Neparasts stāsts ar laimīgām beigām

2018. gada 21. decembris 00:00

4634

Kad mazā Raja (saīsināti no Raisa) un viņas draudzenes bērnībā spēlējušās ar lellēm, mazā jaunkundze esot teikusi: “Kad izaugšu, ne mūžam nebūšu skolotāja!” Vārdam ir spēks. Reizēm arī negaidīts. Raisa sapņoja par arhitektes vai inženieres profesiju, tomēr kļuva skolotāja. Tiesa, ne uzreiz tas notika, bet vēlāk. Dzīves ceļš aizveda uz šo profesiju. Arī abas viņas draudzenes, ar kurām bērnībā čalots par nākotnes iecerēm, tagad ir skolotājas. Raisa Raga saka – šodien viņa jūtas ļoti laimīga. Ar viņu viss ir noticis tieši tā, kā tam jābūt. Šogad viņa atzīta par Gulbenes novada gada skolotāju. Tā ir pašvaldības un kolēģu atzinība Raisai.
“Visvairāk man patīk tas, ka, strādājot skolā, katra jauna diena patiešām ir jauna, atšķirīga. Patīk būt arī klases audzinātājai. Protams, ir arī daudz problēmu un satraukuma. Visu laiku esi, kā saka, uz kājām, sadarbības meklējumos ar bērniem, vecākiem, skolotājiem. Jāstrādā ir visu laiku. Atslābt nevar. Ir jārisina simts un viens jautājums,” viņa saka.
Raisa skolotājas darbā vada jau 20 gadus. Visu šo laiku viņa strādā Gulbenes 2.vidusskolā, kur ir ekonomikas skolotāja, kā arī karjeras konsultante. Šodien Raisai kā pedagoģei galvenā atziņa ir tāda: uz pasaules nav divu vienādu cilvēku! Viņai savā darbā tas ir jāņem vērā un jāsaprot, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Skolēni satiek skolotāju tāpēc, ka viņiem tas ir nepieciešams. Un otrādi! Raisa uzskata - skolēni ir arī viņas dzīves skolotāji! “Ir klases, kurās iet un mācīt var ar prieku. Ir klases, kur jūti pretestību. Viena un tā pati mācību stunda kādā klasē var izdoties uz “urā!”, bet citā - neizdosies. Un tomēr jāsaredz labais visur un visā, jo skolēni mainās, attīstās kā personības!” saka skolotāja.
Varētu domāt, ka viss mūžs Raisai ir ritējis tikai un vienīgi Gulbenē. Taču viņas dzimtā puse ir Ludzā. Viņa lepojas, ka nāk no senas Latgales krievu dzimtas, jo ir pētījusi tās vēsturi un noskaidrojusi, ka vecvectēvam par teicamu dienēšanu cara armijā tālajā 18.gadsimtā uzdāvināts zemesgabals ar purvu Latgalē. Ilgi dzimtas dzīve bijusi saistīta ar šo vietu. Taču nu jau Raisas radinieki ir aizgājuši un dzīvo kur nu kurais – Rīgā, Jelgavā un Ludzā, bet ne Krievijā. Visi zināmie ir tepat Latvijā.

Izvēlēties Gulbeni palīdzēja bānītis
Ar Gulbeni viņa ir saistīta ilgāk nekā ar skolotājas darbu. Šajā novadā (toreiz - rajonā) viņa nonāca pēc Rīgas Tehniskās universitātes beigšanas kā diplomēta inženiere-ekonomiste. Un bija tas pirms... Nākamgad varēs sacīt – tas notika pirms 40 gadiem! Toreiz viņai bijusi iespēja doties strādāt uz Balviem vai Gulbeni. Izvēli izdarīt palīdzējis sentimentāls iemesls: Raisa atcerējusies, ka viņa kā sešus gadus veca meitene kopā ar savu vecmāmiņu bija braukusi bānītī caur Gulbeni uz Alūksnes pusi ciemos pie onkuļa. Tomēr, kad nu jau kā augstskolas absolvente Raisa pirmoreiz braukusi uz Gulbeni kā uz nākamo darbavietu, viņa raudājusi, jo bijusi neziņas pilna par savu nākotni. Pilsētā ceļā satikusi Ainu Levitasi, kurai lūgusi parādīt ceļu uz darbavietu – celtniecības organizāciju “Gulbenes PMK”. Laikam satikšanās ar tobrīd nepazīstamu, laipnu cilvēku palīdzēja. Stress zudis, un Raisa sapratusi: visapkārt ir labi cilvēki!
Pats pirmais viņas darba uzdevums bija lauksaimniecības kompleksa celtniecība Litenē kopā ar būvdarbu vadītāju Jāni Rubeni. Pie šā objekta viņa nostrādājusi gadu un tur arī iepazinusies ar savu nākamo vīru – Ilgoni Ragu. Pēc gada abi apprecējušies. Tā nu pāris ir laulāts jau 38 gadus. Ģimenē uzauguši trīs bērni – Edmunds, Irīna un Raimonds. Raisai un Ilgonim ir astoņi mazbērni – Lelde, Sandis, Elīza, Lienīte, Amēlija, Emīls, Edžus, Enriko.

