierasts, ka Ziemassvētku koncertam sāku gatavoties kopš septembra: meklēju notis, veidoju repertuāru, baznīcas koncerta programmā iekļaujot skaņdarbus, ar kuriem audzēkņi piedalās konkursos. Man ir ļoti skumji, ka tā visa vairs nav,” atzīst D.Veikšāns.
Tomēr ir gandarījums, ka viņš atstājis kolēģiem labi sagatavotu pūtēju orķestri – kolektīvu, kas pagājušajos Dziesmu svētkos ieguva pirmo vietu orķestru konkursā 3.grupā. Tā tas ir bijis kopš 2002.gada – visos konkursos gan skolēnu, gan pieaugušo grupā orķestris ir bijis starp laureātiem. “Varu mierīgi paiet malā, ļaujot jaunajiem mūziķiem turpināt darbu un attīstīties. Lai veicas kolektīvam!” novēl D.Veikšāns.

Vienmēr saglabā ticību Dievam
Viņam izteikts piedāvājums uzņemties pūtēju orķestra otra diriģenta pienākumus Tallinā. Pagaidām Donāts nav devis atbildi, jo vispirms jābūt skaidrībā, vai viņam to vajag. Jāņem vērā, ka darbs Igaunijā būtu saistīts ar braukāšanu. “Strādāt pa roku galam es nevēlos. Tā nemaz neprotu. Ja vēlos to darīt pamatīgi, tad šajā darbā daudz ir jāiegulda no sevis. Tāpēc domāju, ka man nevajag uzņemties šos pienākumus. Tiesa, vēl neesmu atteicies,” saka D.Veikšāns Viņš vairākkārt ir braucis uz Tallinu, lai konsultētu pūtēju orķestra vadītāju un mūziķus kaimiņu zemē. Protams, ir tukšuma sajūta bez iespējas nostāties orķestra priekšā. Tomēr Donāts atzīst, ka ir arī citas lietas, par kurām tagad ir vairāk jādomā. Gulbenieši ievērojuši, ka D.Veikšānam izveidojušās draudzīgas attiecības ar Igaunijas kolēģi. Viņš uzskata, ka tas nav nekas peļams.
“Man šķiet, ka katram cilvēkam ir labi uzklausīt kādu, kas var sniegt atbalstu vai palīdzēt. Nevienam nav absolūta taisnība. Iespējams, tā uzskata daži politiķi, bet tā nav,” atzīst D.Veikšāns. Viņam autoritāte ir bijušie pedagogi, daži pat no pirmās brīvvalsts laika. “Viņi man ir devuši stingrus muzikālos pamatus katrs savā nozarē. Ļoti labs skolotājs specialitātē bija Gunārs Ordelovskis, aranžējumos – Mendelis Bašs, diriģēšanā – Kārlis Ozols, kas ir Gulbenes novadnieks. Cenšos cilvēkos ieklausīties, bet ne vienmēr atklāju, no kura varu gūt padomu, atziņu vai pieredzi. Autoritāti nodrošina augstvērtīgs vārds,” skaidro D.Veikšāns.
Viņš ir pateicīgs savai mammai, kas dēlu audzināja viena saskaņā ar kristīgajām vērtībām. Donātam vienmēr ir pietrūcis tēva roku glāsta, viņa padoma. “Māte man bija pāri visām autoritātēm. Vienmēr atceros mammas teikto, ka var neticēt Dievam, bet nedrīkst zaimot viņa vārdu. Varu būt lepns, jo esmu dzīvojis dažādās valsts iekārtās, bet ticību sirdī esmu glabājis arī padomju varas gados, nekad neteikdams sliktu vārdu vai noliedzot Dievu,” atklāj Donāts.

Bērnības sapņu dāvana - klavieres
Viņam Ziemassvētki vienmēr ir saistīti ar baznīcu un ģimeni. Bērnībā tika svinēta Kristus piedzimšana, dziedot garīgās dziesmas, starp kurām, protams, īpaša visos laikos ir “Klusa nakts, svēta nakts”. Donāta atmiņā nav spožu egles rotājumu, bet svecīšu gaisma un siltums, kas pildīja sirdi. Viņa māte bija šuvēja un lieliska saimniece, tāpēc prata gan eņģelīšus tamborēt egles rotāšanai, gan pagatavot kaut ko īpašu svētkiem gandrīz no nekā. Donāts kopā ar pusbrāli palīdzēja visu sapost un sagatavot jau pirms došanās uz Ziemassvētku dievkalpojumu. “Man šķiet, ka tagad dāvanu gatavošana un apdāvināšanās ir stipri pārspīlēta. Dažs pat izvēlas ņemt kredītu, lai tikai sapirktu vērtīgas dāvanas. Vai tas ir vajadzīgs?” spriež D.Veikšāns.
Ziemassvētku iepirkšanās drudzi viņš salīdzina ar Marijas debesīs braukšanas svētkiem augustā Aglonā. Arī tur savulaik ticīgos kaitināja neskaitāmi dažādu preču tirgotāji pie bazilikas. “Tas turpinājās gadiem, bet tagad tā vairs nav. Acīmredzot ar laiku dzīve visu noliek savā vietā,” secina Donāts.
Viņš sevī glabā nepiepildītu sapni par dāvanu, kuru gaidīja katrus Ziemassvētkus. Tās ir klavieres, kuras klusībā vēlējās Donāts, taču tās iegādāties ģimenei nebija iespēju. “Cerēju, ka varbūt man tās kāds uzdāvinās un es varēšu mājās spēlēt. Tas nepiepildījās. Bet dzīve izveidojās tā, ka pats sāku strādāt un nopelnīju sev klavieres. Tas vēlreiz pierāda, ka laiks visu izdara, ja vien cilvēks grib,” uzsver D.Veikšāns.

Var lepoties ar paveikto
Kādi tagad ir viņa svētki? “Īsti svētki bija tad, kad man bija sieviņa. Manuprāt, dzīvot pagātnē nav apgrēcīgi. Man tā kopība, kas mums bija ar Austru un meitām, ir palikusi. Tāpēc ir grūti, kad Austras vairs nav blakus,” atzīstas Donāts. Protams, bērni atbrauc ciemos. Viņa uzskats un pārliecība ir tāda, ka Ziemassvētkus nevar saistīt tikai ar mielastu un svinībām. Tie par svētkiem ir jāpadara ar savu darbu. “Man tai sajūtai ir jābūt visu gadu. Tiesa, Ziemassvētkos šī sajūta ir pastiprināta. Ejot uz svētkiem, katram ieteicams paraudzīties atpakaļ, vai savai ģimenei neesmu nodarījis pāri, lai nākamajā gadā to varētu izsvītrot,” uzsver D.Veikšāns.
Viņš ir pārliecināts, ka visa pamatā vienmēr ir vēlme mācīties, apgūt, sasniegt un panākt. Protams, liela nozīme ir izglītībai un profesionālai sagatavotībai. Donāts lepojas, ka Latvijas mūziķi, arī Gulbenes mūzikas skolas audzēkņi, ir lieliski profesionāļi un tiek augstu vērtēti. Likumsakarīgi, ka viņus ir mācījuši labi pedagogi.
“Esmu laimīgs, ka vecāki mani pievērsa muzikālajai izglītībai un ka varēju strādāt ar jaunatni. Mūzikas skolas pūtēju orķestrī bija vairāk nekā 50 bērni. Viņu acis manā atmiņā vienmēr paliks kā kaut kas tīrs un neviltots. Par to man prieks, jo šīs acis liecina – viņi ir gatavi muzicēt un darīt to labi,” secina Donāts.
Kopā ar orķestri ir būts daudzās Eiropas valstīs, kur spēlēts koncertos. Vairāki bijuši baznīcās, un visur jaunie gulbenieši tika uzņemti ar sajūsmu. “Protams, bērniem bija liels gandarījums un savas vērtības apziņa,” saka D.Veikšāns.
Sevišķi atmiņā palicis koncertceļojums Polijā. Pārbraucot no Bratislavas, kur baznīcā bija nospēlēts koncerts, uz Lipku, autobusā bērni jutās noguruši, tāpēc Donāts viņiem stāstījis par eņģeļiem. “Skanot Lipkas katedrāles ērģelēm, kad tiek atskaņota Oginska “Polonēze” vai cits skaņdarbs, virs tām kustas eņģeļi ar dažādiem mūzikas instrumentiem, radot vizuālu efektu fantastiskām mūzikas skaņām. Atklāju audzēkņiem, ka katram jau mātes miesās ir savs eņģelis, kas ir kopā ar mums visu dzīvi. Tas ir sargeņģelis,” saka D.Veikšāns. Sargeņģelis uz viņa pleca ir gādājis, lai dzīve skanētu visās toņkārtās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pēdējie akordi gada skanējumā

Kategorijas