Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Nedēļa vēsturē

"Dzirkstele"
Laikraksta arhīvs

2019. gada 15. janvāris 00:00

115
Nedēļa vēsturē

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz janvāri pilnīgi citā laikmetā.

1985. gada 10. janvārī Lielbritānijas ielās parādījās ar elektrību darbināms trīsritenis “Sinclair C5”. Tā izgudrotājs miljonārs Klaivs Sinklērs bija iecerējis mazu, ne pārāk dārgu braucamo, ar ko pārvietoties pilsētā. Trīsritenis varēja sasniegt ātrumu 22 kilometri stundā, to vadīt drīkstēja no 14 gadu vecuma. Izgudrotājam likās, ka tas ir ideāls variants, lai dotos iepirkties, brauktu uz biroju, skolu vai citurieni pilsētā. Arī leģendārais autobraucējs Stērlings Moss pēc izmēģinājuma brauciena atzina: “Man tas šķiet pietiekami drošs, ja neaizmirst, ka tā nav mašīna. Ja ar to brauc kā ar velosipēdu, domāju – viss būs kartībā.”
Lielbritānijas Ceļu satiksmes drošības padomes uzskati gan bija citādi. Satiksmes līdzeklis ir pārāk zems, tāpēc vadītājs slikti pārredz ceļu. Ķivere nav obligāta – avārijās vai sadursmēs viņš būs neaizsargāts pret traumām. Nav vajadzīga arī transportlīdzekļa vadītāja apliecība – ielās varētu parādīties daudz cilvēku bez braukšanas prasmēm un zināšanām. Projekts, kas izmaksāja apmēram 12 miljonus mārciņu, bija komerciāla izgāšanās, saražot un pārdot izdevās vien 12 tūkstošus “Sinclair C5”.

1875.  gada 11. janvārī Kijevā piedzima viens no padomju baleta pamatlicējiem komponists Reinholds Gliers. 1927. gadā viņš radīja “Sarkano magoni” – baletu par revolucionāru tēmu ar darbību Ķīnā.
1950. gadā, PSRS un Ķīnas draudzības plaukumā, Maskavā viesojās grupa Ķīnas augsta ranga vadītāju. Viesi tika uzaicināti noskatīties “Sarkano magoni”, bet, ieraudzījuši “ķīniski” grimētos aktierus, sašuta: “Šie briesmoņi ir ķīnieši? Tādus jūs mūs redzat? Tas ir vienkārši šausmīgi!” Brieda starptautisks skandāls, ķīnieši gribēja pamest Lielo teātri, padomju diplomātiem tikai ar milzu pūlēm izdevās viņus pierunāt noskatīties izrādi līdz galam. Arī pēc izrādes viesi nerimās: “Jau pats nosaukums mūs aizvaino! Magones ķīnieši uztver kā opija iemiesojumu, bet opijs ir mūsu tautas niknākais ienaidnieks!” Viņi kategoriski atteicās iepazīties ar citiem padomju teātra mākslas šedevriem. Baletu pārdēvēja par “Sarkano ziediņu”, atstājot nemainīgu saturu – pret to ķīniešiem iebildumu nebija.

1976. gada 12. janvārī mūžībā aizgāja Agata Kristi (dz. 1891. g.). Pat tiem, kuri nav lasījuši nevienu no viņas 80 kriminālromāniem vai cita žanra darbiem, “detektīvu karalienes” vārds, visticamāk, nav svešs. Viņas sarakstītais tulkots 100 valodās, bet pārdoto literāro darbu apjoms pasaulē ir trešais aiz Bībeles un Viljama Šekspīra veikuma. Pēc viņas darbiem uzņemtas 130 filmas un seriāli.
Māte Agatu kā vienīgo no saviem četriem bērniem nelaida skolā, bet izglītoja mājās. Lai gan detektīvromānu autore bija precējusies divas reizes, bērnu viņai nebija. Par savu otro vīru viņa izteicās: “Arheologs ir vislabākais vīrs, par kādu sieviete var sapņot: jo vecāka kļūst sieva, jo vairāk tā viņu interesē!”

