Sarunas, pārdomas un vīns

2019. gada 8. janvāris 13:04

109

Madonā jaunā kvartālā skaistā privātmājā atrodas uzņēmums “Domu pietura”, kas jau sesto gadu ražo vīnu. Tā ir vieta sarunām, pārdomām, vīna baudīšanai. Tajā saimnieko Astra Riekstiņa ar meitu Ilzi. Viņām palīdz Astras tēvs Kārlis Dumbrājs, kurš 10.decembrī nosvinēja 100 gadu jubileju.
Astra saka, ka ne vienmēr vajag daudz, lai būtu pietiekami. “Ne vienmēr vajag vīnogu laukus, pagrabus, kuros glabājas mucas vai rūgst vīns. Mūsu ģimenē tas tiešām ir stāsts par mazo mājas vīna ražotni, par ģimeni, kā mēs cits citu atbalstām, kā mēs to darām kopīgi. Mūsu māja celta 1924.gadā, un mēs kā ģimene te dzīvojam 60 gadus. Tas ir ilgi. Par naudu var nopirkt māju, bet ne mājas. Tas ir stāsts par mūsu māju sajūtu. Vasarā tā ir nopļauta, zāle, ziedošas hortenzijas, kamīns dārzā, ziemā – kamīns istabā ar glāzi vīna rokās. Un tie ir mani mīļie cilvēki, bez kuriem māja būtu vienkārši tukša. Mēs esam trīs paaudzes šajās mājās. Meita Ilze ikdienā strādā Madonas novada domē. Darba ir daudz un kļūst arvien vairāk. Ir jau labi, ja ir darbs, bet biznesam aizvien mazāk laika paliek. Strādājot sabiedrisko attiecību jomā, cilvēki ļoti izsaka savus vērtējumus. Bieži nepasakām to labo, viņa atnāk mājās bieži vien ne labā omā. Un tad jāiet mazajā ražotnē, jāiedzer glāze vīna un jāsāk otrā maiņa. Man ir prieks, ka jaunā paaudze ir atgriezusies mājās. Dzīve jau nav tikai Rīgā, jo arī mazpilsētā nav slikti,” saka Astra.

Papiņa vīns
Viņa pēc izglītības ir būvniecības inženieris, bet desmit gadus vadījusi Smeceres krogu. Tas devis milzīgu pieredzi un sapratni par lietām, ko viņa dara šodien. Īpaši viņa runā par savu tēvu, kuru mīļi sauc - mūsu papiņš. “Faktiski tas ir papiņa vīns. Ja nebūtu viņa, kas mums to iemāca, tad mēs šodien to kopīgi nedarītu. Tā ir vēl viena lieta, par kuru mēs varam viņam teikt milzīgu paldies. Man tā ir milzīga laime, ka es varu būt blakus savam tēvam! Kas būtu jālieto uzturā, lai nodzīvotu 100 gadus? Papiņa ēdienkarte: paša audzēti tomāti, skābēti gurķi, nekas nav labāks kā brokastīs kārtīga rupjmaize ar taukiem vai speķi un kafija, un, protams, glāze vīna, kā arī diezgan daudz sāls,” stāsta Astra.
Papiņa lielākā skola ir dzīves pieredze un grāmata “Unikālas mājas vīnu receptes”, kas nez vai kaut kur vēl citur ir saglabājusies. Jau 1904.gadā kāds profesors ļoti pievērsies mājas vīnu gatavošanai. “Te nu viņš iedevis tādu pamatmateriālu, kā no Latvijas ogām var izgatavot labu vīnu. Kas ir labs vīns? Vīnam ir jābūt ar noteiktu skābes procentu. Grāmatiņā ir apraksts, kā šo skābi samazināt Latvijas ogām, jo tām tiešām ir liels skābums. Ogām ar lielu skābes procentu pareizās proporcijās ir jāpielej ūdens, jo tas katrai ogai ir citādāks. Vislielākais skābes procents ir cidonijai, kurai uz 20 litru balonu vajag tikai 4 litrus sulas. Pārējām ogām - vidēji 12-13 litrus ogu vai sulas. Maza skābe ir ābolu un bumbieru sulai, ko arī var pievienot. Ogām ir maz cukura, tāpēc, lai iegūtu alkoholu, ir jāpievieno vēl cukurs, jo mēs taču gribam dzērienu, kas rada mazu eiforiju. Kas veidojas? Uz 20 litriem ir apmēram 12 litri sulas, 5 kilogrami cukura, pielejam ābolu sulu vai mazliet ūdens. Tad sākas gaidīšanas svētki, kas ir garlaicīgs process. Vīnam ir jābūt dzidram, jābūt smukam,” saka Astra un piebilst, ka ikdienā strādā pie sulu iegūšanas, pie ogām, kas ir tikai roku darbs. Ogas gan lasa pašas, gan arī iepērk.

