Atvērt sirdi...

2018. gada 21. decembris 00:00

141

Esiet mīļi sveicināti, adventa laikā! Uzrunu jums vēlos balstīt uz Lūkas evaņģēliju, kurā teikts: “Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas. Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!””
Advents (no latīņu vārda: adventus — atnākšana) ir laiks, kad teju katrā mājā tika darināti vai iegādāti krāšņi adventes vainagi, kuros pakāpeniski četru nedēļu garumā iedegas sveces. Tomēr liela nozīme ir šī laika patiesajai būtībai, un tā ir tajā, kas liek jautāt sirdij: kas man ir adventa un Kristus piedzimšanas laiks?
Es ticu, ka tas nav tikai laiks ar simbolisku vainagu un sveču iedegšanu vai dāvanu iegādi, bet tas ir īpašs ilgošanās laiks, kas nāk ar mieru, pārdomām klusumā vai pat gavēni, kurā mēs tiekam aicināti padziļināt, no jauna atklāt vai pat atjaunot savas personīgās attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem.
Ja man jautātu, kas tā par ilgošanos un atnākšanu, es atbildētu ar pēdējo pierakstīto teikumu Bībelē no Jāņa atklāsmes grāmatas: “Tas, kas visu šo apliecina, saka: “Tiešām, Es nāku drīz. Āmen. Tiešām nāc, Kungs Jēzu!””
Kristīgajai pasaulei advents ir kā ilgošanās, ne tikai gaidot Kristus dzimšanas svētkus, bet tas ir arī atgādinājums par Kristus otro atnākšanu, kas būs krasi pretēja pirmajai Jēzus atnākšanai šajā pasaulē, kura notika Bētlemē Jāzepa un Marijas ģimenē un kurā piepildījās Dieva apsolījums, kā pravietis Jesaja teica: “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma. Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem.” Tomēr Lūkas evaņģēlijs atgādina mums ko ļoti būtisku: “Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs.”
Ikreiz gribas skumji pasmaidīt tad, kad kārtējo reizi var izlasīt par kādu konkrētu cilvēku pareģoto pasaules galu. Patiesībā mēs visi esam ļāvuši vaļu savai fantāzijai par to, kāds tas varētu būt, ir bijuši dažnedažādi minējumi, kas notiks, kā tas izskatīsies un kas tajā visā notiks ar mani. Tomēr neviens no šiem pareģojumiem nav piepildījies. Kāpēc? Tāpēc, ka tie nav balstīti patiesībā, ko atklāj Dieva vārds. Marka evaņģēlijā 13.nodaļā teikts: “Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs. Pielūkojiet, esiet modri, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir.” Un Jēzus taču pats apgalvo: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!”
Kādēļ aicinājums būt modriem? Tādēļ, ka, pirms cilvēka prāts steidzas notikumiem pa priekšu, domājot par to, kā būs tad, kad debesu stiprumi sakustēsies, lai netiek palaista garām kāda ļoti svarīga un būtiska vēsts, kas joprojām ir aktuāla un atgādina: “Nebīstieties, jo, redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Kādēļ to būtu tik svarīgi sadzirdēt? Tādēļ, ka Bībelē Pāvila 2 vēstulē korintiešiem teikts: “Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, redzi, tagad ir pestīšanas diena.”
Advents ir pārsteigums, tā ir reāla gaismas atnākšana cilvēka dzīvē jau šeit un tagad virs zemes, ja vien sadzirdam un atveram durvis gaismai, ko sauc par Jēzu Kristu. Jēzus taču saka: “Es esmu pasaules gaisma, kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”
Tā ir gaismai, kas iespīd tik dziļi cilvēka dvēselē, ka tā satricina visus esošās dzīves pamatus, uz kuriem, šķiet, tik droši iepriekš stāvam un uz ko paļaujamies kā, piemēram, cilvēciskā gudrība, ka visu nosaka paša cilvēka prāts, sagādāta labklājība jeb, kā tautā iegājis teiciens - cilvēks pats savas laimes kalējs. Bet vai tiešām?
Bet, ja cilvēks ir savas laimes kalējs, kāpēc tik ļoti attīstītajos zinātnes sasniegumos un iespējās tomēr 21.gadsimta sabiedrībā ir tik daudz nomāktu, depresīvu, ar savu dzīvi neapmierinātu vai pat izmisušu cilvēku? Vai tad kāds no šiem cilvēkiem gribētu izkalt sev sliktu laimi?
Tomēr tikai tad, kad cilvēks atzīst savu nespēku un saprot, ka pūles sev izkalt laimi ir tikai grūstošas smiltis, tad viņš atver savu sirdi un plaukstas, lai Dievs piepildītu ar to, pēc kā patiesībā ilgojas katra cilvēka sirds – ar mieru un piedošanu, un mīlestību. Tad ir atnācis advents arī pie mums. Mēs sastopamies ar Jēzu, un tā nav kāda pašsaprotama lieta vai notikums. Šī satikšanās ir robeža, kas izmaina visu dzīvi, kad cilvēkam tiek atdota zaudētā paradīze, jo ir saticies Dievs un cilvēks, saticies, lai vairs nešķirtos.
Vēstulē efeziešiem teikts: “Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības, un Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai.”
Tikai tad, kad mūsu sirdis uzņem šo vārdu ticībā, mēs esam atvēruši sirdi un plaukstas Dieva žēlastības saņemšanai. Ja tā notiek, tad advents ir atnācis un mēs esam pavisam tuvu tam brīdim, kad visa miesa redzēs Tā Kunga pestīšanu. Lai jums visiem mīlestības, miera un cerības piepildīti Kristus dzimšanas svētki!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atvērt sirdi...

Kategorijas