Izrādās – skolotājas darbs ir aicinājums
Līdz ar Latvijas kā atjaunotas brīvvalsts atdzimšanu pārmaiņas notika tās ekonomikā. Drīz vien vairs nebija “Gulbenes PMK”. Raisa kopā ar vīru mēģināja pelnīt paši kā zemnieki, kā uzņēmēji. “Tas bija tā saucamais Breša zemnieku laiks. Mēs audzējām graudaugus, kartupeļus, linus, bietes. Bija mums arī savs gateris. Bija sava neliela degvielas uzpildes stacija. Tas bija grūts laiks. Deviņdesmitie gadi. Neveicās. Varbūt izvērsāmies pārāk plaši. Vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu. Gribējās visu paspēt. Tomēr nācās likvidēt vispirms zemnieku saimniecību, tad arī citas nozares. Aktuāla bija izdzīvošana. Sākām meklēt iespēju kaut kur strādāt algotu darbu.
Negaidīti saņēmu piedāvājumu kļūt par skolotāju, jo Gulbenes 2.vidusskolā tika plānots atvērt komercizglītības programmu. Man bija atbilstoša izglītība, arī dažādā pieredze uzņēmējdarbībā, arī negatīva pieredze. Jutu, ka varu būt bērniem un jauniešiem noderīga. Es piekritu. Sāku skolā strādāt 1995.gadā un daru to vēl šodien. Papildus pēc tam Rēzeknes Augstskolā (tagad Tehnoloģiju akadēmija) apguvu sociālo zinību skolotāja mācību programmu. Mana raibā dzīves pieredze ļauj šodien saviem skolēniem sacīt, ka cilvēkam ir jāmācās visu mūžu. Nepietiek ar to, ka ir apgūta viena profesija. Varbūt vēl būs jāapgūst vēl otrā un trešā. Un diezin vai kādam vairs izdosies visu mūžu nostrādāt vienā darbavietā, kā tas bija agrāk,” stāsta Raisa.
Viņa saka – ir sapratusi, ka skolotājas profesija ir viņas īstais dzīves aicinājums. Šī atziņa neradās uzreiz, tā ir nostiprinājusies pamazām. Pedagoģes darbs Raisu aizrauj. Sākumā viņai kā mācību priekšmeta skolotājai un pedagoģei bijusi darīšana tikai ar vidusskolas klašu skolēniem. Taču tad viņai uzticēts kļūt par audzinātāju 5.klasei. Tas tik ir bijis pārbaudījums! Šobrīd šie bērni jau ir aizvadīti līdz 10.klasei. Tagad Raisa saka – visgrūtāk bijis, kad viņi atradušies 7. un 8.klases posmā. “Vajadzēja to izturēt un iet tālāk! Kad šie bērni sāka mācīties 9.klasē, redzēju kā viņi mainās. Kļuva atbildīgāki, jau bija iemācījušies domāt ne tikai par sevi, bet redzēt sev apkārt arī citus cilvēkus. Ar 10.klasi strādāt man kā audzinātājai jau ir salīdzinoši pavisam viegli,” stāsta Raisa.
Toties viņas vīrs ir sevi atradis tieši uzņēmējdarbībā. Šodien viņam pieder pavisam neliels uzņēmums, kas nodarbojas ar pārvadājumiem. Šajā uzņēmumā strādā viens cilvēks – Ilgonis pats.

