Gulbenieši stāsta, kā nokļuva čekas “maisos”

2019. gada 4. janvāris 00:00

13853

Gulbenieši stāsta, kā nokļuva čekas “maisos”

Gulbenes rajona 68 personu kartītes ir publiskotas vietnē “kgb.arhivi.lv” un vēstī par laiku, kad šie cilvēki bijuši savervēti sadarbībai ar okupētās Latvijas Valsts drošības komiteju. Solīts, ka saraksts vēl tiks papildināts no Latvijas Nacionālajā arhīvā pieejamajiem datiem, tāpēc nav izslēgts, ka publiskoti būs vēl citi uzvārdi. Šobrīd pieejamo informāciju gadumijas laikā cītīgi jau apsprieduši “Dzirksteles” portāla foruma lietotāji, kuri paši pēc savas izvēles pievērsušies šai tēmai.

Ir oficiālā informācija, neoficiālā un viedokļi
Jau 22.decembrī forumā kāds “Dzirksteles” portāla lietotājs pārpublicēja oficiālās vietnes “kgb.arhivi.lv” publiskotos datus ar kādreizējā Gulbenes rajona čekas aģentu uzvārdiem, kuri tūlīt pat tika apspriesti un iztirzāti. “Dzirksteles” foruma lietotāji paši uz savu roku sāka papildināt čekas bijušo aģentu sarakstu ar 89 personu vārdiem, dzimšanas gadiem. Pie dažiem uzvārdiem pierakstīts, ka persona ir “rezerve īpašam periodam” vai “kara rezerve”. Oficiāli šobrīd gan tik plaša informācija nav pieejama. Tāpēc spriedze vietējā sabiedrībā ir liela.
“Dzirkstele” uzrunājusi un turpinās uzrunāt cilvēkus, kuru vārdi ir publiskoti vietnē “kgb.arhivi.lv”, lai dotu iespēju pastāstīt savu stāstu. Ne visi ir ar mieru to darīt atklāti. Taču katram uzrunātajam ir sava versija par viņa vārda atrašanos čekas kartotēkā.
Kāda gulbeniete, kura nevēlējās, lai viņas vārdu nosauc “Dzirkstelē”, pastāstīja, ka padomju gados ir strādājusi pastā un tur telegrāfā saņemtās vai sūtāmās starptautiskās telegrammas bijis jāatrāda priekšniecei, kura savukārt likusi tās nest atrādīt čekā. Tikai tad ticis dots akcepts, vai telegrammu drīkst nodot adresātam. Bijuši gadījumi, kad atļauja netika dota.
Čekas Gulbenes rajona nodaļas pēdējais “šefs” Viktors Cukanovs “Dzirkstelei” pauž viedokli – oficiāli publiskotais aģentu saraksts ir nepilnīgs. Viņš gan atzīst – ar vietni “kgb.arhivi.lv” nav iepazinies. “Vai tad publicēti arī Gulbenes rajona aģentu vārdi?” viņš jautāja. Pēc V.Cukanova domām, rediģēta aģentu saraksta publiskošana nav taisnīgs lēmums. Viņš arī uzskata, ka vispār šāda informācija nebija jādara pieejama plašai sabiedrībai, jo tā nemaz visus neinteresē. “Ir runa par korupciju. Nopirka kāds savu kartīti. Bija tādas runas, ka vienas kartītes izpirkšanas cena ir 5000 ASV dolāru,” saka V.Cukanovs.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Irīna Zeibārte, kuru atceramies kā vienu no aktīvākajām tautfrontietēm Gulbenē laikā, kad viņa dzīvoja šeit un strādāja vietējā muzejā, “Dzirkstelei” par čekas aģentu arhīva publiskošanu saka – tas ir darīts, jo bija jādara! “Es drīzāk nosliecos domāt, ka to vajadzēja paveikt uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Vai vismaz pirms Krievijas armijas izvešanas. Un tad viss sen jau būtu pagājis. Sen jau cilvēki būtu visu noskaidrojuši un izskaidrojušies, iztiesājušies par to, kurš ir, kurš nav bijis saistīts, kurš var, kurš nevar vai negrib sevi attaisnot. Tas ir jāizdara! Gadu desmitiem taču ar šo bubuli manipulēja. Cilvēkus iebaidīt centās! Un varbūt pat vienu otru šantažēja,” prāto I.Zeibārte. Tagad, kā uzsver viņa, ir pagājis jau daudz laika un ir izaugusi jaunā paaudze, kura no savas pieredzes par šiem jautājumiem nevar spriest un kurai tas nemaz neliekas īpaši svarīgi. Starp čekas “maisos” publiskotajiem uzvārdiem ir arī tādi, kuri sevi tiesas ceļā ir attaisnojuši. Taču šo cilvēku kartītes no čekas “maisiem” nav tikušas izņemtas. Tās joprojām ir turpat. “Vairāku cilvēku, kuri ir tiesājušies un tikuši attaisnoti, kartiņas arhīvā ir atrastas,” saka I.Zeibārte. Arī viņa personīgi pazīst vairākus gulbeniešus, kuri figurē “maisos”, un uztver šo informāciju mierīgi, lēnprātīgi. “Kā teica latviešu disidente Lidija Doroņina-Lasmane, kura ir daudz cietusi, - pats galvenais, lai čekas arhīvu publiskošana tagad nepārvēršas par atriebību. Lai notiek izvērtēšana. Lai mēs saprastu, kas, kā, kāpēc. Lai cilvēki zina, kurš ir kurš. Taču lai nesākas raganu medības, kas ir raksturīgas tikai totalitāram režīmam. Visvieglāk ir mesties kādu nomētāt. Nē. Vissvarīgākais ir saprast un noskaidrot,” saka I.Zeibārte. Viņa arī akcentē, ka saprast nenozīmē attaisnot un piedot. Par paraugu sabiedrībai var kalpot tikai tie cilvēki, kuri nepadevās totalitārai varai. “No viņiem jāmācās! Uz tādu rakstura stingrību ir jātiecas! Bet... diemžēl ne katram ir dota spēja izturēt un noturēties gan pret bailēm, gan kārdinājumiem,” domā I.Zeibārte.