Raudzētie dzērieni
Vīns tiek raudzēts 20-30 litru stikla balonos. Mazajā vīna darītavā top apmēram 20 dažādu veidu vīni – aveņu, dzērveņu, ērkšķogu, jāņogu, ķiršu, rabarberu, upeņu, vīnogu, aroniju, cidoniju, melleņu, pīlādžu un citi. Ņemot vērā vīnu daudzveidību un nelielos gatavošanas apjomus, visi vīnu veidi nav pieejami vienlaikus.
Interesanti, ka vīns ir gatavs tad, kad tas ir skābs un negaršīgs - cukurs pāriet alkoholā. Tad mēra cukuru, destilē, lai noteiktu precīzi grādus. Ja grib garšīgāku vīnu, tad gatavam var pielikt vēl cukuru pēc sajūtām. “Mums visi vīni vairāk vai mazāk ir pussaldie, jo skābie ne visiem garšo. Pie mums diezgan daudz brauc ārzemju ciemiņi, kuri arī bauda vīnu. Viņi brīnās, kā var uztaisīt vīnu, piemēram, no pīlādža, no rabarbera. Mēs saudzīgi sakām, ka šie ir raudzētie dzērieni, jo francūzis nesapratīs, kas ir rabarberu vīns. Vīns pasaulē ir tikai no vīnogām. Bet Latvijā to drīkst saukt par vīnu. Francūži aicina ciemos un saka, ka iemācīs mums to vīnogu vīnu gatavot. Un tad mēs smejamies: to nu mēs iemācīsimies, bet vai jūs no rabarberiem uztaisīsiet dzērienu?” saka Astra.

Katrs ir īpaši gaidīts
“Viss sākās ar to, ka es zaudēju darbu. Un negribējās pazaudēt to, ko papiņš prot. Priekš mūsu lielā uzņēmuma kurā strādā trīs cilvēki (pilna slodze darbā, pusslodze darbā un simtgadnieks), mums vidēji 1700 cilvēki trijos mēnešos izmigrē. Teikšu godīgi – vairāk mēs nevaram. Lielam uzņēmumam tas nebūtu nekas, bet mums tas ir pietiekami. Kā es saku - jādara, kamēr patīk un nav par grūtu. Ir dienas, kad ir trīs lielas grupas. Visu darām ar lielu prieku, un katrs ir īpaši gaidīts. Pavasarī esi jau noilgojies, lai kāds atbrauc. Tie ir svētki. Lai sagatavotu vīnu tādam daudzumam, mums ir jāsagatavo 700 litri sulas. Lai mēs pacienātu šos tūristus, mums vajag apmēram 2,5 tonnas vīna, klāt nāk mazliet arī tas, ko pārdodam ārpus degustācijām, bet nekur veikalos un tirdziņos neesam. Tirgus mums nepatīk, jo, pirmkārt, tas ir fiziski grūti, un, otrkārt, nekad vīnu nevar izgaršot mazā plastmasas glāzītē. Mums patīk tikšanās ar cilvēkiem, lai var izjust emocijas un saprast, vai vīns garšo. Pamatveids, kā mēs vīnu pārdodam, ir tūrisms, un tā ir tikšanās ar bezgala daudz foršiem cilvēkiem,” saka Astra.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sarunas, pārdomas un vīns

Kategorijas