Vai vajadzēja publiskot?

2019. gada 18. janvāris 00:00

118

Kādas pārdomas raisa publiski izskanējušais Gulbenes novada pašvaldības divu amatpersonu (administrācijas darbinieces Ivetas Kovtuņenko un deputāta Mārtiņa Bogdana) konflikts?
Ivonna Plaude, Latvijas Žurnālistu asociācijas priekšsēdētāja
Viennozīmīgi saruna bija jāpublisko, jo tā atklāj sabiedrībai, kāds ir tautas priekšstāvis. Sabiedrībai jāzina savi varoņi sejā! Deputāts taču pieņem svarīgus lēmumus, rīkojas ar publiskiem līdzekļiem, kāds cits tur lēmums varēja būt? Tas bija žurnālistu pienākums. Ceru, ka līdz februāra beigām Latvijā sāks darboties ombuds - organizācija, kurā varēs vērsties un meklēt palīdzību arī paši žurnālisti, ja izjūt spiedienu no politiķiem kaut ko noklusēt.

Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedras vadītāja
Tas ir labi, ka šajā situācijā kāds ir atsūtījis elektronisku vēstuli “Dzirksteles” redakcijai, atklājot pašvaldībā notikušo konfliktu. Par to ir jāpriecājas! Tātad cilvēkiem ir aktīva pozīcija. Ir attieksme. Ir doma, ka kaut kas nav kārtībā un ir jāmaina. Tātad sūtītājs ir uzticējies laikrakstam un gaida palīdzību. Taču redakcijai ir jāizvērtē, vai tomēr gadījumā kāds nemēģina manipulējot izmantot laikrakstu savā labā. Slepena ieraksta veikšana dod iespēju izprovocēt cilvēku, viņam nenojaušot, ka viss tiek ierakstīts un tiks pēc tam nopludināts. Un tā būs tikai viena puse no stāsta. Varbūt kāds grib mediju izmantot, lai cilvēku diskreditētu. Tāpēc redakcijā ir jāsaglabā vēss prāts. Vajag paanalizēt visu notikumu. Es domāju, ka saņemtā materiāla tāda plika publicēšana... ir bīstams ceļš. Tieši tāpēc ir vajadzīgi labi žurnālisti, kas to pārbauda, komentē, izvērtē, kas tur īsti ir. Ir tur vērojams tā saucamais mobings (no angļu valodas - nomākt, uzbrukt; tas ir termins, lai apzīmētu psiholoģiskā terora veidu – red.) vai bosings (no angļu valodas - uzbrukt, nolamāt; termins apzīmē darba devēja īstenotu psiholoģisko teroru pret padoto - red.)? Vai ir runa par cilvēka nostādīšanu psiholoģiski nepieņemamā situācijā vai vēl kaut kas cits! Veidojot materiālu par konkrētu gadījumu, situāciju, būtu labi, ja žurnālisti uzdotu savus jautājumus par piesūtīto materiālu un saskatītu vēl kaut kādus aspektus par pašiem konfliktā iesaistītajiem cilvēkiem, dodot iespēju viņiem skaidrot. Tas ir labs iemesls, lai pētītu, kāds ir vadības stils! Varbūt tiešām tas nav vienīgais tāda veida gadījums pašvaldībā! Bet vai būtu jāpublicē viss, kas vien tiek redakcijai piesūtīts no dažādām “guļamistabām” vai “kabinetiem”? Laikam jau šis noplūžu laikmets jau ir iemācījis, ka netiek gūts labums no šādas publiskošanas, ja līdzi neseko analīze. Vai tur ir runa par negodīgu rīcību, par vēlmi kaut ko slēpt vai attiecību jautājums? Praksē ir bijuši citi gadījumi, kad cilvēki publicē saņemtās īsziņas. Bet no tā ne vienmēr sabiedrība var saprast, kas tad īsti notiek! Kas tas ir par notikumu? Kāpēc notiek? Kādas var būt sekas? Vajag, lai lasītāji novērtētu un saprastu, kāpēc laikraksts nolemj runāt par šo tēmu. Jāskatās, lai pa to vidu kāds nevainīgais nedabū ciest.

