Gaismas atgriešanos gaidot

2018. gada 21. decembris 00:00

Klimata pārmaiņu dēļ nākotnes cilvēki, no vecvecmāmiņām uzzinot par kupenām, lausku un leduspuķēm uz rūts, varbūt brīnīsies, kāpēc gada posms starp Mārtiņiem un Ziemassvētkiem saukts par ledus laiku. Pēc saules kalendāra katra gadalaika vidū atrodas Saules ekliptikas punkts: pavasarī – Lieldienas; vasarā – Jāņi; rudenī – apjumības, ziemā – Ziemassvētki. Kā robežsituācijas gadskārtā izdala Meteņus, Ūsiņus, Māras un Mārtiņus, savukārt gadalaikus iedala astoņos posmos: sala, sērsnu, sulu, sējas, siena, rudzu, veļu un ledus laiks.

Atrastais un pazaudētais
Jā, laiku var skaitīt dažādi. Sava gadskārta (kalendārs) bija indoeiropiešiem (āriešiem), arī baltiem, šīs civilizācijas kultūras kodola nesējiem. Ņemot vērā izplatības areālu, pirmtautas radītās gadskārtas ietekme pasaules kultūrtelpā bijusi ne mazāka kā šumeru, ēģiptiešu, maiju kalendāriem.
Tātad pēc seno latviešu laika skatīšanas sistēmas gadā ir astoņi notikumi jeb nemainīgas gadskārtas, ko iezīmē pieaugošs vai dilstošs saules gaismas un siltuma daudzums.
Gadskārtu svinības uzskatāmas par svarīgāko elementu caur ko saules ritms pārnests uz seno kalendāru. Astoņu lielo (45 dienu) posmu jeb laiku nosaukumi atvasināti no dabas norišu vērojumiem un darāmo darbu secības. Katrs laiks sadalās piecās savaitēs, katrā pa 9 dienām. Astoņi laiki kopā veido tikai 360 dienas, pāri palikušās (5 vai garajā gadā 6) dienas tiek sadalītas starp Ziemassvētkiem un Lieldienām. Pārejot uz Gregora kalendāra gada sadalījumu 12 mēnešos un 7 dienu nedēļās, septītdiena un pussvēte no lietošanas zudušas.
Lūk, kā tuvojošos Ziemassvētkus Latvijas dievturu sadraudzes mājaslapā apraksta Ivo Rubīns: “Dieva dzimšana Ziemassvētkos nav kristiešu jaunievedums, bet gan saistāma ar gaismas atdzimšanu ziemas saulgriežos. Ziemassvētki atrodas uz gadskārtas svērteniskās (vertikālās) ass, kas baltu rakstā simbolizē Dievu (gaismu, garu), savukārt Lieldiena ir uz līmeniskās ass, kas simbolizē Māru (matēriju). Gaismas ceļš Ziemassvētkos sākas no veļu valstības dzīlēm, ko gadskārtas aplī simbolizē apakšējais pusaplis. Zīmīga ir Ziemassvētku tautasdziesma “Saule dod savu meitu no veļiem šai zemē”.”

Veido likteni
Daudziem laiks līdz Ziemassvētkiem asociējas ar rūpēm par dāvanu gādāšanu, dekorācijām un mārketinga “džinglbelliem”, citādi šis posms šķiet pelēks un vienmuļš.
Folkloriste Aīda Rancāne tam nepiekrīt: kad lauku darbi beigušies, nāk Katrīnas, tad Andreji, Barbaras, Niklāvi, Lūcijas un Ziemassvētki. Arī senās sadzīves tradīcijas – piektvakari un vakarēšana. A.Rancāne ir saules un mēness kalendāra “Dievam. Dabai. Atelpai” autore. Šis kalendārs ar datumiem atšķiras gan no dievturu, gan Gregora kalendāra. “Daži svētki gan ir hipotētiski – pieņemts, ka tādi varēti būt bijuši, jo, tāpat kā dievturu versiju, liecības nav iespējams pārbaudīt. Ja nu paskatoties uz citu tautu tradīcijām.”
Folklorā ir dziesmas, kas norāda, līdz kuram laikam konkrēts darbs bija jāpaveic. Iekļauties termiņos palīdzējusi maskošanās. “Uz Lieldienām ir jābūt jaunam kreklam pašūtam. Jāpaspēj arī audumu izbalināt. Tāpēc jau Meteņos cilvēki maskās staigājuši pa mājām, vērojot, vai saimē viss ir savērpts, vai var sākties jauns posms. Kūtrāko meitu sprēslīcu nesuši uz jumta un sprauduši skurstenī. Piektvakari saukti par sieviešu vai Māras vakariem. Pieminēta arī Laima. Šos vakarus svētīja, tajos nevērpa, it sevišķi, ja bija pilns mēness. Aizliegums strādāt attiecīgos datumos bijis pazīstams daudzām sentautām – lai maģiski neietekmētu likteni. Jo svētkos visi vārti ir vaļā, iestājas nosacīts haoss. Svētki gan vēlāk no haosa atkal izveido Kosmosu. Latvieši ticēja, ka diega veidošana simboliski saistīta ar likteņa veidošanu. Pati Laima mitoloģijā bieži vien tēlota kā vērpēja, vārpsta ir cilvēks, bet diedziņš – viņa dzīve. Pavedienam pārtrūkstot, arī mūžs ir galā. Pēc Mārtiņiem iestājies aušanas laiks.”

