Sirds atved mājās

2019. gada 11. janvāris 00:00

4426

Laukos dzīvot var un patīk, bet tas, ka pavisam nesen slēdza skolu, nenozīmē, ka pagastā būtu apsīkusi dzīvība. Par to pārliecinājusies trīs bērnu - Alises, Raiena un Evelīnas - māmiņa liteniete Anda Devjatņikova.

Emocionāli bija ļoti grūti
Anda savulaik izbaudījusi dzīvi ārzemēs. Dzīvojusi un strādājusi Anglijā, bet pēc divarpus svešumā pavadītiem gadiem sapratusi, ka nekur nav tik labi kā savās mājās blakus saviem tuviniekiem. “Toreiz biju gaidībās. Pirmais vīrs, arī litenietis, aizbrauca uz Angliju lasīt zemenes, tad vasarā man Latvijā piedzima meita, un nepagāja pusotrs mēnesis, kad ar mazuli aizlidoju uz turieni arī es, jo uzskatīju, ka ģimenei ir jāturas kopā. Gadu gan dzīvoju mājās, tad pati sameklēju darbu caur aģentūru. Vīrs bija šokā, kā es varēju atrast darbu. Bet es atradu! Tikām strādāt kopā ar vīru pat vienā uzņēmumā. Mēs uz maiņām auklējām bērnu un apvienojām to visu ar darbu. Ja bija nepieciešams, palīdzību bērna auklēšanā lūdzām kaimiņu meitenei, kura bija latviete un pati mājās auklēja mazu bērnu,” stāsta Anda.
Gadā divas reizes uz divām nedēļām viņi atlidojuši brīvdienās uz Latviju. Anda atzīst, ka nekad nevarējusi sagaidīt to dienu, kad lidos mājās uz dzimto pusi. Brīvdienas vienmēr esot tik ātri pagājušas, ka pat tā īsti nepaspējuši izbaudīt. “Un vienmēr, kad bija jādodas projām, acīs sariesās asaras. Bieži bija domas, ka varbūt nelidojam atpakaļ, bet tur bija labi apmaksāts darbs. Centāmies ieskaidrot sev, ka esam aizbraukuši tikai uz mazu laiciņu, lai sapelnītu naudu un vēlāk atgrieztos mājās uz palikšanu. Un tā arī notika,” saka Anda.

Gribēja, lai meita mācās latviešu valodu
Svešumā bijis daudz latviešu un daudz liteniešu. “Arī draugi tur bija, un viņu mērķis bija tur arī palikt. Citiem Latvijā nebija darba, un tieši tādēļ viņi devās projām. Daudzi jau ir izveidojuši tur ģimenes, nopirkuši mājas, kāds izveidojis savu biznesu. Cik zinu, tad atgriezties netaisās neviens, ko es pazīstu. Daudzi saka: “Kas tad mani Latvijā sagaida? Nekas.” Savukārt citiem vairs vienkārši nav, pie kā atbraukt, jo neviena vairs te nav,” zina teikt Anda.
Viņa nolēma nepalikt Anglijā, jo saprata, ka tur nav izredžu veidot savu dzīvi. Bija arī apnicis. Nauda bija sapelnīta, bet darbu tad varēja atrast arī Litenē. Ar sirdi gribējās mājās, vilka uz šejieni. “Draugi tur bija, bet tuvinieki bija Latvijā. Emocionāli man bija grūti iejusties, vietējie angļi jau uz tevi tomēr skatās kā uz iebraucēju. Meitai bija arī jāuzsāk bērnudārza gaitas, vēlējos, lai viņa mācās latviešu valodu, citādāk atgriežoties ir grūti adaptēties. Pirmais vīrs, ar kuru pēc dažiem gadiem izšķīrāmies, gan pēc tam aizbrauca atpakaļ un tur ir izveidojis citu ģimeni,” stāsta Anda, kura arī pati ir izveidojusi citu ģimeni.
Dzīvojot svešumā, viņa ir pārliecinājusies, ka nauda var atsvērt garīgās un emocionālās vajadzības tikai uz kaut kādu brīdi. “Liekas - jā, man ir nauda, bet par to naudu laimi nevar nopirkt,” uzskata Anda.

Auklē mazuli un mācās
Anda strādā sociālās aprūpes centrā “Litene”. Pašlaik gan viņa ir trešā bērniņa kopšanas atvaļinājumā un līdztekus izmanto iespēju mācīties par sociālo rehabilitētāju turpat Litenē. “Kamēr pati esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, tikmēr mācos. Varu apvienot mācības un bērna auklēšanu, jo palīdz omītes – mana un Gvido mamma. Mēs esam 76 cilvēki, kas mācās. Lielākā daļa ir no Gulbenes, bet brauc arī no Rīgas,” stāsta Anda, kura zina, ka darbs sociālajā jomā nav no tiem vieglākajiem, bet grūtums viņu nebaida, jo darba gaitas pati uzsākusi jau 16 gadu vecumā.
Anda ir iemīļojusi Liteni, kaut gan dzimtā vieta ir Alūksne. Litenē viņa dzīvo 12 gadus. “Man patīk Litenē, jo tepat ir arī darbs, un tas piesaista pie šī vietas. Jā, cilvēku pa šiem gadiem ir kļuvis mazāk, arī skolu aizslēdza. Vecākā meita, kura mācās 3.klasē, tagad brauc uz skolu Jaunannā. Tā mums ir izdevīgāk. Ja nu gadījumā slēgs skolu Jaunannā, tad mācības droši vien turpinās Gulbenes 2.vidusskolā. Šīm pārmaiņām par skolas slēgšanu bijām sagatavoti. Tas nebija šoks. Pieci bērni no Litenes mācās Jaunannā. Uz Jaunannu meitu ved pazīstams šoferis, un es jūtos droši,” atzīst Anda.

Motosports un kūkas
Andas vīra Gvido sirdslieta ir motosports, bet Andas – kūku cepšana. Un tās viņai izdodas lieliskas! Par to pārliecinājās arī “Dzirkstele”, jo Anda bija sarūpējusi pašceptu plātsmaizi. Kolēģi iecienījuši Andas ceptās mājas tortes ar krēmu. Savulaik viņa noskatījusies, kā kūkas cep mamma, un tad jau arī pati ķērusies klāt. Ja kaut ko nav zinājusi, tad padomu vaicājusi mammai, bet pārējo apguvusi pašmācības ceļā. Kamēr nobaudām Andas cepto plātsmaizi, mazais Raiens rāda tēta izgatavoto mototrasi no koka un nodemonstrē, kā pa to brauc motocikls. Ja tētis viņam vaicā, kādu rotaļlietu viņš vēlas, tad Raiens vienmēr atbild – “moci”. Viņš arī tāpat kā tētis grib braukt ar motociklu. “Dēlam jau ir nopirkta forma,” saka Anda, kurai pašai gan esot grūti izturēt sacensību spriedzi trasē, tāpēc tad, kad sacensībās brauc vīrs, viņa labāk izvēlas gaidīt mašīnā, jo emocionālais līdzpārdzīvojums esot pārāk liels.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sirds atved mājās

Kategorijas