Par brīvu nav pat siers peļu slazdā!

2018. gada 28. decembris 10:25

1394

Kopš atjaunotās Latvijas brīvvalsts sākuma vietējās pašvaldības ir centušās informēt sabiedrību, izplatot savus paziņojumus, lēmumus drukātā formātā. Sākotnēji tika uzsvērts, ka tās nav avīzes, tie ir informatīvie biļeteni. Arī Gulbenes pilsētā, kad pirmo atjaunotās brīvvalsts pašvaldību vadīja Līga Zitāne, tas tika uzsvērts, kaut ātri vien biļetens sāka līdzināties avīzei. Sākumā - noliedzot to, bet šodien Gulbenes novada pašvaldības mājaslapā ir pat attiecīga sadaļa “laikraksts”.

Pērn prezentētajā “Baltic Media Health-Check” pētījumā par mediju vidi Baltijas valstīs secināts, ka katra pašvaldība savas avīzes izdošanai gadā tērē, sākot no desmitiem tūkstošu un beidzot ar vairākiem simtiem tūkstošu eiro. Šo izdevumu saturā oficiālā informācija (paziņojumi, lēmumi) aizņem maksimums 25 procentus. Viss pārējais ir politiķu viedokļi, raksti par pasākumiem, vēsturi, personībām.
Šogad pašvaldība “Gulbenes Novada Ziņu” izdošanai tērē gana daudz. “Dzirkstele” par to jau ir rakstījusi.

Avīzes izdošanas un izplatīšanas izmaksas šogad ir gandrīz 16 000 eiro, nepieskaitot divu darbinieku algas, kas gadā veido vēl nedaudz vairāk par 28 000 eiro līdz nodokļu nomaksai. Šis ir pirmais gads, kad novada pašvaldība sadarbojas ar akciju sabiedrību “Latvijas Pasts”, kas domes avīzes “Gulbenes Novada Ziņas” izplatīšanu veic lauku teritorijās – pagastos. Izplatīšanai ar “Latvijas Pasta” starpniecību šajā gadā ieplānoti 6500 eiro kopā ar PVN. Tas ir par desmit mēnešiem, jo līgums par izplatīšanu noslēgts 5.martā. Gulbenes pilsētā izdevuma izplatīšanu organizē Gulbenes pilsētas pārvalde. Tas katru mēnesi izmaksā 135 eiro ar PVN. Šogad Gulbenes novada pašvaldības informatīvā izdevuma drukāšanai bija ieplānoti 7782 eiro ar PVN - 12 numuri gadā, katrs - 12 lappušu biezs. Metiens mēnesī – 10 000 eksemplāri.

Jelgavnieks Edgars Kupčs, kurš pirms kāda laika strādājis reģionālajā presē, bet tagad ir “Latvijas Radio” žurnālists, ir pētījis pašvaldību laikrakstus un ar tiem saistītās problēmas. “Dzirkstelei” viņš saka: “Gulbenes piemērs rāda, ka vietējā vara ir pieticīgāka par Jelgavu – izdevums iznāk četras reizes retāk, ir arī melnbaltas (lasītājiem grūtāk «iebarojamas») lapas. Taču tāpat kā citu domju «avīzēs» arī ir tikai pozitīvi vērtējami rakstiņi, izcelti domes un iestāžu labie darbi, sabiedrisko attiecību speciālisti tēlo žurnālistus, imitējot īstu žurnālistiku.”

Eiropa mūs nesapratīs...
Torbens un Antra Kahr - dāņu uzņēmēji, kuri savulaik bija vietējo avīžu izdevēji Temā un publicēja ziņas arī par sadraudzības pašvaldību – tolaik Gulbenes pilsētu - “Dzirkstelei” stāsta: “Pie mums nav pašvaldību avīžu. Visas avīzes ir privātas, tādas bija arī abas mūsu avīzes, tās piederēja mums (nu esam tās pārdevuši), un ienākumi to uzturēšanai nāca no reklāmām – gan privātām, gan dažādu iestāžu, biedrību, firmu reklāmām. Arī pašvaldības reklāmām.”