Galva- no zābaka
Nav iespējams datēt ne dainu, ne arī šo arhaisko priekšstatu veidošanos, bet svarīga ir svētku gaidīšanas, svinēšanas, maskošanās ideja, kas saglabājas cauri gadsimtiem, mazliet formai mainoties. Latgalē ar jaunu sparu atgriežas suprātkas (suprātkys) – saimnieces sanāk kopā, pagatavo aizmirstus ēdienus un atceras senas dziesmas.
Vakarošana, vakarēšana aktuāla gan citos Latvijas novados, gan mūsu kaimiņiem. Baltkrievi pazīst “vjačorkus” – tumšo pirmssaulgriežu vakaru pavadīšanas veidu.
Folkloras kopas “Grodi” dalībniece, latvisko ieražu pārzinātāja A.Rancāne pētījusi arī maskošanās tradīcijas: “Mūsu platuma grādos masku pagatavošana nav orientēta uz rūpīgumu. Jā, ir atrastas koka maskas, kas netapa vienā vakarā. Taču lielākoties maskas veidotas ātri, no saimniecībā esošiem, bet vairs nelietotiem priekšmetiem. Lauku sētā parasti bēniņos, šķūņaugšā glabājās veci zābaki, saplēsti brunči, nolietoti galda piederumi. No tiem tad veidoja simboliskos tēlus. Tradicionālajās maskās mītiskā dzīvnieka galva nebūs ar sazīmētām vai izšūtām acīm. Dzērves galvu izveido, piemēram, no zābaka, dzijas kamola un karotes, zirga galvu no velteņa. Maskai ir lielāks spēks un efekts, ja tā nav konkrēta.”
Nāves tēls tapa no balta linu auduma, mute ar kāļa zobiem iesmērēta ar bietes sulu. Zemnieks nesmējās par nāvi, jo tā ir dzīves sastāvdaļa, noslēgums. “Visas sakrālās lietas ir gan labvēlīgas, gan bīstamas, tāpēc ar tām jāapietas pa labam. Ja atnākusī Nāve tiek pacienāta, ikdienā tā netraucēs. Mūsu senči ticēja, ka zināmā mērā visas maskas nāk no viņsaules. No citas realitātes arī svētība un auglība.”