1822. gada 13. janvārī Grieķijas Pirmajā nacionālajā asamblejā 59 deputāti no antiturciskās kustības apstiprināja grieķu nacionālā karoga projektu – tajā bija redzamas deviņas baltas un zilas svītras un balts krusts uz zila fona kreisajā augšējā stūrī.
Deviņu svītru simbolika nav skaidra – iespējams, skaitlis cēlies no deviņām mūzām. Baltā un zilā krāsa jau sen uzskatītas par grieķu nacionālajam krāsām, bet krusts – kristiešu zīme – bija ļoti piemērots arī kā atbrīvošanās cīņu no turku musulmaņu kundzības simbols.
Revolucionāri atteicās no idejas karogā ievietot divgalvainu ērgli, jo tāds eiropiešos varētu izraisīt nevajadzīgas asociācijas ar Bizantijas impēriju un mazināt entuziasmu, ar kādu tie palīdzēja grieķiem atbrīvošanās cīņās. Divgalvains ērglis uz zeltīta fona palika grieķu pareizticīgās baznīcas karogā.

1898. gada 14. janvārī mira Čārlzs Latvidžs Dodžsons. Viņš pasniedza matemātiku Oksfordas Universitātē, svētdienās sprediķoja baznīcā, bija filozofs, fotogrāfs, rakstnieks – tieši ar literārajiem darbiem un pseidonīmu Lūiss Kerols viņš palicis cilvēku atmiņās.
Pieaugušo sabiedrībā bija kautrīgs, visu mūžu viņu apgrūtināja stostīšanās, tā pārgājusi vienīgi bērnu, visvairāk mazu meiteņu, klātbūtnē. Kerols tās vienkārši dievināja, labprāt uzturējās to sabiedrībā un meitenes izklaidēja, stāstot fantastiskus stāstus. 1862. gada 4. jūlijā sava kolēģa Oksfordas koledžas dekāna Lidela meitai desmitgadīgajai Alisei viņš izstāstīja kārtējo savu brīnumaino stāstu, kuru vēlāk izdeva ar nosaukumu “Alise Brīnumzemē” – vienu no pasaules populārākajiem bērnu stāstiem.
Kerolam patika skaistas meitenes ar labu augumu, gudras, enerģiskas, no bagātām ģimenēm. Savas draudzenītes viņš fotografēja, ar vecāku atļauju, arī kailas. Šo nodarbi 1880. gadā nācās pamest – paklīda baumas par Kerola pedofilajām tieksmēm. Viņš uzskatīja, ka meitenes visskaistākās ir 12 gadu vecumā, un nekavējoties pārtrauca jebkādas attiecības, tikko viņa draudzenes kļuva pieaugušas. Pastāv versija, ka Kerols lūdzis divdesmit gadu jaunākās Alises Lidelas roku. To gan nav iespējams pārbaudīt – meitenes māte visas viņa vēstules iznīcināja.  
Nobeigumā – ārēji tik biklā cilvēka atziņa: “Ja ierobežosiet savu rīcību tiktāl, lai neviens jums nekad nevarētu ko pārmest, jūs dzīvē paveiksiet ne pārāk daudz.”

1912. gada 16. janvārī Roberta Skota angļu polārā ekspedīcija pēdējiem spēkiem lauzās uz dienvidpolu. Viņi bija nokāvuši atlikušo izmocīto poniju un ragavas ar kravu vilka paši. Ar milzu pūlēm pacēlušies dienvidpola plakankalnē, vīri divu pārgājienu attālumā no mērķa ieraudzīja pie sniegā iedurtas ragavu slieces piesietu melnu karogu. Visapkārt bija suņu pēdas. Kļuva pilnīgi skaidrs – Roalda Amundsena vadītie norvēģi viņus ir apsteiguši... Vakarā polārpētnieki cits citam pārmeta kļūdas – ragavu vilkšanai izraudzīti poniji, bāze izvēlēta pārāk tālu no pola, ceļā devušies pārāk vēlu. Turpināt ceļu vai griezties atpakaļ? Pārtikas atpakaļceļam pietiktu. Bet bija cerība, ka norvēģi kļūdījušies virziena noteikšanā – likās, viņu ragavu pēdas nogriežas mazliet rietumu virzienā.
Divas jūdzes pirms pola Skots ieraudzīja telti un tajā atrada vēstuli ar lūgumu nodot to Norvēģijas karalim kā pierādījumu, ka Amundsens 16. decembrī bijis pie dienvidpola. Spēka atpakaļceļam vairs nebija – angļi cits pēc cita mira no spēku izsīkuma. Skots ar diviem pēdējiem biedriem nosala 20 kilometru attālumā no noliktavas ar petrolejas krājumiem un tonnu pārtikas. Ja viņi, samierinājušies ar zaudējumu, būtu griezušies atpakaļ, no traģēdijas varētu izvairīties. 


Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz janvāri pilnīgi citā laikmetā.

1985. gada 10. janvārī Lielbritānijas ielās parādījās ar elektrību darbināms trīsritenis “Sinclair C5”. Tā izgudrotājs miljonārs Klaivs Sinklērs bija iecerējis mazu, ne pārāk dārgu braucamo, ar ko pārvietoties pilsētā. Trīsritenis varēja sasniegt ātrumu 22 kilometri stundā, to vadīt drīkstēja no 14 gadu vecuma. Izgudrotājam likās, ka tas ir ideāls variants, lai dotos iepirkties, brauktu uz biroju, skolu vai citurieni pilsētā. Arī leģendārais autobraucējs Stērlings Moss pēc izmēģinājuma brauciena atzina: “Man tas šķiet pietiekami drošs, ja neaizmirst, ka tā nav mašīna. Ja ar to brauc kā ar velosipēdu, domāju – viss būs kartībā.”
Lielbritānijas Ceļu satiksmes drošības padomes uzskati gan bija citādi. Satiksmes līdzeklis ir pārāk zems, tāpēc vadītājs slikti pārredz ceļu. Ķivere nav obligāta – avārijās vai sadursmēs viņš būs neaizsargāts pret traumām. Nav vajadzīga arī transportlīdzekļa vadītāja apliecība – ielās varētu parādīties daudz cilvēku bez braukšanas prasmēm un zināšanām. Projekts, kas izmaksāja apmēram 12 miljonus mārciņu, bija komerciāla izgāšanās, saražot un pārdot izdevās vien 12 tūkstošus “Sinclair C5”.

1875.  gada 11. janvārī Kijevā piedzima viens no padomju baleta pamatlicējiem komponists Reinholds Gliers. 1927. gadā viņš radīja “Sarkano magoni” – baletu par revolucionāru tēmu ar darbību Ķīnā.
1950. gadā, PSRS un Ķīnas draudzības plaukumā, Maskavā viesojās grupa Ķīnas augsta ranga vadītāju. Viesi tika uzaicināti noskatīties “Sarkano magoni”, bet, ieraudzījuši “ķīniski” grimētos aktierus, sašuta: “Šie briesmoņi ir ķīnieši? Tādus jūs mūs redzat? Tas ir vienkārši šausmīgi!” Brieda starptautisks skandāls, ķīnieši gribēja pamest Lielo teātri, padomju diplomātiem tikai ar milzu pūlēm izdevās viņus pierunāt noskatīties izrādi līdz galam. Arī pēc izrādes viesi nerimās: “Jau pats nosaukums mūs aizvaino! Magones ķīnieši uztver kā opija iemiesojumu, bet opijs ir mūsu tautas niknākais ienaidnieks!” Viņi kategoriski atteicās iepazīties ar citiem padomju teātra mākslas šedevriem. Baletu pārdēvēja par “Sarkano ziediņu”, atstājot nemainīgu saturu – pret to ķīniešiem iebildumu nebija.

1976. gada 12. janvārī mūžībā aizgāja Agata Kristi (dz. 1891. g.). Pat tiem, kuri nav lasījuši nevienu no viņas 80 kriminālromāniem vai cita žanra darbiem, “detektīvu karalienes” vārds, visticamāk, nav svešs. Viņas sarakstītais tulkots 100 valodās, bet pārdoto literāro darbu apjoms pasaulē ir trešais aiz Bībeles un Viljama Šekspīra veikuma. Pēc viņas darbiem uzņemtas 130 filmas un seriāli.
Māte Agatu kā vienīgo no saviem četriem bērniem nelaida skolā, bet izglītoja mājās. Lai gan detektīvromānu autore bija precējusies divas reizes, bērnu viņai nebija. Par savu otro vīru viņa izteicās: “Arheologs ir vislabākais vīrs, par kādu sieviete var sapņot: jo vecāka kļūst sieva, jo vairāk tā viņu interesē!”