Parakstījies par neizpaušanu, ka karojis Sīrijā
Kā aģents ar iesauku Melberds vietnē “kgb.arhivi.lv” ir nosaukts 53 gadus vecais gulbenietis Dainis Brūniņš, kuru vietējie zina kā muzikantu, kā Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku. Kartīte ar čekas aģenta D.Brūniņa vārdu ir aizpildīta 1983.gadā, savervētājs – kāds S.Bravackis.
“Dzirksteles” uzrunāts, D.Brūniņš liek saprast, ka šajā situācijā cenšas saglabāt vēsu prātu un ka viņam ir sava versija par to, kāpēc viņa vārds ir čekas kartotēkā. “Es biju specvienībā. Sīrijā. Kaut gan Padomju Savienība toreiz vispār nekaroja Sīrijā. Kad es pārnācu mājās no armijas, mani taču izsauca uz turieni (čeku – red.), man bija jāparakstās par neizpaušanu. Tika uzsvērts, ka Padomu Savienība Sīrijā nekaro! Tāpēc noteikti es esmu sarakstā. Citu skaidrojumu nezinu,” saka D.Brūniņš.
Viņš kategoriski iebilst par to, ka būtu kādu “nostučījis”. “Ja es būtu bijis tāds pielīdējs, tad kāpēc mani palūdza aiziet no darba milicijā jau pēc diviem mēnešiem? Kāpēc tad es biju viens no pirmajiem 1991.gada 13.janvāra barikādēs Rīgā? Un nebiju vienu vai divas dienas! Biju Rīgā arī augusta puča laikā. Un pēc tam vienīgais no Gulbenes biju “baltajās beretēs” (tā tika dēvēts policijas bataljons jeb pirmā bruņotā vienība, kas izveidota pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un zvērēja uzticību Latvijai un tautai 1991.gada 30.aprīlī – red.)!” stāsta D.Brūniņš. Viņš saka: “Mana sirdsapziņa ir tīra. Es ne pie kā neesmu vainīgs. Ja kāds par mani domā citādāk, tā ir viņa brīva izvēle.”