Zīlē un pareģo
Pirms visiem lielajiem svētkiem, arī Ziemassvētkiem, cilvēks sagatavoja sevi kontaktam ar viņsauli. Bluķa jeb kūčas vilkšana – simboliska visa vecā nomiršana. Nozīmīga bija dažādu ikdienas izpausmju, tajā skaitā ēšanas, ierobežošana. Gavēņa ideja iekopta jau pirms kristietības. Priekšvakarā deva graudu putru, toties pēc pusnakts sākās bagātīgi galdi ar deviņiem ēdieniem.
“Gadskārtu svētkos cilvēks mēģināja no viņsaules spēkiem izdibināt savas dzīves un saimniecības likteni. Ir daudz pierakstu par zīlēšanu, nākotnes pareģošanu naktī pirms Ziemassvētkiem. Bija kailam kaut kur jāstāv vai kreklā jāiet uz pirti, riju – viņsaules un šīssaules robežu zonu. Tur cilvēks ieguva informāciju, svarīgas zīmes, piemēram, par ģimenes izveidošanu, vecāku miršanu. Pēc nelabvēlīga pareģojuma veica dažādus rituālus, ziedošanu – lai likteni pielabinātu. Tas mudināja arī būt piesardzīgākam. Viss ir cilvēka galvā: vai viņš dzīvo nevērīgi vai piedomā, ko dara!”
Dalībniekiem vienojoties, zem bļodiņas mēdza salikt dažādus simboliskus priekšmetus: gredzenu, maizi, auduma gabaliņus utt. Ja izvelc maizes gabaliņu, būsi paēdis; ja gredzenu gaidāmas kāzas; no bļodas apakšas izvilkta lupatiņa simbolizē nabadzību. Varbūt saimniekam jāpievērš uzmanība sējai, ražas novākšanai, jāpadomā, kā ietaupīt.
Putni tika uzskatīti par vēstnešiem, kas apdzīvo pasaules koka augšējo daļu, atrodas tuvāk dievišķajam. Ir ticējumi, ka putni var gan nāvi, gan precinieka ierašanos, gan jaunumus pavēstīt. Ja dzenis kaļ mājā, kāds mirs; ja zīle ieskrien logā, gaidāma ziņa. “Mēs visi esam saistīti, varbūt dzīvnieki dabas un apstākļu maiņas sajūt vairāk, piemēram, pirms zemestrīcēm uzvedas satraukti. Ja kaķis ar ķepu tīra aiz auss, būs ciemiņi no tālienes.”
Senāk zemnieki sekojuši laikapstākļiem un tos pareģojuši.
A.Rancāne piekrīt pagājušā gadsimta 70.gados izdotās grāmatas “Laika zīmes” autoriem: Gregora kalendāram ar laika vērošanu ir aptuvens sakars. Saules un mēness kalendārā viss ir saistīts vai nu ar saules, vai mēness griežiem, fāzēm. “Daba ir mainīga, taču tendences vērojamas. Ja Mārtiņus, ziemas sākumu, ieliekam jaunā mēnesī, laiks kļūst aukstāks. Cik daudz rudenī miglas, tik sniega būs ziemā. Ja Sveču dienā saule spīd tik ilgi, kamēr zirgu aizjūdz, būs labs siena laiks. Pieņemu, ka kalendāru sastādītāji ņem vērā mēness fāzes, jo lauku darbi lielā mērā ar to saistīti.”
A.Rancāne tāpat pamanījusi atšķirības latvju zīmju lietošanā agrāk un tagad. Mūsdienās tās nereti tiek interpretētas, fragmenti izrauti no konteksta un paspilgtināti, bet tradicionālajā kultūrā zīmes apvienotas ornamentos, kas padarīja košākus cimdus, villaines, kreklu apkakles. “Varbūt sencis aizsardzībai uzvilka pa krustiņam uz maizes klaipa, durvīm vai palodzes, bet tieši viss kopums sargāja un deva spēku.”

Uzziņai

Mūsu senči gada posmus starp gadskārtas svinībām sauca par laikiem:
◆ Sala (ziemas) laiks – no Ziemassvētkiem līdz Meteņiem
◆ Sērsnu laiks – no Meteņiem līdz Lieldienām
◆ Sulu (pavasara) laiks – no Lieldienām līdz Ūsiņiem
◆ Sējas laiks – no Ūsiņiem līdz Jāņiem
◆ Siena laiks – no Jāņiem līdz Mārām
◆ Rudzu (rudens) laiks – no Mārām līdz apjumībām
◆ Veļu laiks – no Miķeļiem līdz Mārtiņiem (apkūlībām)
◆ Ledus laiks – no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem

Dainās saglabājušies visi savaites dienu nosaukumi, kas atvasināti no kārtas skaitļiem: pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestdiena, septītdiena, pussvēte (astotā diena), svētā diena jeb
svētdiena (devītā diena).
Pieņemot Gregora kalendāra gada sadalījumu 12 mēnešos un 7 dienu nedēļās, divi savaites dienu nosaukumi – septītdiena un pussvēte – ir zuduši.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gaismas atgriešanos gaidot

Kategorijas