“Dienas” žurnāliste Agnese Margēviča par pašvaldību avīzēm Latvijā “Dzirkstelei” saka: “Tā ir bezmaksas politiskā reklāma par nodokļu maksātāju naudu. Ne jau par savu naudu slavas dziesmas sev drukā! Vai ir reāli, ka reiz pašvaldību avīzes tiks aizliegts izdot? Nedomāju. Ja vien Eiropas Savienība neiejauksies.”

E.Kupčs uzskata - pašvaldības savus izdevumus “visai nekrietni pašas sauc par laikrakstiem vai avīzēm”. Viņš akcentē: “Domju izdevumos žurnālistika nav ne tuvu īstai. Tā ir pseidožurnālistika, kas raksturīga autoritāra stila iekārtām – vai nu tikai par labo, vai nu ne par ko. Lasītājam (domes vēlētājam) tas rada iespaidu par lielisku dzīvi novadā, turklāt par pozitīvajām ziņām it kā nav jāmaksā. It kā tāpēc, ka par šīm ziņām lasītājs ir samaksājis ar saviem nodokļiem. Tikmēr īsta žurnālistika jeb neatkarīgā prese dzīvo pusbadā, jo lasītāji informāciju izvēlas iegūt «bez maksas» un saturu, par ko nākas maksāt, patērē arvien mazāk. Tādā nabadzībā arī mediji nespēj atļauties par īstu žurnālistiku maksāt pienācīgas algas, līdz ar to neizbēgami krītas arī satura kvalitāte. Un tad jau viss kā pa spirāli nāk atkal par labu domes oficioziem, kas par publisku naudu var «turēt latiņu», smērējot lasītājam sabiedriskās attiecības jeb domes reklāmu.”

Tajā pašā laikā E.Kupčs uzskata - pašvaldību oficiālajiem izdevumiem tomēr ir jēga, “taču to nozīmīgums pašos domes gaiteņos ir krietni pārspīlēts, turklāt nevis dumības, bet nekaunīga un politiska aprēķina vārdā”.

Žurnālists saka: “Varu atgādināt nu jau desmit gadus atkārtotās kroplības, ko rada tāda domju šiverēšanās. Pirmkārt, tie ir nesamērīgi tēriņi par sabiedriskajām attiecībām, kas imitē žurnālistiku un degradē šo jomu. Otrkārt, tas ir pavisam tiešs drauds demokrātijai, jo, mazinoties neatkarīgas preses lomai, pašsaprotami notrulinās arī vietējās sabiedrības spriestspēja. Treškārt, ilgtermiņa tādas domju «avīzes» ir kā grābekļi arī pašiem varas politiķiem, jo, lai cik labi tie būtu iesakņojušies domēs, kad viņu vietā nāks citi, arī tie var izmantot šos it kā bezmaksas izdevumus, lai oponentus nelaistu pie vārda, slavinātu tikai sevi un iztaisītos, ka dzīve pašvaldībā ir jaukāka nekā Putina vai Lukašenko režīmā. Atbildīgās ministrijas, arī Kultūras ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, gadiem ir muļļājušās, cenšoties domju izdevējdarbību ielikt kaut kādos rāmjos. Taču politisku iemeslu dēļ tas nav izdevies, jo Latvijas Pašvaldību savienības muskuļi valdības gaiteņos ir izpletušies pārāk spēcīgi. Līdzīgi kā ik pa četriem gadiem arī pašlaik atliek cerēt, ka nākamā valdība pieķersies arī vietvaru pseidožurnālistikas problemātikai. Jo no vietējo politiķu ierobežošanas ir atkarīga ne tikai vietējās demokrātijas nākotne, bet arī vietējo neatkarīgo laikrakstu pastāvēšana. Starp citu, neatkarīgā prese bez izlikšanās nodrošina darbavietas un nodokļus, kas savukārt nonāk pašvaldību rīcībā to funkciju pildīšanai. Es esmu par melnbaltiem domju izdevumiem, kas iznāk ne biežāk kā reizi mēnesī ar dažām lapām, kurās, neizliekoties par žurnālistiem, ir lakoniski atspoguļoti domes lēmumi.”

Eksperta viedoklis

Sergejs Kruks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē, mediju eksperts: - Pašvaldību avīžu izdošana neatbilst ne likuma burtam, ne garam. Likums prasa informēt par pieņemtajiem lēmumiem un izskaidrot tos. Publicēt lēmumus var uz afišu staba, var iemest pastkastītē tekstu uz A4 formāta lapas. Skaidrošanai nepieciešams kritisks skats no malas, un šo funkciju nodrošina žurnālists. Juristi parasti darbojas savā tekstu veidošanas loģikā, kas balstās profesionālajā kontekstā. Pilsonim tie nav jāzina, tāpēc teksts var izskatīties nesaprotams, pretrunīgs, realitātei neatbilstošs. To var izjust tikai pats darītājs, un žurnālistika nodrošina šo atgriezenisko saikni.

Pašvaldību avīzes nav bezmaksas izdevumi - pilsoņi ir samaksājuši par tiem ar nodokļiem. Tātad pašvaldību avīzes finansiālās uzturēšanas ziņā ir līdzīgas sabiedriskajam radio un sabiedriskajai televīzijai (kuru darbību uzrauga padome, programmas veido saskaņā ar sabiedrisko pasūtījumu; bet pašvaldību avīžu redakcijām šādu institūciju, kas nodrošinātu atgriezenisko saiti, nav).

Skatoties no politiskās filozofijas viedokļa, pašvaldību administrācija domā, ka vēlētāji ir ievēlējuši deputātus, tādējādi piešķirot viņiem rīcības mandātu uz četriem gadiem. Tāpēc deputāti ir pārliecināti, ka ievēlētie vislabāk pauž vairākuma gribu. Problēma ir tāda, ka vēlēšanas tiek sajauktas ar sabiedrības viedokli. Laika gaitā var mainīties prioritātes un uzskati gan partijām, gan vēlētājiem.

Dienaskārtībā parādās jauni problēmjautājumi, kuru nav bijis partiju programmās. Sabiedrības viedoklis uztur atgriezenisko saikni, un žurnālistika ir, teiksim, tā infrastruktūra, kas veicina sabiedrības viedokļa veidošanos un attīsta augšupejošo komunikāciju. Ja nav brīvas žurnālistikas, tad jāiespējo tiešās demokrātijas formas, kā Atēnu agorā (tā tirgus laukumu saskaņā ar sengrieķu vēsturi sauca šajā pilsētā – red.): regulāras sapulces, referendumi. Bet tas ir resursietilpīgi un ne vienmēr efektīvi, jo žurnālistikas viedokļi un to balstošie argumenti noslīpējas ilgākā laikā, garantējot vērtējuma un piedāvājuma kvalitāti.

Ko domā žurnālisti

Edgars Kupčs, “Latvijas Radio” žurnālists: - Pašvaldību oficiālo izdevumu problēma ir nu jau vismaz desmit gadus sena. Plašu rezonansi domju tā sauktā avīžniecība ieguva 2007.gada pavasarī, kad Jelgavas dome izveidoja pašvaldības aģentūru, kuras vienīgais uzdevums bija reizi nedēļā izdot “Jelgavas Vēstnesi”. Tā ražošana sākās un arī turpinās ar dzīrēm raksturīgu vērienu – astoņu lappušu saturu reizi nedēļā saražo apmēram desmit cilvēku «redakcija», kurā algas ir par vismaz trešdaļu lielākas nekā tuvākajā īstajā laikrakstā, kur tiek radīts no vietējās varas neatkarīgs saturs. Domes izdevums ir viscaur krāsains, drukāts uz lasītājiem tīkama glancēta papīra, turklāt nonāk visās pastkastītēs. Kā redzams Jelgavas domes budžeta dokumentos, “Jelgavas Vēstneša” izdošanai šogad paredzēti 399 972 eiro. Salīdzinājumam – visas pilsētas ielu uzturēšanai Jelgava atvēl divreiz vairāk naudas, savukārt dotācijas nevalstiskajām organizācijām, kas veicina demokrātiju pilsētā, ir desmit reizes mazākas nekā domes oficiozam.

