Nedēļa vēsturē

2019. gada 22. janvāris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz janvāri pilnīgi citā laikmetā.

2007. gada 17. janvārī uz izdevuma “Bulletin of the Atomic Scientists” vāka attēlotā “Pastardienas pulksteņa” laikrādis, reaģējot uz Ziemeļkorejas kodolizmēģinājumiem, tika pabīdīts uz atzīmi piecas minūtes pirms 12. Tas bija pēdējo 25 gadu bīstamākais rādījums.
Viens no veidiem, kā aplūkot planētas attīstības ciklu, ir pulksteņa ciparnīcā iepretī skaitļiem ierakstīt dažādus notikumus un skaitīt, cik mums vēl ir atlicis līdz pusnaktij vai pastardienai. Čikāgas Universitātes atomfizikas zinātniskā biļetena veidotāji, vēloties uzsvērt kodolkara draudus, šādu analoģiju ieviesa drīz pēc tam, kad ASV nometa atombumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki, un kopš 1947. gada “Pastardienas pulkstenis” ir bijis uz katra biļetena vāka.
Turpmākajos gados briesmas, kas virza simbolisko cilvēces laikrādi uz priekšu, ir paplašinātas ar klimata izmaiņām un neatgriezenisko postu, ko iespējams nodarīt, izmantojot dažu zinātnes nozaru sasniegumus. Pulksteņa rādījumu regulāri koriģē, pietuvinot to beigu dienai vai attālinot no tās. Kritisks bija 1953. gads, kad ASV un PSRS ar deviņu mēnešu intervālu izmēģināja savas pirmās ūdeņraža bumbas. Tad pulksteņa rādītāju pārvietoja uz divām minūtēm pirms pusnakts. Tik bīstami vairs nebija ilgu laiku, un rādītājs tika griezts atpakaļ, bet 1984. gadā tas atkal no pusnakts bija vien trīs minūšu attālumā.
Kodolieroču jomā visdrošākais bija 1991. gads, kad ASV un PSRS parakstīja stratēģisko ieroču samazināšanas līgumu; tad līdz pusnaktij bija palikušas jau 17 minūtes. Pēc tam gan šis laiks ir aizvien samazinājies. 2016. gadā tās bija trīs minūtes, 2017. gadā – 2,5 minūtes, tad 2018. gadā – tikai divas minūtes.

1535. gada 18. janvārī Francisko Pizarro, pārdrošākais un veiksmīgākais no spāņu konkistadoriem, iznīcinājis inku impēriju, Rimakas upes krastos divpadsmit kilometru attāluma no Klusā okeāna dibināja pilsētu, kurai deva vārdu Ciudad de los Reijes (karaļu pilsēta). 16. gadsimta beigās pilsēta neskaidra iemesla dēļ ieguva nosaukumu Lima, bet 1821. gadā pēc Peru Republikas proklamēšanas kļuva par tās galvaspilsētu.
Pizarro pats veidoja pilsētas plānu, ielas un laukumus izvietojot līdzīgi Kastīlijas pilsētām, un rūpīgi sekoja savas rezidences celtniecībai. Pili cēla andalūziešu stilā ar iekšējo pagalmu ar no Eiropas atvestiem olīvu un apelsīnu kokiem. Te viņu 1541. gadā niknā cīņā arī nogalināja bijušie cīņubiedri. Pizarro apglabāts Limas katedrālē.
Gan par Pizarro drosmi, gan alkatību un nežēlību stāstīja leģendas. Ar nepilniem 200 vīriem sakāvis 80 000 vīru lielo inku armiju, viņš sagūstīja to vadoni Atahualpu. Par tā atbrīvošanu viņš pieprasīja līdz divu metru augstumam lielu istabu piebērt ar zeltu un divas tādas – ar sudrabu. Atahualpa pavēlēja pavalstniekiem prasību izpildīt; no visām inku valsts malām ceļā devās zelta un sudraba karavānas. Bet Pizarro baidījās, ka inki uzbruks un paspēs vadoni atbrīvot, tādēļ lika to nožņaugt. Indiāņi savus dārgumus paslēpa grūti pieejamas vietās, līdz šīm atrasta tikai ļoti niecīga daļiņa no leģendārā inku zelta.

1793. gada 19. janvārī Francijas Konvents nolēma 24 stundu laikā sodīt ar nāvi karali Luiju XVI, kuru apvainoja “uzbrukumā nācijas brīvībai”. Par spriedumu balsoja arī karaļa brālēns Orleānas Filips. 21. janvārī pulksten 9 un 10 minūtēs bende, vēl pavisam jauns zēns, jau rādīja pūlim giljotīnas nocirsto karaļa galvu. Laukums dārdēja mežonīgos saucienos: “Lai dzīvo republika!” Karaļa asinis apšļāca viņa noģībušo biktstēvu, kurš karali bija pavadījis uz soda vietu…

1892. gada 20. janvārī Springfīldā (Masačūsetas štats, ASV) notika pasaulē pirmā basketbola sacensība, kuras dalībnieki spēlēja gandrīz pēc mūsdienu noteikumiem. Vietējās Jauno kristiešu asociācijas (YMCA) ģimnāzijas sporta zālē instruktora trīsdesmitgadīgā prezbiteriāņu konfesijas mācītāja Džeimsa Neismita uzraudzībā tikās divas deviņu spēlētāju komandas (pieci spēlētāji komandā ir vēlāku laiku izmaiņas). Jauno spēli Neismits izdomāja, lai saglabātu viņa trenētās amerikāņu futbola komandas dalībnieku fizisko formu arī ziemā, kad laiks nodarbībām ārpus telpām nebija piemērots. Spēles noteikumus (“trīsdesmit trīs principus”) izdomāja pats mācītājs. Grozu vietā izmantoja trīs metru augstumā pie zāles balkoniem piestiprinātus persiku grozus. Neviens gan nebija iedomājies izņemt tiem dibenus, bumbas izņemšanai bija vajadzīgas kāpnes un samērā ilgs laiks. Varbūt arī tādēļ divu 15 minūšu ilgu puslaiku mačs beidzās ar basketbolam visai netipisku rezultātu – 2:1.

1969. gada 22. janvārī notika atentāts pret PSRS līderi Leonīdu Brežņevu. L.Brežņevs lidostā sagaidīja divu PSRS kosmisko kuģu apkalpes, un visi devās uz kosmonautu sveikšanas ceremoniju Kremlī. TV braucienu rādīja tiešraidē. Pēkšņi pārraide pārtrūka un atsākās tikai pēc stundas apsveikšanas ceremonijā. Pasākuma dalībnieki zālē izskatījās saspringti un noraizējušies. Kas notika šis stundas laikā?
Pie Kremļa vārtiem pūlī bija nogalināt PSRS vadītāju izlēmušais jaunākais leitnants Viktors Iļjins. Armijas daļā nozadzis ieročus, viņš, pārģērbies miliča formā, iekļāvās milicijas ķēdē. Kad parādījās valdības kortežs, Iļjins palaida garām pirmo mašīnu un, izlēcis priekšā otrajai, no divām pistolēm paguva izšaut astoņas reizes. Viena lode rikošetā ķēra eskorta motociklistu, bet tas, par spīti ievainojumam, ar motociklu notrieca teroristu. Piesteidzās miliči un čekisti un šāvēju saslēdza roku dzelžos. Atentāts neizdevās – L.Brežņevs brauca citā automobilī, uzbrukumā ievainoja kosmonautus, bet autovadītājs no smagā ievainojuma slimnīcā mira. V.Iļjinu atzina par psihiski nepieskaitāmu un ievietoja Kazaņas slimnīcā. 1988. gadā viņu pārveda uz Ļeņingradas psihiatrisko slimnīcu un drīz atbrīvoja. Slimnīcās viņš pavadīja gandrīz 20 gadu.

1710. gada 23. janvārī Saksijas kūrfirsts un Polijas karalis Augusts II Stiprais izdeva dekrētu par Meisenes porcelāna manufaktūras dibināšanu. Beidzot eiropieši bija spējuši “aizrakties” līdz rūpīgi glabātajam ķīniešu noslēpumam! Alķīmiķis Johans Frīdrihs Betgers lielījās, ka spējot jebkuru vielu pārvērst zeltā, un nonāca aiz atslēgas: mūžīgos parādos slīgstošais kūrfirsts pavēlēja viņu neizlaist brīvībā, kamēr nebūs nodemonstrējis savu māku. Matemātiķim un fiziķim Ērenfrīdam Valteram fon Čirnhauzam, lielam ķīniešu porcelāna cienītājam, kūrfirsts uzdeva sekot zelta ieguves procesam. Kad kļuva skaidrs, ka kāroto dzelteno metālu tā arī neieraudzīs, kūrfirsts bijis gatavs neveiksmīgo alķīmiķi sodīt ar nāvi, bet Čirnhauzs viņu atrunājis – varbūt no Betgera tomēr būs kāds labums!
Tiešām abiem izdevās iegūt “balto zeltu” – porcelānu. 1709. gadā pēc ārkārtīgi daudziem eksperimentiem ar dažādiem māliem un to apdedzināšanas temperatūrām ķīniešu noslēpums tika atklāts. Drīz sākās Meisenes porcelāna, kas kļuva par Eiropas augstākās sabiedrības bagātības un izsmalcinātības simbolu, īsts uzvaras gājiens. Meisenes rūpnīca strādā vēl šodien, tās firmas zīme ir divi sakrustoti zili zobeni.

1885. gada 21. janvārī piedzima dirižabļu konstruktors Itālijas armijas ģenerālis Umberto Nobile (miris 1978. gadā). 1928. gadā viņš vadīja ekspedīciju uz ziemeļpolu, bet viņa dirižablis “Itālija” avarēja pie Špicbergenas krastiem. Visa pasaule ar satraukumu sekoja ekspedīcijas glābšanas pasākumiem. PSRS valdība izdeva rīkojumu ar Nobiles meklēšanu saistītas telegrammas pārraidīt ārpus kārtas. Veikli cilvēki to izmantoja, un pasta darbiniekiem nācās pieņemt, piemēram, šādas telegrammas: “Meklējiet Nobili! Maņa, steidzīgi atsūti jaunus vaļenkus un naudu. Vaņa.”

+ 5

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas