Ar humoru par tiem laikiem

2019. gada 15. janvāris 00:00

Jaunpils apbur ar savu īpašo šarmu. Manuprāt, tur valda īpaša aura, jo sajūtas tur ir bezgala labas. Mērķis ir apmeklēt Jaunpils pili, bet nevaram neielūkoties arī turpat blakus esošajā evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kas ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis.
Jaunpils baznīcā jau 1712.gadā esot bijušas ērģeles, bet 1890.gadā jaunas ērģeles uzbūvējis pirmais latviešu izcelsmes ērģeļbūvētājs Mārtiņš Krēsliņš. Diemžēl pēc 2. pasaules kara tās pilnībā izdemolētas. 2015.gadā restaurēts vēsturiskais ērģeļu prospekts un ievietotas ērģeles. Tad arī pabeigta altāra restaurācija, atjaunojot agrāko polihromiju un zeltījumu, kā arī veikta lielā kroņluktura rekonstrukcija no atlikušajām detaļām.

Kļūstam par bruņiniekiem
Jaunpils pilī mūs sagaida brālis Teodors un kalpone Mārīte, “lai uzjautrinātu un par pils vēsturi pastāstītu”. Jaunpils pils ir 717 gadus veca un sākumā nav bijusi tik augsta. Mūks rāda, ka to var redzēt pēc pelēkās svītras uz sienas. Bet vietā, kur tagad atrodas muzejs, gulējuši pils iemītnieki. Muzejs ir interesants, tur var aplūkot mazu gultiņu, pēc kā secināms, ka senāk cilvēki bijuši maza auguma. Jautrības netrūkst, jo kopā ar mūku trīs reizes dodam zvērestu, ka pilī nepaņemsim neko, kas mums nepieder; kamēr būsim pilī, neviens un neviena no mums neapprecēsies; akli klausīsim savam priekšniekam. Un tad brālis Teodors izvēlas priekšnieku no mūsu vidus – pirmo reizi esmu tādā godā! Visi zvēr uzticību - visi un visas kļuvuši par bruņiniekiem. Vienīgais mīnuss – nevaram ietērpties viduslaiku tērpos, jo, izrādās, tie bija grupai jāpiesaka iepriekš. Tomēr to atsver uzjautrinošais šovs, ko izbaudām stundas garumā un kuru, vienam apmeklējot pili, neizdosies izbaudīt. Tad vienīgi jāmēģina pievienoties kādai grupai.
Lielajā pils zālē sagaida minnezingers (bruņniecības laika lirisko dzejoļu un dziesmu sacerētājs un dziedonis), kurš, “kad ierauga kādu smuku skuķi, tad krīt gar zemi un skrien bučoties”. Klaviermūzikas pavadījumā paklausāmies skaistu dziesmu “par tiem laikiem”... Kā saka brālis Teodors, lielajā zālē notiek visa saviesīgā pils dzīve: kāzas, rauti, grau... – viss, kur sanāk daudz cilvēku. “Mums ir samērā augsti griesti, kas kādreiz tik augsti nebija. Tad otrajā stāvā dzīvoja barona nabadzīgie radinieki, jo viņiem nebija pašiem savas pils. Un baronam nepatika šie radinieki. Un tad barons izdomāja, ka stāvu vajag nojaukt, tad tiem nabadziņiem nebūs, kur dzīvot. Un tā arī notika. Nojauciet otro stāvu, nodedziniet verandiņu, tiksiet vaļā no jebkura nevajadzīga cilvēka,” saka brālis Teodors.
Daudzas reizes aiz smieklu vētras seko brāļa Teodora spārnotais teiciens: “Bet atgriežamies pie vēstures!” Lielākais pils dārgums esot marmora cilnis “Madonna ar bērnu” - 16.gadsimta itāļu renesanses darbs. Ir ļoti daudz versiju, kā šis darbs nonācis pilī. Vienu no tām stāsta mūks. “1812.gads. Franču karavīri gāja ar dāvanām pie Krievijas cara. Pa ceļam - mūsu pils. Ziema. Nakts. Francūži pārlaida nakti mūsu pilī. Tad arī francūži “Madonnu” atstājuši.” Interesantākais ir tas, ka, no vienas puses skatoties, redz sievietes seju, bet no otras puses izskatās pēc vīrieša sejas. “Agrāk mākslinieki veidojuši šādas sejas, lai parādītu, ka katram no mums ir gan sievišķā, gan vīrišķā puse,” skaidro Mārīte.
Baroni Jaunpils pilī valdījuši 350 gadus pēc kārtas, visi bijuši vācieši. Par baronu valdīšanas laiku peripetijām uzzinām brāļa Teodora uzjautrinošajā tejāterī, kurā aktieri ir no ekskursantu vidus. Tas viss izraisa īstu smieklu vētru, īpaši “zirgi”.
Tālāk nonākam apaļā telpā, kurā, pēc brāļa Teodora teiktā, redzams pils “mīļākās, labsirdīgākās baroneses portrets” - Elīza Šarlote Konstance fon der Reke ar grāmatu rokās. Viņas vīrs barons uzskatījis: ja sieviete nav izlasījusi vismaz vienu grāmatu, viņai ar galvu kaut kas nav kārtībā. Šai baronesei bijusi pat pašai sava bibliotēka. Viņa izturējusi savu vīru piecus gadus un bijusi “gudra pa visām līnijām”.

Fantastisks vīns un ēdiens!
Kā jau katrā pilī, arī Jaunpils pilī ir vīna pagrabs – vieta, kur brālis Teodors pavadot visu savu dzīvi. “Bībelē skaidri un gaiši rakstīts: lūdz un tev taps dots!” viņš saka. Te nu jāliek lietā zināšanas par viduslaiku ieročiem. Vīriešiem jāatbild, kas ir bruņinieku kārtas simbols. Tas, protams, ir zobens. Īpaši interesants ir stāsts par piedurkni. “Iznāca jau kādreiz bruņiniekam doties karā. Un tad viņš gāja pie sava priekšnieka (sievas), nokrita uz viena ceļa un teica apmēram šādus vārdus: “O, mana vienīgā, o, mana sirdspuķīte! Aizdod man vienu no sava krāšņākā tērpa piedurknēm! Es to piestiprināšu pie viena no saviem ieročiem, iešu cīņā ar naidnieku, duršu, šķaidīšu, galēšu viņu, tavu vārdu vien pieminot.” Tad to piestiprina pie šķēpa. Bruņinieks lej laukā asinis, dzīvo pa dubļiem, piedurkne kļūst asiņaina, dubļaina. Kad bruņinieks atgriežas, viņš “skaisti smaržojošo” piedurkni atdod atpakaļ savam priekšniekam (sievai),” stāsta brālis Teodors. Bet Mārīte piebilst, ka šī piedurkne tad jāšuj atpakaļ pie tās pašas kleitas un ar šo kleitu jādodas uz viskrāšņāko balli - jo šī piedurkne ir netīrāka, jo bruņiniekam ir lielāka slava.
Bet to nelieti, kas dziedāja zem baroneses logiem, barons pāraudzināja ar... āvu. Ar to viņš cirtis pa centimetram nost no papēžiem. “Mūsu barons ļoti reti, bet kādreiz domāja,” noteica brālis Teodors un piebilda, ka ir grūti, ja tev kaut ko gribas, bet nedrīkst. “Tad mūks gāja uz savu celli un klapēja sevi ar pletni, kur katras ādiņas galā ir metāla dzelksnīši. Nākamajā dienā viņš tāds priekšzīmīgs gāja savos darbos nu neko viņam vairs negribējās,” viņš rāda pletni un piedāvā pielaikot īstu tikumības jostu, ko kalpone Mārīte nosauc par dzelzs stringiem.
Tam seko ļoti garda vīna baudīšana, bet viss šovs beidzas ar īstu lielgabala šāvienu. Vēl pils krodziņā sveču gaismā nobaudām īstu viduslaiku ēdienu, ko, protams, ēdam ar rokām. Viss ir fantastiski gards!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar humoru par tiem laikiem

Kategorijas