1822. gada 13. janvārī Grieķijas Pirmajā nacionālajā asamblejā 59 deputāti no antiturciskās kustības apstiprināja grieķu nacionālā karoga projektu – tajā bija redzamas deviņas baltas un zilas svītras un balts krusts uz zila fona kreisajā augšējā stūrī.
Deviņu svītru simbolika nav skaidra – iespējams, skaitlis cēlies no deviņām mūzām. Baltā un zilā krāsa jau sen uzskatītas par grieķu nacionālajam krāsām, bet krusts – kristiešu zīme – bija ļoti piemērots arī kā atbrīvošanās cīņu no turku musulmaņu kundzības simbols.
Revolucionāri atteicās no idejas karogā ievietot divgalvainu ērgli, jo tāds eiropiešos varētu izraisīt nevajadzīgas asociācijas ar Bizantijas impēriju un mazināt entuziasmu, ar kādu tie palīdzēja grieķiem atbrīvošanās cīņās. Divgalvains ērglis uz zeltīta fona palika grieķu pareizticīgās baznīcas karogā.

1898. gada 14. janvārī mira Čārlzs Latvidžs Dodžsons. Viņš pasniedza matemātiku Oksfordas Universitātē, svētdienās sprediķoja baznīcā, bija filozofs, fotogrāfs, rakstnieks – tieši ar literārajiem darbiem un pseidonīmu Lūiss Kerols viņš palicis cilvēku atmiņās.
Pieaugušo sabiedrībā bija kautrīgs, visu mūžu viņu apgrūtināja stostīšanās, tā pārgājusi vienīgi bērnu, visvairāk mazu meiteņu, klātbūtnē. Kerols tās vienkārši dievināja, labprāt uzturējās to sabiedrībā un meitenes izklaidēja, stāstot fantastiskus stāstus. 1862. gada 4. jūlijā sava kolēģa Oksfordas koledžas dekāna Lidela meitai desmitgadīgajai Alisei viņš izstāstīja kārtējo savu brīnumaino stāstu, kuru vēlāk izdeva ar nosaukumu “Alise Brīnumzemē” – vienu no pasaules populārākajiem bērnu stāstiem.
Kerolam patika skaistas meitenes ar labu augumu, gudras, enerģiskas, no bagātām ģimenēm. Savas draudzenītes viņš fotografēja, ar vecāku atļauju, arī kailas. Šo nodarbi 1880. gadā nācās pamest – paklīda baumas par Kerola pedofilajām tieksmēm. Viņš uzskatīja, ka meitenes visskaistākās ir 12 gadu vecumā, un nekavējoties pārtrauca jebkādas attiecības, tikko viņa draudzenes kļuva pieaugušas. Pastāv versija, ka Kerols lūdzis divdesmit gadu jaunākās Alises Lidelas roku. To gan nav iespējams pārbaudīt – meitenes māte visas viņa vēstules iznīcināja.  
Nobeigumā – ārēji tik biklā cilvēka atziņa: “Ja ierobežosiet savu rīcību tiktāl, lai neviens jums nekad nevarētu ko pārmest, jūs dzīvē paveiksiet ne pārāk daudz.”

1912. gada 16. janvārī Roberta Skota angļu polārā ekspedīcija pēdējiem spēkiem lauzās uz dienvidpolu. Viņi bija nokāvuši atlikušo izmocīto poniju un ragavas ar kravu vilka paši. Ar milzu pūlēm pacēlušies dienvidpola plakankalnē, vīri divu pārgājienu attālumā no mērķa ieraudzīja pie sniegā iedurtas ragavu slieces piesietu melnu karogu. Visapkārt bija suņu pēdas. Kļuva pilnīgi skaidrs – Roalda Amundsena vadītie norvēģi viņus ir apsteiguši... Vakarā polārpētnieki cits citam pārmeta kļūdas – ragavu vilkšanai izraudzīti poniji, bāze izvēlēta pārāk tālu no pola, ceļā devušies pārāk vēlu. Turpināt ceļu vai griezties atpakaļ? Pārtikas atpakaļceļam pietiktu. Bet bija cerība, ka norvēģi kļūdījušies virziena noteikšanā – likās, viņu ragavu pēdas nogriežas mazliet rietumu virzienā.
Divas jūdzes pirms pola Skots ieraudzīja telti un tajā atrada vēstuli ar lūgumu nodot to Norvēģijas karalim kā pierādījumu, ka Amundsens 16. decembrī bijis pie dienvidpola. Spēka atpakaļceļam vairs nebija – angļi cits pēc cita mira no spēku izsīkuma. Skots ar diviem pēdējiem biedriem nosala 20 kilometru attālumā no noliktavas ar petrolejas krājumiem un tonnu pārtikas. Ja viņi, samierinājušies ar zaudējumu, būtu griezušies atpakaļ, no traģēdijas varētu izvairīties. 

+ 5
Kategorijas

Kategorijas