Māris Zanders, žurnālists, televīzijas un radio personība, politikas eksperts: - Konkurēt ar pašvaldības finansiāli atbalstītu mediju projektu ir ļoti grūti. Saprotu, ka pašvaldības atbalsts rada jautājumu, vai šāds medijs ir tiesīgs vispār saukties par mediju. Grūti viennozīmīgi pateikt, jo tikpat labi kāda it kā neatkarīga medija atkarība no dažiem lieliem reklāmdevējiem arī var radīt jautājumu par neatkarības patieso pakāpi. Man grūti spriest, tomēr saglabāju ticību tam, ka kopumā lasītājs spēj izvērtēt, kā konkrētais medijs, vienalga pašvaldības vai ne, tiek galā ar šo problēmu. Zināmā mērā amizanti, ka atgriežas padomju laikiem raksturīgā nepieciešamība un prasme “lasīt starp rindiņām”. Noprotu, ka ar Vietējo un reģionālo mediju atbalsta programmu valsts mēģina veicināt reģionālo mediju attīstību. Viss jau labi, tikai vēlams būtu, lai atbalsts - vienalga, par kādu summu ir runa - nebūtu īstermiņa.

Kur iegūstat vietējo informāciju?

Artūrs Ruiga no Gulbenes ◆ “Dzirkstelē” vairāk, bet elektroniskajā formātā! “Gulbenes Novada Ziņas”, kad tiek izdotas, arī apskatos. Tās man pienāk. Saņemu par brīvu, bet nezinu, cik tā avīze izmaksā valdībai. Nodokļus jau maksājam mēs, iedzīvotāji. Domāju, ka pašvaldības avīze ir vērtīga, tur ir sakopotas tekošās ziņas. Kad mani uzrunā “Dzirksteles” žurnālisti, esmu atsaucīgs.

Vija Bērziņa no Gulbenes ◆ Lasu “Dzirksteli”. Lasu arī pašvaldības izdevumu, kuru mums, iedzīvotājiem, pastkastēs iemet par brīvu. Par kādiem līdzekļiem tiek izdots pašvaldības laikraksts, es neesmu nemaz aizdomājusies. Pašvaldības avīzes satura veidošanā iesaistījusies neesmu. “Dzirkstelē” izmantoju iespēju publicēt savas pārdomas, kad vēlējos aizstāvēt deputātu Andri Vējiņu, jo uzskatīju – viņam jāturpina vadīt novada dome. Jaunajiem jāļauj strādā!

Andrejs Musajevs no Stāmerienas ◆ Mēdzu lasīt “Dzirksteli”. Pasūtu. Es nezinu vairāk citu laikrakstu. Vai tad ir vairāki? Pašvaldības izdevumu... ko tur daudz izlasīsi?! Viss jau ir zināms, kas tur domē notiek! Pašvaldības izdoto var par velti lasīt. Kaut kur jau izliek un var paņemt par brīvu, bet kāds jau par to samaksā. Tā ir mūsu nodokļu nauda! Ja man vajag izteikt savu viedokli, eju uz “Dzirksteli”.

Olita Keibeniece no Stariem ◆ “Dzirkstelīti” lasu! “Gulbenes Novada Ziņas” paskatos internetā, jo pašvaldības avīze līdz manai dzīvesvietai ir nonākusi tikai vienu reizi mūžā. Parasti tur paskatos pazīstamu cilvēku fotogrāfijas un pasākumu kalendāru mēnesim. Skaidrs, ka pašvaldības avīze kaut ko maksā, jo par brīvu nav pat siers peļu slazdā. Gan jau ka mēs, iedzīvotāji, paši arī samaksājam nodokļos.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par brīvu nav pat siers peļu slazdā!

Kategorijas