Gājis uz čeku izpestīt skolēnus no nepatikšanām
73 gadus vecais Georgijs Šabaļins, kuru daudzi atceras kā Gulbenes 1.vidusskolas skolotāju, futbola entuziastu un tiesnesi, čekas aģentu sarakstā ir kopš 1985.gada ar iesauku Vasiļjevs. Viņa savervētājs – Siļvanovičs.
G.Šabaļins “Dzirkstelei” stāsta, ka 2000.gadā uzzinājis, ka viņa vārds ir čekas “maisos”, jo ir gribējis iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. “Man liedza iegūt Latvijas pilsonību, paskaidrojot, ka es atrodos “maisos”. Man tā bija absolūti negaidīta vēsts! Es vērsos speciālajā prokuratūrā, kurā skata šādus jautājumus. Man sniedza informāciju, kad un kāds cilvēks mani ir savervējis. Atcerējos, ka pie tāda cilvēka čekā patiešām tiku gājis, jo maniem skolēniem bija problēmas. Viņi bija aizturēti, runa bija par valsts simboliku, karogu. Tiku izsaukts pāris reižu. Darīju, ko varēju. Maniem skolēniem viss beidzās labi, neviens nedabūja ciest. Taču mani pašu tāpēc čekā acīmredzami rosināja uz pretimnākšanu. Tad nu es uzrakstīju un parakstījos par to, ka neesmu apmierināts, kā manā skolā tiek mācīta vēsture. Nevienu uzvārdu neminēju. Paudu tikai savu viedokli. Acīmredzot ar to pietika,” atceras G.Šabaļins.
Viņš interesējies, kāds bijis turpmākais liktenis cilvēkam, kas viņu it kā savervējis. Izrādās – tici atlaists no darba čekā mahināciju dēļ. “Izrādās, viņš bija savācis daudz tā saucamo “mirušo dvēseļu” jeb realitātē neesošu aģentu, jo tas ļāva saņemt vairāk finanšu un citu labumu,” zina teikt G.Šabaļins.
Viņš bilst, ka 2000.gadā ir apsvēris iespēju aizstāvēt sevi tiesas ceļā un pierādīt, ka nav sadarbojies ar čeku. Taču viņu atturējis prokuratūrā sadzirdētais arguments, ka tādējādi viņa vārds tiks publiskots. Tobrīd to nav gribējies. “Šodien man ir nepatīkami, ka mani skolēni lasīs manu vārdu publiskotajā čekas kartotēkā. Kāds var to nepareizi saprast. Taču mani draugi no manis nav novērsušies. Tikai pajoko par šo tēmu. Tomēr, protams, patīkami nav. Jāsaka, ka tolaik, kad man bija sarunas ar VDK darbiniekiem Gulbenē, es viņu kabinetos nejauši satiku un redzēju ne vienu vien savu toreizējo kolēģi, taču viņu vārdus es nekad neizpaudīšu,” saka G.Šabaļins.

Lai tiktu ceļojumā uz ASV, piekrita “draudzēties”
54 gadus vecais Gatis Bogdanovs, kurš šodien ir laikraksta “Dzirkstele” fotokorespondents, tika savervēts 1988.gadā, dodot iesauku Mališ. Viņa vervētājs – Kudins. G.Bogdanova toreizējā darbavieta bija “Lauktehnika”. Viņš nekad nebija bijis komunistiskās partijas biedrs, toties padomju armijā bija dienējis speciālajā daļā. Pēc dienesta viņam piecus gadus bijis aizliegts izbraukt no valsts. Par to G.Bogdanovs uzzināja, kad radās iespēja doties tūrisma braucienā uz ASV. Viņam tas tika liegts, un, skaidrojot iemeslus toreizējā VDK, tur G.Bogdanovam pateikts: “Nekur nebrauksi!” Bēdīgs viņš devies projām, bet pēc kāda laika atkal izsaukts uz čeku. Šoreiz tās darbinieki bijuši pielaidīgāki un teikuši: “Tu vari neaizbraukt un vari arī aizbraukt, ja draudzēsies ar mums.”
G.Bogdanovs saka – piekritis, daudz neprātodams, jo atzīst, ka no čekas nav baidījies un nav uzskatījis šo iestādi par kaut kādu bubuli. “Es biju tipisks sava laikmeta produkts, dzimis un audzis padomju iekārtā, mācījies vēsturi pēc tālaika skolas grāmatām. VDK uztvēru kā parastu valsts iestādi, kura dara darbu. Par ideoloģisko jēgu un saturu nemaz nedomāju. Taču runāt ar VDK mani pamudināja tikai viens iemesls – vēlme aizbraukt ceļojumā uz ASV. To arī izdarīju. Protams, pēc tam man bija jāiet uz čeku rakstīt atskaiti,” stāsta G.Bogdanovs.
Viņš nejūtas šajā savas biogrāfijas lappusē izdarījis kādam kaut ko sliktu, tāpēc par sava vārda atrašanos čekas “maisos” daudz nepārdzīvo. Tomēr atzīst – stāstīt par to negribas, jo tas nav nekas tāds, ar ko gribētu lepoties.

Jātaisnojas tagad vārdabrāļa vietā
Ar segvārdu Zigurds čekas “maisos” atrodams 58 gadus vecā beļavieša Aivara Krūmiņa vārds, kuru 1985.gadā savervējis Groznovs.
Daudziem, to izlasot, prātā nāk novadā pazīstamais retro automašīnu rekonstruētājs, Litenes amatierteātra aktieris ar tādu vārdu un uzvārdu. “Ļoti daudzi cilvēki ir man to teikuši. Bet tā informācija nav par mani. Taču man un radiniekiem ir tagad jātaisnojas kāda cita Aivara Krūmiņa vietā,” “Dzirkstelei” saka pazīstamais Aivars Krūmiņš, kuram ir 55 gadi, kurš uzskata sevi par litenieti. Viņš var likt roku uz sirds un atviegloti nopūsties. “Mans viedoklis – tos “maisus” vajadzēja jau pirms vairākiem gadiem nolikt atvēršanai, lai tie, kurus interesē, iet un skatās. Vairāk vai mazāk – tā ir mūsu vēsture. Tur tagad atrodam daudzus labi pazīstamus uzvārdus. Tagad tiem “maisiem” vairs nav nekādas nozīmes. Vienkārši šajā valstī ir uzsākta kārtējā mākslīgā ambrāža, lai mums, mirstīgajiem, sačakarētu smadzenes. Tā ir liela muļķība. Vai tiešām tagad kāds jāpakar? Runa ir par sirmām galvām. Ko no viņiem vairs prasīt? Un ko jaunatne no tā visa saprot?” saka A.Krūmiņš.