Pašu celta māja Jasmīnu ielā
“Dzirkstele” pie Raisas viņas ģimenes namiņā Gulbenē, Jasmīnu ielā, ciemojas 15.decembrī. Dzīvesbiedrs pačukst, ka šī ir sievas dzimšanas diena, tāpēc visi bērni ar savām otrajām pusītēm un mazbērni, kuri vien var, kopā pulcējas Jasmīnu ielā. Mazbērni par godu jubilārei pagalmā ir uzslējuši divus sniegavīrus, ķerot mirkli, kad bija pietiekams sniega daudzums šādam nolūkam.
Raisa saka – apzinoties ka skolotājas darbs atņem daudz laika un enerģijas, kuru varētu veltīt saviem mīļajiem. “Tāpēc saku paldies vispirms savam vīram par to, ka viņš mani kā skolotāju pacieš un atbalsta,” viņa saka.
Ģimenes māja Jasmīnu ielā ir pašu celta, lolota. Tā sāka tapt jau tālajā 1989.gadā. Ļoti lēni un pamazām tā veidota. Un vienlaikus apdzīvota! Bija brīži, kad māja ziemā bija avārijas stāvoklī. “Māja – tas ir kā vēl viens bērns, kurš ir obligāti jākopj, jāpieskata. Man patīk, ja vasarā apkārt zied puķes. Tas viss prasa rūpes. Man ir svarīgi, lai mājās būtu dzīvnieki, mūsu labie gariņi. Mums ir 11 gadus vecs labradors Greisa, kā arī divi minči – Tomass un Pērle. Bērni mīl mūsu dzīvniekus. Es tāpat. Ikdienā šajā mājā dzīvojam mēs ar vīru, bērni dzīvo atsevišķi, toties mazbērni ir pie mums, kad vien iespējams. Mūsu māja gan ir celta ar tādu domu, lai zem viena jumta pietiktu vietas mums visiem. Un pietiek arī!” saka Raisa.
Viņai patīk vērot savu mazbērnu rotaļas un izdomu. Arī viņi, tāpat kā mazotnē Raisa, spēlē skolu. Tādā veidā bērni, kuri jau ir skolēni, ievirza izpratnē par skolu un tai sagatavo jaunākos radiniekus. “Mani mazbērni ir ļoti radoši. Paši izdomā dažādas spēles un nodarbošanās. Viņiem ir interesanti kopā bez mobilajiem tālruņiem, televizora. Mums mājā un ap māju ir plašumi, ir, kur darboties, izskrieties,” teic Raisa.
Viņa redz savu bērnu, mazbērnu un savu skolēnu nākotni tieši Latvijā. “Var aizbraukt pamācīties un redzēt, kas notiek ārzemēs, bet pēc tam ir jābrauc atpakaļ, jādzīvo un jāstrādā savā valstī. Mums ir tik brīnišķīga mūsu Latvija, mūsu cilvēki, mūsu daba, mūsu ekoloģija, mūsu bioloģiski audzētā pārtika, kas garantē labu veselību. Nekur nav tik labi kā mājās!” uzsver R.Raga.
- Diāna Odumiņa

Par Raisu

Ilgonis Rags par sievu Raisu: “Ir, protams, viņā skolotājas gars, kas nepazūd arī mājas dzīvē, ģimenē. Reizēm atgādinu: “Šeit nav skola.” Bet, nopietni runājot, viņa rūpējas, lai viss apkārt būtu skaisti. Puķes viņai ir svarīgas. Citi tur nepiedalās. Viņa neļauj. Tikai pati. Mēs ar Raisu abi esam pieraduši visu laiku būt darbos. Mums visu laiku ir kaut kas jādara. Mājās arī nav miera. Visu laiku kaut ko veidojam, pārtaisām. Ir jādara! Protams, trūkst laika. Visur vajag finanses. Cīnāmies! Atelpas brīži ir tad, kad visi bērni ar savām ģimenēm sanāk kopā pie mums. Tas ir labi, ka mums ir šī kopīgā māja, kur varam sapulcēties kuplā pulkā.”
Irina Abakoka par mammu Raisu: “Kā mamma un vecmāmiņa viņa perfekti zina to robežu, zina, kā noturēt līdzsvarā gādību, lai neapspiestu mūsos patstāvību. Zinu, ka tāpat viņa izturas pret saviem skolēniem. Kā mamma. Viņa ļauj bērniem izaugt ar sajūtu, ka paši izvēlas savu dzīves ceļu. Viņa neuzspiež savu viedokli. Taču viņa vienmēr palīdz, ja ir nepieciešams. Ja gadās kļūdīties, viņa nebaras, nepārmet, bet mudina analizēt situāciju, mācīties no tās. Esmu mācījusies no mammas un savus bērnus arī cenšos audzināt pēc šāda principa.”
Ineta Raga par vīramāti Raisu: “Perfekta! Labāku nevar vēlēties. Turklāt viņa ir ne tikai mana vīramāte. Viņa ir bijusi arī mana skolotāja. Raisa ir mūsu dzimtas centrs. Ap viņu viss griežas! Visi mazbērni tiecas pie viņas. Un viņa redz katru. Viņa ir patiess cilvēks. Tāda, kāda viņa man bija skolā, tāda pati viņa ir mājās.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Neparasts stāsts ar laimīgām beigām

Kategorijas