Prieku rada nesavtīga došana

2019. gada 22. janvāris 00:00

2102

Jauka, sirsnīga un sava dzimtā pagasta patriote. Viņa prot nesavtīgi dot un izjūt par to patiesu prieku. Tāda ir Marija Annuškāne no Tirzas. Pagājušais gads Marijai ir bijis spilgtiem notikumiem bagāts – izbaudītas gan pašas kāzas, gan piedalīšanās lielajos Dziesmu un Deju svētkos, gan arī brīvprātīgais darbs.
Tirzas jaunieši ir atzinīgi novērtējuši Marijas ieguldījumu brīvprātīgajā darbā, un, kā Marija noskaidrojusi, tieši Tirzas pamatskolas 9.klases skolēni bijuši tie, kas devušies pie skolas direktores Svetlanas Ziepnieces, sakot, ka Mariju vajagot izvirzīt balvu pasniegšanas ceremonijā “Gada atsitiens” kā “Gada brīvprātīgo jaunieti”.
“Saņemt balvu - tas bija tik negaidīti! Pat nebiju plānojusi braukt uz pasākumu, jo biju pārliecināta, ka uzvarēs kāds no Gulbenes, nevis es - meitene no laukiem. Pirms pasākuma man gan piezvanīja un teica, ka esot tomēr jāatbrauc. Aizbraucu. Kad izsauca, uzkāpu uz skatuves, un, kad pateica, ka nomināciju iegūst Marija Annuškāne, es skatījos uz zāli un tikai pēc mirkļa attapos, ka tā taču esmu es! Vīrs mani atbalstīja. Bija blakus un arī apsveica. Es sāku raudāt. Tas bija tik negaidīti, ka var uzvarēt no tik maza pagasta! Tas ir tik jauki - apzināties, ka tevi novērtē! Brīvprātīgais darbs man ir sirdī. Manī ir vēlēšanās palīdzēt citiem,” saka Marija.

Tiku īstajā vietā!
Marija ir īsta tirzmaliete. Dzimusi, augusi, skolojusies Tirzā. Pagājušajā vasarā apprecējusies ar tirzmalieti Artūru. Abi iepazinušies ballē Lizumā. Tagad Marija strādā Tirzas pamatskolas pirmsskolas grupā par skolotāju.
Pirms tam, absolvējot Tirzas pamatskolu, Marija nolēma doties uz Smiltenes tehnikumu un apgūt pavāra profesiju. Tas bija spontāns lēmums, un, kā viņa pati atzīst, pavāra arods nemaz nesaista. Ieguvusi šo arodu, Marija devās uz Rēzekni, jo vēlējās studēt pedagoģiju un kļūt par skolotāju. “Mans bērnības sapnis bija kļūt par pirmsskolas skolotāju. Jau maza teicu, ka gribu būt skolotāja. Man bija trīs sapņu profesijas: skolotāja, dejotāja un dziedātāja. Sapratu, ka profesionāla dziedātāja un dejotāja no manis nesanāks, nu tad palika skolotāja. Skolotāja ir arī mana mamma un vecmamma. Tobrīd gan nesanāca iestāties. Pēc trīs mēnešu dzīvošanas Rēzeknē atgriezos mājās un iestājos bezdarbniekos. Nodarbinātības valsts aģentūra organizēja brīvprātīgo darbu un man uz pusgadu piedāvāja kļūt par brīvprātīgo. Es piekritu. Man ir svarīgi nesēdēt mājās, bet iet un darīt, palīdzēt citiem, kuriem to vajag. Strādāju kā brīvprātīgā gan Tirzas pamatskolā, gan pirmsskolas grupā. Organizēju un vadīju kopā ar bērniem pasākumus, strādāju kā palīgs skolotājiem, palīdzēju bibliotēkā. Tiku īstajā vietā! Man patika tas, ko es darīju! Tā pagāja pusgads. Es kārtējo reizi pārliecinājos, ka vēlos strādāt ar bērniem. Bērni nāk klāt, vēlas draudzēties, un tas ir tik jauki!” stāsta Marija.
Lai būtu tuvāk savam sapnim, Marija iestājās Latvijas Universitātes Madonas filiālē. Pēc brīvprātīgā darba pati devās pie skolas direktores un uzrunāja viņu, sakot, ja vēl kādreiz nepieciešams palīgs, viņa atkal ir ar mieru nākt un strādāt kā brīvprātīgā.
“Biju domājusi, ka septembrī vēl turpināšu brīvprātīgo darbu ar bērniem. Bet tad man direktore piezvanīja un piedāvāja darbu kā skolotājai. Es piekritu. No brīvprātīgā darba tajā pašā jomā tagad esmu oficiālā darbā,” saka Marija, kura tagad piepilda savu bērnības sapni. Katra diena kopā ar bērniem ir citādāka. Dienas laikā var piedzīvot visas emociju gammas. “Bet jātiek ar to galā. Diena paiet kā pa kalniņiem - augšā un lejā. Ejot uz darbu vai no darba mājās, parasti esmu savās domās par darbu. Pārdomāju savu darba dienu, izsecinu, kas bija labi, pie kā vēl jāpiestrādā. Katru rītu atkal esmu mundra, lai strādātu, jo zinu, ka mani gaida bērni. Un pie bērniem jānāk smaidīgai. Nevar nākt nomākts vai dusmīgs - viņi to jūt,” saka Marija.

Tici, tad arī būs
Marija arī dejo jauniešu tautisko deju kolektīvā “Tirza”, dzied Tirzas kultūras nama jauniešu vokālajā ansamblī “Odziņas” un sieviešu korī “Tirzmalietes”. Marija labāk dod priekšroku liriskām dziesmām. Tās vairāk atbilst viņas būtībai, jo pati pēc dabas ir romantiska būtne. “Ir tāda dziesma “Tici un būs”. Kad dziesmu dzirdēju pirmo reizi, gulēju slimnīcā ar plaušu karsoni un, dzirdot to, zināju - ir vienmēr jātic un tad viss būs labi. Un, jā, pēc pāris dienām jau braucu mājās no slimnīcas. Šī dziesma vēl joprojām ir manā prātā un sirdī, jo tā jau arī ir – vajag ticēt!” saka Marija.
Viņa atzīst, ka nevēlas dzīvot nekur ārpus Tirzas, jo arī Tirzā var atrast, ko darīt. Marijas vīrs strādā Lizumā un arī nesūdzas par dzīvošanu Tirzā. “Jā, viņš ir dzīvojis un strādājis ārpus Latvijas, bet man tādas domas nekad nav bijušas. Paceļot – jā, bet citādi svešas zemes mani nesaista. Es te esmu pieradusi, negribu citur. Ja ir iespēja, es dzīvoju un dzīvošu Tirzā. Arī vecākās māsas dzīvo Gulbenes novadā: viena Lizumā, otra – Krapā, bet divas jaunākās vēl mācās Tirzas pamatskolā. Tirzā ir kultūras nams, estrāde, tur gan retāk kas notiek, bet notiek. Ir, kur piedalīties pašdarbniekiem. Es Tirzas jauniešu tautisko deju kolektīvā dejoju sešus gadus. Arī mans vīrs tajā dejo. Mums ir koris, ansamblis, teātris. Bija brīdis, kad gan dejoju, gan dziedāju, gan spēlēju teātrī. Bet tad sapratu, ka ir par daudz, tāpēc uz teātri vairs neeju. Šogad nedziedu arī ansamblī, jo mēģinājumi iekrīt tad, kad man jādodas uz skolu Madonā, - nevaru visu apvienot. Kad beigsies studijas, tad gan jau vēl pievērsīšos. Ja esi aktīvs, tad ir ko darīt arī laukos,” ir pārliecināta Marija.

Par Mariju

◆ Vecums: 23 gadi.
◆ Ģimene: vīrs Artūrs.
◆ Izglītība: Tirzas pamatskola, Smiltenes tehnikums, Latvijas Universitāte.
◆ Darba gaitas: Tirzas pamatskolas pirmsskolas grupa.
◆ Aizraušanās: brīvprātīgais darbs, dejošana, dziedāšana, teātris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Prieku rada nesavtīga došana

Kategorijas