Aģenta kartīte publiskota, kaut reabilitēts tiesā
72 gadus vecais gulbenietis Nikolajs Brīvība bija pārsteigts, kad no “Dzirksteles” uzzināja – viņa vārds ir publiskots čekas aģentu sarakstā. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kurš jau atjaunotās Latvijas brīvvalsts sākumā, uzzinādams par sevi šādu informāciju, tiesājās un atguva savu labo vārdu.
Kartotēkā lasāms, ka N.Brīvība ar segvārdu Sergejevs it kā savervēts 1990.gadā. Savervētāja vārds nav salasāms.
N.Brīvība tagad saka – būtu gatavs vēlreiz tiesāties, jo nepamatoti tiek apvainots jau otro reizi. Viņam, savulaik aktīvam tautfrontietim, Tautas kontroles vadītājam Gulbenē laika posmā no 1989. līdz 1990.gadam, esot absurdi piedēvēt sadarbību ar čeku. Nekam tādam N.Brīvība nekad neesot devis savu piekrišanu, nav neko parakstījis, tāpēc viņš uzskata – kāds gribējis viņam atriebties. Tautas frontes laikā N.Brīvība sācis skaļi runāt par dažādiem ekonomiskiem pārkāpumiem, par netaisnību sadalē. Aizskāris tādējādi tobrīd svarīgu amatpersonu – Nikolaja Stepanova un Mudītes Jacevičas, kā arī citu – intereses. Par to, ka viņa vārds ir čekas “maisos”, N.Brīvība uzzinājis, kad 1994.gadā grasījies mainīt darbavietu un kļūt par vides inspektoru. Bijis šokēts. Tiesājies, ticis reabilitēts un par vides inspektoru nostrādājis līdz pat 1999.gadam.

Par interneta vietni “kgb.arhivi.lv”

◆ Šajā vietnē ir publicēta Latvijas PSR VDK (Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts drošības komitejas) tālruņu grāmata, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras alfabētiskā kartotēka, aģentūras statistiskā kartotēka, kā arī Latvijas Nacionālā Latvijas arhīva fonda “Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja” apraksti. Dokumenti tiek publicēti oriģinālajā kārtībā.
◆ Janvārī vietne tiks papildināta ar lietās par sadarbības fakta konstatēšanu taisīto tiesas spriedumu rezolutīvajām daļām.
◆ Minēto dokumentu publicēšanu nosaka likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.
◆ LPSR valsts drošības orgānos no 1953. gada 6. marta līdz 1987.gada 12.janvārim kopskaitā ir bijuši savervēti 22 926 aģenti. Aģentu skaits radikāli kritās līdz 4141 aģentam 1991.gadā.
◆ Savu aģentu sarakstus VDK ir rediģējusi visā savā darbības laikā. Aģentus, kuri bija zaudējuši operatīvās pozīcijas vai kļuvuši nederīgi aģenta darbam citu iemeslu dēļ, no aģentūras aparāta izslēdza. Izslēgto aģentu kartītes tika izņemtas no statistiskās kartotēkas un iznīcinātas. Kartītes alfabētiskajā kartotēkā bija jāglabā vismaz 5 gadus, un, ja vajadzība pēc izslēgtā aģenta šajā laika posmā neradās, kartīte kopā ar personīgo lietu un darba lietu tika iznīcināta. Ja izslēgtā aģenta lietās bija atrodama operatīvi nozīmīga informācija, kura varētu būt aktuāla arī ilgākā laika periodā, glabāšanas termiņš varēja tikt pagarināts līdz 50 gadiem vai pat būt beztermiņa – uzglabāts mūžīgi. Pagājušā gadsimta 80.gadu otrajā pusē pastāvošā kārtība tika radikāli mainīta un operatīvo uzskaišu dokumentācija, īpaši politiskās pretizlūkošanas jomā, tika iznīcināta saīsinātos termiņos.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenieši stāsta, kā nokļuva čekas “maisos”

Kategorijas