Dzīve ir kā šūpoles

2018. gada 28. decembris 00:00

2151

Irēna un Valdis Stonkas no Līgo pagasta šogad svin 55 gadu kāzu jubileju.
Irēna ir liela dziesmu mīļotāja, viņas mīļākā dziesma ir “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”. Kāpēc tieši šī dziesma? Uz to Irēnai ir atbilde: “Tā jau tajā dzīvē arī ir - kā šūpolēs: te uz augšu, te uz leju.”
Dzīvē ir bijuši gan skaisti mirkļi, gan pārdzīvotas vislielākās sāpes, kādas droši vien var pastāvēt uz šīs zemes, un tas ir sava bērna zaudējums, bet tomēr Irēna un Valdis ir pratuši atrast sevī garīgo līdzsvaru, viņi ir spējuši saglabāt labestību un optimismu par spīti visiem dzīves triecieniem.
Jaunajā gadā viņi visiem vēl saticību un veselību. Viņi aicina visu slikto atstāt vecajā gadā, kā arī aicina prast samierināties. Irēna uzskata, ka sabiedrības lielākā bēda, par ko vajadzētu katram padomāt - mēs nemākam viens ar otru sarunāties, mums nepietiek laika saviem tuvākajiem un ģimenei.

Dziesmu uzsācēja
Irēna ir ļoti liela dziedātāja un rokdarbniece. Arī kāzu kleita ir pašas roku darināta. Abiem ar vīru vēl tagad spilgti atmiņā palikusi kāzu diena – 23.februāris. “Vīriešu dienā,” smejas Valdis. Tajā dienā bijis liels putenis. Irēna stāsta, ka pēc sešu gadu draudzības Valdis izdomāja, “ka jāiet kopā”. Valdis savukārt smejas, ka “viņa manī bija ieskatījusies”. Tajā laikā Irēna strādājusi pastā Līgo. Nedēļas laikā tika salūgti viesi, un kāzas bijušas jautras. “Toreiz viss bija vienkārši. Māsas vīrs ar smago mašīnu veda kāzu viesus. Svinējām divas dienas vecātēva mājās. Tur bija lielas telpas kā jau lauku mājā. Viena istaba vienmēr ir liela,” stāsta Irēna.
Dzīve dāvājusi trīs dēlus, no kuriem viens ir aizsaulē, un, to sakot, Irēnai aizlūst balss - tik ļoti sāp... Vēl joprojām. Irēna un Valdis sagaidījuši 11 mazbērnus. Divi mazdēli izvēlējušies dzīvot un strādāt ārzemēs, un ar savu izvēli esot apmierināti.
Irēna atzīst, ka esot liela dziedātāja. Vienmēr svētkos vai pie svētku galda pirmā bijusi dziesmu uzsācēja, bet pēc dēla aiziešanas septiņus astoņus gadus nespējusi vairs dziedāt. Bija nepieciešams ilgs laiks, lai atkal atsāktu dziedāt.
Tagad Irēna dzied Līgo kultūras nama sieviešu senioru vokālajā ansamblī “Lai skan!”. Ansambļa repertuārā ir dažādas dziesmas. Ansamblis piedalās dažādos pasākumos un arī tematiskajās pēcpusdienās. “Mēģinājumi mums ir vienu reizi nedēļā. Cenšos tikt uz katru mēģinājumu. Kaimiņienei, kura arī dzied, ir mašīna, un tad mēs ar viņu parasti braucam dziedāt. Dziedam parasti divas stundas. Man žēl, ka tagad, aizejot uz kādu jubileju, neviens nedzied,” saka Irēna.

Nav laika internetam, ir rokdarbi
Jau skolas laikā Irēna pašmācības ceļā apguva šūšanas prasmes. Un šuj viņa vēl arī tagad. “Man ir piecas mazmeitas. Visas jāsapucē,” saka Irēna. Savukārt vīrs smaidot piebilst, ka pilsētā sievu nedrīkst izlaist no mašīnas. “Pazūd visos audumu veikalos. Es sēžu mašīnā, gaidu un tad skatos - jau nāk ar kulīti,” saka Valdis.
Irēna ne tikai šuj, viņa ir arī čakla adītāja un tamborētāja. “Man nav laika internetam, man ir rokdarbi,” saka Irēna. Un tas tiesa. Irēna rāda gan pašas tamborētas cepures, gan latvju rakstiem rotātu pašas adītu šalli, cimdus, zeķes, pašas rokām darinātas gultas segas, galdsegas, tamborētus galdautus, izšūtas tautiskās blūzes un vēl daudz ko citu. “Ja man kaut kas nesanāk, ir gudras grāmatas, žurnāli, kuros paskatīties. Pati mācos. Laika tagad pietiek. Lopu vairs nav, tikai dārziņš,” saka Irēna.

Lai piedod Sibīrijas bērzi!
Viņa piemin arī Sibīrijas laiku, kas atstājis dziļu rētu viņas sirdī. “Man Sibīrija bija bez mammas. Izsūtīja kopā ar tēvu 1949.gada martā. Man bija deviņi gadi. Toreiz izsūtīja vēl arī tēva māti un tēva māsu. Te es toreiz gāju 3.klasē, bet Sibīrijā mācījāmies no jauna, sāku iet 1.klasē. Mācījāmies krievu valodu. Vasarās strādājām ganos. Ganos bija, ko ēst. Tik saldas bija bērza tāsis pavasaros! Es saku: lai piedod man Sibīrijas bērzi, cik es viņiem pāri nodarīju! No bērza tāsīm šuvām groziņus, čības, taisījām cepures. Izsūtījumā biju septiņus gadus. Tās ir sāpīgas atmiņas. Labi, ka man bija māsa un vecmāte, kas tur mani aizstāvēja,” atminas Irēna.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīve ir kā šūpoles

Kategorijas