Edgars Kupčs, “Latvijas Radio” žurnālists
Noprotams, ka sarunas publiskošanas iemesls ir samilzušās nesaskaņas starp lēmējvaru un izpildvaru - aģentūras «Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs» vadītāju. Tāpat var noprast, ka domstarpības nav pēkšņas, bet gan veidojušās ilgākā laikā. Fakts ir tas, ka tās nav bijušas “guļamistabas” sarunas par privātām lietām, bet gan profesionālas dabas jautājums. Tas vien jau var būt par pamatu, lai sabiedrība uzzinātu, kā rēķinus kārto par sabiedrības naudu uzturēti publiskā sektora pārstāvji, jo ar viņu darbu un lēmumiem tieši tiek ietekmēta sabiedrības dzīve. Arī pēdējā gada laikā bieži piesauktā Vispārīgā datu aizsardzības regula nav nemaz tik ierobežojoša, kādu to patīk atainot tiem, kas labprāt daudz ko noslēptu no sabiedrības acīm un ausīm. Regulas 6.pants nosaka, ka ar personu datiem drīkst rīkoties, ja ir vismaz viens no uzskaitītajiem tiesiskajiem pamatojumiem. Šajā gadījumā saredzami vismaz divi – sabiedrības intereses un interešu aizsardzība. Jau laikā, kad Latvija vēl tikai posās neatkarības atgūšanai, vērtējot nepieciešamību ierobežot preses brīvību, lai aizsargātu personas cieņu vai citas tiesības, Eiropas Cilvēktiesību tiesa noteica, ka politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem. “(..) Preses brīvība piedāvā sabiedrībai vienu no labākajiem līdzekļiem, kā iepazīt un veidot savu viedokli par politisko līderu idejām un uzskatiem. Vispārināti runājot, politisko debašu brīvība ir pašā pamatā demokrātiskas sabiedrības idejai,” toreiz atzina tiesa. Atšķirībā no privātpersonas, politiķis neizbēgami sevi nostāda katra vārda un rīcības ciešai uzraudzībai gan no žurnālistu, gan plašas sabiedrības puses, tādēļ viņam ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi. Tādas vispārzināmas lietas jau sen ir atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tādēļ es teiktu, ka šeit nepieciešama redakcionāla izšķiršanās, cik liela nozīme ir tādu sarunu publicēšanai, kādi ir sabiedrības vai kaut vai sarunā iesaistīto ieguvumi un zaudējumi. Ja tā tiek atklāta rēķinu kārtošana vai lēmumu pieņemšanas gaita vietējā varā, es teiktu, ka sabiedrība par to drīkst zināt. Tai pat būtu jāzina, kā strādā tās ievēlētie pārstāvji!

Ginta Alberte, “Dzirksteles” galvenā redaktore, Latvijas Žurnālistu asociācijas biedre
Interesanti, ka neviens lasītājs man nedēļas laikā nav jautājis, kāpēc “Dzirkstele” publiskoja šo sarunu, atšķirībā no tiem cilvēkiem, kas ir saistīti ar domi – vai nu vēlētos amatos, vai saistītos ar izpildvaru. Ja atskatāmies, tad vēlreiz uzsveru, kas bija tie svarīgie aspekti. Pirmkārt, jau vairākkārt pieminētā deputāta Mārtiņa Bogdana uzvedība un izvēlētais komunicēšanas veids, viņa pārprastā izpratne par savām pilnvarām, bet, otrkārt, kas ir ne mazāk svarīgi – saruna parāda novada politisko virtuvi pavisam nelāgā gaismā. Un nekādi nepiekrītu tiem, kuri saka, ka šī saruna ir tikai starp šiem diviem cilvēkiem un lai tā arī paliek. Atskatoties vēsturē, kuluāros daudz ir jau dzirdēts un ir arī pieredzēts, kā tieši tiek pieņemti lēmumi, kā tiek panākts, lai amatos domē nonāktu vēlamie cilvēki. Piemēram, man prātā uzreiz nāk atbrīvošanās no bijušās izpilddirektores Sarmītes Krišānes, no bijušās kultūras dzīves organizatores Edītes Siļķēnas. Tas nav noticis tikai šajā deputātu sasaukumā, bet nevar taču noliegt, ka scenārijs ir gaužām līdzīgs šajā gadījumā ar Ivetu Kovtuņenko. Cerīgi ir tas, ka domes vadība un arī daļa deputātu, arī partija “No sirds Latvijai” ir norobežojušies un pauduši diezgan nepārprotamu nostāju, ka tas nav pieņemami un ka viņi nav saistīti ar šādām neglītām spēlēm. Vēl cerīgāk, ka domes vadītājs ir uzrakstījis iesniegumu, lai šo gadījumu izskata jaundibinātā ētikas komisija, un svarīgi, kādi būs secinājumi, ko no tā būs mācījušies visi iesaistītie.
Mēs nezinām, kas šo ierakstu “Dzirkstelei” atsūtīja, jo pati Iveta Kovtuņenko to ir noliegusi, taču tas arī nav svarīgi, kurš to atsūtīja. Paldies šim cilvēkam par to, ka uzticējās mums! Un mēs centāmies nepievilt sabiedrības intereses, viņu tiesības zināt!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vai vajadzēja publiskot?

Kategorijas