Kipras asaras

2019. gada 8. janvāris 12:55

(Turpinās no 11.decembra laikraksta)

Jutu, ka Vera ir iekarsusi, bet Nadja atkal pievērsusies sīkajiem oļiem zem kājām.- Viņa pēdējā laikā ir kā saslimusi ar selfijiem, - Vera sūdzējās. – Visur, kur vien iespējams, obligāti vajag bildi ar savu degunu vai pieri. Uz slidena ūdenskrituma, uz kustīga baļķa pāri gravai, uz klints radzes un mājas jumta, uz skrituļslidām un skeita. Parkūrisms, redziet, viņai esot iepaticies! - Vera uzšūmējās ne pa jokam.
- Nomierinies, - Nadja viņu apsauca. – Es jau teicu, ka to nedarīšu. Kas to lai zina, kad vēl tā kāja sadzīs! Jau trīs operācijas, bet pati redzi – nav un nav īsti labi.
Pie šīs domas abas meitenes pieklusa, un arī es acumirklī neatradu, ko teikt. Banālais “gan jau būs labi” šajā situācijā neiederējās.
- Izskatās, ka jūra palīdz, - beidzot klusām noteicu.
- Jā, arī ārsts mums tā teica, - Vera piekrita. – Vēl mēnesi paplunčāsimies, un tad jau Nadjuša varēs staigāt bez kruķiem. Es ticu, ka arī šoreiz mūsu pūles attaisnosies. Tā tam jābūt. Ne tam vien esam tikušas pāri.
Abas meitenes zīmīgi saskatījās, un man šķita – šī doma viņām dod sparu.
- Nu, ko, ejam papeldēt? – Vera draiski uzrunāja draudzeni un cēlās, lai palīdzētu viņai pieslieties kājās. Vēl pēc brīža abas lēnām laipoja pāri lēzenā akmens mugurai, lai tūlīt jau ļautos ūdens dziedinošajam spēkam.
Vēl kādu laiciņu vēroju meitenes, bet prātā skanēja Veras vārdi: “Es ticu, ka arī šoreiz mūsu pūles attaisnosies. Tā tam jābūt.”

Artemis
Tā diena, kad viņu vairs neredzēju sēžam pie vecās mājas durvīm, man labi palikusi atmiņā. Varbūt tāpēc, ka šķita klusāka un pelēkāka nekā citas. Varbūt tāpēc, ka šoreiz ierasto ceļu mēroju viena, nevis kopā ar kādu no bērniem. Lai gan – varbūt arī tāpēc, ka tā bija viena no retajām dienām, kad bieza putekļu kārta aizsedza sauli, bet internets brīdināja: cilvēkiem ar elpošanas problēmām labāk palikt mājās, un, jau izejot pagalmā, es iedomājos: nezin, kā šodien jūtas Artemis…
Tukšais krēsls vecās kleķa būdas priekšā izskatījās savādi biedējošs. Ikdienā pieradusi tur jau iztālēm ieraudzīt sakņupušu sievietes stāvu, samulsusi apstājos. Nolemtības un pamestības sajūtu vēl dramatiskāku vērta pie kājām nokritušie ēkas apmetuma gabali, kuru pirms divām dienām tur noteikti nebija. Īsais sveiciens, ko biju ielāgojusi grieķu valodā, pēkšņi aizmirsās, un prātā kā dzenis kala tikai viena doma: ir noticis kas slikts… Aizvērtās durvis un aizkari, kas šoreiz aicinoši neplīvoja vējā, nepārprotami vēstīja par nelaimi, kas piemeklējusi nama saimnieci.
Reiz Artemis atzinās – jau vairāk nekā gadu viņa neesot pametusi mājas lieveni, jo acis nogurušas, ceļu skatoties, bet kājas – minot izdilušo bruģi līdz tuvējam veikaliņam. Kaimiņi gan neļaujot viņai aizmirst par ārpasauli un garāmejot atnesot viņai gan maizi, gan pienu. Neko daudz vairāk viņai nevajagot. Savos deviņdesmit divos gados viņa pietiekami daudz esot staigājusi, redzējusi un izjutusi. Tagad to vien vēloties, kā netraucēti sēdēt un gaidīt.
Kā ierasts sataustīju kabatā sirmās sievietes reiz dāvināto “Fatimas aci” jeb zilās acs amuletu. Zināms, ka tas ir viens no senākajiem un spēcīgākajiem talismaniem. Lai pasargātu sevi no ļaunas acs un tumšiem spēkiem, tādu valkājusi pati Osmaņu impērijas valdnieka sieva sultāne Hirrema, kas Eiropā pazīstama kā Roksolana, Savulaik Artemis šādu amuletu izvilka no mazās tarbiņas, kas viņai allaž karājās kaklā, un pavēstīja: tas ne tikai pasargā no negatīvās enerģijas, bet arī piesaista vēlamos notikumus. Viņai vairs neesot daudz uz ko cerēt, bet mums varot noderēt. Iesiets plānā, izdilušā ādas sloksnītē, tas izskatījās gadu gaitā ilgi kalpojis un tāpēc jo vērtīgāks. Artemis gan piekodināja to valkāt virs apģērba – tikai tad “Fatimas acs” veicot savu īsto uzdevumu – atstarojot sliktās enerģijas, bet es, baidīdamās īpašo dāvanu pazaudēt, nēsāju kabatā. Tagad to sažņaudzu rokā, aizturēju elpu un koncentrēju domas tikai uz vienu: ja Artemis devusies pēdējā gaitā, kaut viņas ciešanu ceļš būtu bijis iespējami viegls…
Lai gan – varbūt es pāragri uztraucos? Varbūt viņu beidzot uzmeklējis dēls un paņēmis pie sevis? Vai arī – sirmgalve beidzot piekritusi pārdot savu zemesgabalu un pašlaik jau iekārtota jaunās un ērtās telpās…
Palūkojos uz mājām ielas pretējā pusē – varbūt tur manīšu kādu no kaimiņiem, bet mazajā ieliņā neredzēju nevienu dzīvu dvēseli. Pat kaķi, kas parasti laiskojās piesaulē zem mandarīnkokiem, šodien bija atraduši citu paslēptuvi. Brīdi stāvējusi, izlēmu pieklauvēt pie stiklotajām durvīm. Varbūt dienas tveicē Artemis ir vienkārši sagurusi un atlaidusies savā šaurajā guļvietā? Varbūt, piesēdusi pie nelielās kumodes, pārcilā savu jaunības dienās krāto pūru? Vai varbūt, sagatavojusi zālīšu uzlējumu, mērcē tajā mūžam salstošās kāju pēdas?
Tomēr durvis izrādījās cieši aizvērtas, un neviens neaicināja mani nākt dziļāk. Klusums visapkārt šķita smagnējs un nomācošs. Mēģināju atcerēties: vai maz ir bijusi tāda diena, kad Artemis mājas durvis dienas vidū bijušas aizvērtas… Nespēju atcerēties. Vienmēr te tika apjausta kaut niecīga kustība - atvērto durvju spraugā plīvojošs aizkars, laiski ziņkārīgs kaķa kūkums, bet pati Artemis ik dienas sēdēja lievenī ar Vidusāzijai raksturīgo porcelāna pialu mezglainajās rokās.
Brīdi pastāvējusi, sapratu, ka tādā veidā atbildi neradīšu. Mēmi atvadījusies no vientuļā krēsla, devos uz mazo veikaliņu, kur strādāja sieviete, ko reiz biju satikusi Artemis mājas priekšā. Tieši Temida savulaik padalījās ar sirmgalves skumjo stāstu, kas turpmāk man palaikam lika iegriezties šaurajā ieliņā, lai kādu brīdi pasēdētu viņai blakus uz mājas izdilušā sliekšņa.
Ar pašu sirmgalvi man tā īsti arī nebija izdevies parunāties, jo viņa prata tikai grieķu un turku valodu. No Temidas uzzināju, ka Artemis bērnība pagājusi bezgalīgos klejojumos – no Uzbekijas uz Tadžikiju, no Turkmēnijas uz Kazahiju, līdz tēvs izlēmis meklēt dzimtas saknes Grieķijā. Apmetušies nelielā piekrastes ciematiņā, viņi tur pavadījuši ilgus gadus. Kopā ar draugu uzbūvējis laivu, tēvs pievērsies zvejniecībai, un visiem šķitis, ka ar niecīgajiem ienākumiem pietiek.
Tad drauga dēls Kristoss ieskatījies trīspadsmit gadus vecākajā meitenē, novērtējis viņas rakstura labās puses, un vecāki, ilgi nedomājot, abus saprecinājuši. Tolaik par mīlestību daudz nemēdza runāt. Zvejnieku aprindās krietni svarīgāks rādītājs bija, cik laba ir tava laiva, cik lielu lomu tu proti mājās atvest un tikai vēlāk – cik plaša tava māja. Kristoss rāvās kā traks. Viņš bija prasmīgs jūrā gājējs, tāpēc jau pēc pāris gadiem varēja iegādāties tunču laivu, nolīgt zvejniekus un sākt būvēt māju.
Artemis savukārt bažījās par laika skaitītāju, kas viņas ķermenim lika novecot. Citām sievām trīsdesmit sešos gados bērni jau sen kājām skraidīja, bet viņas vīrs tikai par zivīm vien runāja. Arī no jūras vējiem brīvajās dienās Kristos reti bija sastopams mājās, jo visu laiku pavadīja jaunbūvē. Doma, ka daži brigādes vīri savām būvēm jau paspējuši uzsliet spāres, bet viņš vēl tikai betonē sienas, nedeva mieru pat naktīs.
Kaut kā Artemis tomēr iemanījās panākt savu, un reiz decembra beigās, kad vīri ar bagātu lomu atgriezās no ieilgušām zvejas gaitām, viņa Kristosam ar lepnumu varēja parādīt jaundzimušo dēlu. Tēvs iedeva viņam stipru vārdu – Cezars, saspļāva saujās un, nolīdzis pāri raženu palīgu, mēneša laikā pabeidza lielos celtniecības darbus. Vēl divas nedēļas, un ģimene varēja ievākties gandrīz gatavā mājā.
Ak, cik daudz pūļu tur tika ieguldīts! Cik nakšu negulēts, līdz viss likās pielāgots ērtai dzīvošanai! Tieši tāpēc vēl jo smagāks šķita septiņdesmito gadu beigās piedzīvotais likteņa trieciens, kad nācās pamest gan darbu, gan iekārtoto māju. Par to, kas tolaik īsti notika, Artemis nevienam nestāsta, bet var noprast – tas saistīts ar atklātā jūrā pazudušo tunču laivu, kurā atradies arī Kristosa tēvs un brālis.
Pārcelšanās uz Kipru bija pēkšņs lēmums, un kādam varbūt arī izskatījās pēc bēgšanas, bet – no savas sirdsapziņas jau neaizbēgsi… Tāpat kā no visaptverošajām skumjām, kas smagi spieda pie zemes. Varbūt tāpēc iedzīvošanās svešajā zemē visiem trim padevās tik grūti.
Ieradušies Pafosā, viņi noskatīja mazu mājiņu, kas gandrīz vai apmierināja sākotnējās vajadzības. To pašu vienstāva ēku, kuras priekšā Artemis ikdienā mēdza sēdēt. Kristoss gan skaļi sapņoja, ka drīz vien arī Kiprā spēs uzcelt lielu māju savai ģimenei – savos četrdesmit gados viņš jutās spēka pārpilns. Turklāt – dēls taču jau pilngadnieks, gan jau piepalīdzēs! Vīri ostā stāstot, ka zivju jūrā vēl joprojām pietiekot, tā ka – jālaiž tik rokas pie darba!
Tomēr sākums nebūt nebija tik viegls, kā cerēts. Vīri - sveši, laivas - mazas un vecas, iespējamā peļņa – gluži niecīga. Pieradis pie lieliem vērieniem, Kristoss tā nebija ar mieru, tāpēc pievienojās kādai celtniecības brigādei. Artemis atrada darbu tirgū, Cezars iekārtojās kādā veikalā, un pēc kāda laika šķita – dzīve ierit savās sliedēs. Tikai ilgas pēc jūras Kristosam nedeva mieru. Sākumā tās izpaudās bezgala garās pastaigās gar krastu, vēlāk – neauglīgās sarunās ar ceļā sastaptiem makšķerniekiem. Artemis redzēja, cik nomākts reizēm izskatās vīrs, tomēr nespēja viņam palīdzēt.
Kaut kad vēlāk, sadraudzējies ar pāris rūdītiem zvejniekiem, Kristoss atkal sāka kalt plānus par savu zvejas laivu, par savu komandu, tāliem reisiem, pieņemšanas un apstrādes kuģiem un galvenais – labu peļņu. Tomēr bija jāpaiet septiņiem gadiem, līdz jauno draugu atbalsts un reiz iegūtā pieredze ļāva atkal nokļūt pie stūres savai tunču laivai.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas