Nedēļa vēsturē

2019. gada 8. janvāris 12:58

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz janvāri pilnīgi citā laikmetā.

2007. gada 3. janvārī četrpadsmitgadīgais britu skolnieks Maikls Perhems kļuva par jaunāko burātāju, kas vienatnē šķērsojis Atlantijas okeānu. Par spīti vētrainajiem vējiem un gigantiskajiem viļņiem, viņš ar 8,5 metrus garo jahtu “Cheeky Monkey” veica 5630 kilometru garo ceļu, startējot 2006. gada 18. novembrī un pēc 46 dienām finišējot Nelsona līcī Karību jūras salas Antigvas dienvidu krastā.
Vispār ceļā bija plānots pavadīt mēnesi, bet Kanāriju salu rajonā pārstāja darboties navigācijas sistēma un jaunā burātāja jahta novirzījās no kursa. Maikls tēva – pieredzējuša jūrnieka – vadībā sāka burāt septiņu gadu vecumā. Arī šoreiz tēvs viņam deva norādījumus pa radio. Līdz Maikla braucienam šāda veida rekords piederēja viņa piecpadsmitgadīgam tautietim Sebam Kloveram.

1762. gada 5. janvārī Pēterburgā mira Pētera I un Katrīnas I meita Krievijas cariene Elizabete (valdīja no 1741. gada). Spānijas sūtnis hercogs de Lirna savulaik par astoņpadsmitgadīgo cara meitu rakstīja: “Princese ir skaistule, kādas es reti esmu redzējis. Viņai ir reti jauka sejas krāsa, brīnišķīgas acis, skaists kakls un izcils stāvs. Viņa ir gara auguma, gracioza un ļoti koķeta. Jaunībā Elizabete bija ļoti sapņaina un reiz aizmirsusies parakstīja dokumentu nevis ar savu vārdu, bet ar “Uguns lies…”.”
Galmā cariene mēdza katru nakti gulēt citā vietā, tādēļ kalpotāji nekad nezināja, kur klāt gultu. Naktis viņa pārvērta dienās, pulksten 11 naktī devās uz teātri – galminieki, kuri tur neieradās, maksāja sodu –, bet gulēt devās pulksten 5 no rīta. Iemiegot viņai patika klausīties večiņu stāstos – tās “salasīja” pilsētas ielās. Cariene nevarēja ciest ābolus un nekad tos neēda – no tiem viņai kļuva slikti; arī galminieki sargājās ēst ābolus pirms tikšanās ar Elizabeti. Galma dāmām vajadzēja visā atdarināt carieni, bet nekādā gadījumā nedrīkstēja to pārspēt. Reiz viņai ienāca prātā noskūt galvu; tūlīt sekoja pavēle to darīt visām galma dāmām. Viņai patika, ja to izklaidēja ar jautriem stāstiem, tikai ne ar pušplēstu vārdiņu nedrīkstēja pieminēt slimības, nelaiķus, skaistas sievietes un zinības. Tad cariene saniknota piecēlās un aizgāja, tāpēc viņas klātbūtnē galminieki parasti piesardzīgi klusēja. Līdztekus straujajam Pētera raksturam viņai piemita visi krievu cilvēka trūkumi. Elizabete bija māņticīga, mīlēja daudz ēst un katram kumosam uzdzēra vīnu, parasti tokajieti. Ejot gulēt, viņa bieži bija tādā stāvoklī, ka nevarēja sagaidīt, kamēr kalpones atsien viņas kleitas lentes, un to sagrieza. Pēc nāves carienes garderobē palika vairāk nekā 15 tūkstoši kleitu, divas lādes ar zīda zeķēm, kā arī kaudze nenomaksātu rēķinu un nepabeigtā Ziemas pils…
1813. gada 6. janvārī, Jēzus Kristus dzimšanas dienā (pēc pareizticīgo kalendāra – 1812. gada 25. decembrī), cars Aleksandrs I izdeva manifestu par franču iebrucēju pilnīgu padzīšanu no Krievijas – Napoleona Lielās armijas nožēlojamās atliekas jau apmēram pusmēnesi kā bija šķērsojušas valsts robežu. Cars solīja Maskavā uzcelt Kristus Glābēja baznīcu, “lai izteiktu mūsu pateicību Dieva varenībai, kura izglābusi Krieviju no draudošās bojāejas”. Dievnama projekta autors arhitekts K.Tons krievu baznīcu celtniecības nacionālās tradīcijas apvienoja ar krāšņo Bizantijas stilu un stingru akadēmiskā klasicisma simetriju. Turpmākajos gados šajā dienā Krievijas baznīcās svinīgi atzīmēja “Krievijas izglābšanu no gallu un līdz ar viņiem vēl divdesmit valodu iebrukuma”.
Katedrāli iesvētīja 1833. gadā, bet 1931. gadā boļševiki to uzspridzināja. Iecerētā grandiozā padomju nama ar desmitiem metru augstu Ļeņina statuju uz jumta celtniecība netika uzsākta, katedrāles vietā 60. gados izveidoja vienu no Maskavas galvenajām tūrisma atrakcijām – atklātu apsildāmu peldbaseinu “Maskava”. 2000. gadā katedrāli atjaunoja.

1714. gada 7. janvārī britu ūdensratu inženieris Henrijs Mills patentēja pirmo rakstāmmašīnu – “mašīnu vai mākslīgu darbību, lai varētu drukāt vai rakstīt burtus pa vienam un vienu aiz otra kā parastajā rakstā”. Patenta pieteikumam pievienots zīmējums gan nav atrasts (varbūt tas nemaz nav bijis), mašīnas apraksts arī ir grūti izprotams. Iespējams, H.Mills patentējis tikai rakstāmmašīnas ideju. Pirmo reāli strādājošo rakstāmmašīnu 1868. gadā patentēja Dienvidtiroles (tolaik Austrijā) iedzīvotājs Peters Miterbahers. Viņa pirmie pieci modeļi bija gatavoti galvenokārt no koka.

1851. gada 8. janvārī franču fiziķis Žans Bernārs Leons Fuko, eksperimentējot savas Parīzes mājas pagrabā, pulksten 2 darba žurnālā izdarīja unikālu ierakstu – viņa svārsts uzskatāmi demonstrēja, ka Zeme tiešām griežas. Vienkāršā, pat primitīvā ierīce bija piecus kilogramus smaga misiņa bumba, kas griestiem bija piekārta divus metrus garā tērauda trosē. Mehānikas likumi nosaka, ka svārsts kustoties nemaina svārstību plaknes virzienu, bet Fuko eksperimentā svārsta svārstību plakne pagriezās. Tā kā šīs novirzes cēlonis nebija ārēja iedarbība, tad novēroto varēja izskaidrot tikai ar Zemes pagriešanos zem svārsta piekares punkta.
Pēc mēneša zinātnieks eksperimentu Parīzes Panteonā demonstrēja Parīzes Zinātņu akadēmijas locekļiem, kuriem izsūtīja ielūgumus: “Ielūdzu Jūs novērot Zemes griešanos.” Šoreiz svārsta izmēri bija gigantiski – 28 kilogramus smaga ar misiņu pārklāta svina lode un 67 metrus gara stieple –, un tā pagriešanos varēja novērot jau pēc dažiem desmitiem kustību.
Fuko darbības lauks bija plašs. Viņš veica gaismas ātruma mērījumus, kopā ar Armānu Fizo ieguva pirmo Saules dagerotipiju (senākais fotogrāfijas veids), uz kuras redzami Saules plankumi, pētīja virpuļveida elektriskās strāvas metālos.
1811. gada 9. janvārī Fērtofforta jūras līča krastā mazā Skotijas zvejnieku ciemā Maselburgā 10 kilometru attālumā no Edinburgas notika pirmās sporta pasaulē reģistrētās sieviešu komandu sacensības golfā. Komandas, kuru sastāvā bija vietējo zvejnieku sievas, cīnījās par balvām: pītu zivju grozu, sieviešu cepurīti un diviem zīda kakla lakatiem no Barselonas. Par to, kurām izdevās šīs balvas iegūt, vēsture klusē, bet tā laika visai pazīstamais golferis mācītājs Aleksandrs Karlails atzīmēja, ka viņa draudzes locekles ar šo “vīriešu nodarbošanos” tika galā sekmīgi un spēlēja “pilnīgi atzīstami”. Sacensību vieta – vecais golfa laukums – nebija izvēlēta nejauši: tajā 1567. gadā spēlēja Skotijas karaliene Marija Stjuarte. Maču savai labai draudzenei galma dāmai lēdijai Mērijai Sitonei karaliene zaudēja un kā balvu uzvarētājai uzdāvināja kaklarotu.

1951. gada 4. janvārī Korejas kara laikā (1950–1953) Ziemeļkorejas karaspēks kopā ar Ķīnas regulārās armijas daļām (sociālistiskās valstīs pieticīgi dēvētas par ķīniešu brīvprātīgo vienībām) ieņēma Seulu. Dienvidkorejas galvaspilsēta trešo reizi mainīja savus saimniekus.
Ziemeļnieki Seulu ieņēma 1950. gada 25. jūnijā, trīs dienas pēc iebrukšanas Dienvidkorejā, bet 26. septembrī to atbrīvoja ASV karaspēks, kas, izpildot Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) mandātu, ieradās palīdzēt Dienvidkorejai. Oktobrī ANO karaspēka daļas jau sasniedza Ķīnas robežupi Jalu, bet tad kaujās iesaistījās Ķīnas armija un stāvoklis frontē krasi izmainījās: amerikāņi bija spiesti strauji atkāpties. Viņu virspavēlniecība jau sāka domāt par kodolieroču triecieniem Ķīnai, bet pēc spēcīgas artilērijas operācijas ar nosaukumu “Uzšķērdējs” (“Ripper”) izdevās stāvokli līdzsvarot. Kad ANO spēki no jauna ienāca Seulā, pilsēta bija drupās, no kādreizējiem pusotra miljona iedzīvotājiem tajā bija atlikuši nepilni 200 000.
Tagad Korejas šķir rūpīgi apsargāta robeža apmēram pa 38. paralēli – frontes līniju brīdī, kad starp abām valstīm tika pārtraukta karadarbība.

+ 5

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas