Vajag Latvijas smaržu un garšu

2019. gada 25. janvāris 00:00

3715

Jau septiņus mēnešus Staru kultūras namā ir jauna vadītāja – 24 gadus vecā Kintija Andersone. “Esmu iejutusies. Pēc pasākumiem cilvēki raksta, zvana, pasaka paldies. Tas dod gandarījumu. Daudz ko vajadzētu atjaunot, piemēram, aizkarus skatuvei. Gribētos remontu, jo kultūras namā lielā zāle ir bez logiem - nav gaišuma, mājīguma. Un tie drūmie padomju laiku krēsli!” viņa saka.
Kintija 2017.gadā Latvijas Universitātē ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikācijas zinātnē. “Ar draugu un topošo vīru Kasparu (Ostrovski) izdomājām, ka Rīga nebūs mūsu dzīvesvieta. Tā kā viņš ir no Daukstu pagasta Stariem, mēs pārvācāmies dzīvot uz laukiem. Kaspars atvēra ofisu saistībā ar loģistiku - kravu pārvadājumiem. Viņš mani pārliecināja: nāc pastrādā, pamēģini! Pretojos, bet tad pamēģināju. Es neko nesapratu, priekš manis viss bija kaut kas jauns. Tas bija šausmīgi, biju stresā, man bija depresija, uz darbu braucu ar dusmām. Tad viņam piedāvāja labāku darbu citā uzņēmumā, arī saistībā ar kravu pārvadājumiem, un viņš ofisu aizvēra. Un tieši tobrīd ieraudzīju sludinājumu, ka ir vakance Staru kultūras namā. Pieteicos - kāpēc gan ne, ja darbs pie mājām! Mani pieņēma. Protams, zināju, ka viegli nebūs. Sākumā bija jāmācās rakstīt atskaites, grāmatvedības lietas. Tas bija priekš manis kaut kas jauns. Manuprāt, ja tu labi komunicē, tad tu vari jebko panākt, un komunikācija ir mana stiprā puse,” stāsta Kintija.

Patīk radoša vide
Strādāt kultūras namā Kintijai patīk. Viņa organizē pasākumus dažādām paaudzēm - gan senioriem, gan jauniešiem, gan vidējai paaudzei. Diemžēl Staros ir problēma - paši vietējie uz pasākumiem neiet. “Kaut vai kultūras nams ir pāri ceļam, nu nenāks! Kaut tu vari piezvanīt un lūgt uz pasākumu, tāpat nenāks. Brauc no Galgauskas, no Stāķiem, bet vietējo ir ļoti maz. Protams, esmu ievērojusi, ka ir ģimenes, kuras regulāri apmeklē pasākumus, bet tādu ir ļoti maz. Domāju, ka cilvēki ir noguruši no ikdienas problēmām, no savas dzīves. Arī pasākumu visur ir ļoti daudz. Balles apmeklē ļoti labi, bet ne vietējie. No Smiltenes brauc, no Mazsalacas, no Galgauskas, no kaimiņu pagastiem. Uz sadraudzības pasākumiem gan cilvēki sabrauc. Liela problēma ir izvilkt cilvēkus no mājām uz pasākumiem. Arī citos pagastos ir šī problēma,” stāsta Kintija.
Viņa vairāk strādā ar jauniešiem, kultūras namā vienā no telpām izveidojusi atpūtas un radošās vides telpu jauniešiem. Pati arī vada radošo studiju “Nāc, dari un radi!” “Mēs sanākam kopā, zīmējam, gleznojam. Ar pieaugušajiem taisījām adventes vainagus. Mācīju gēla sveces gatavot, kas daudziem bija jaunums. Es vairāk uz to radošo, jo esmu pabeigusi Cesvaines mākslas skolu. Man patīk radoša vide, radošais bardaks. Visus dekorus kultūras namā veidoju pati,” stāsta Kintija un piebilst, ka ļauj jauniešiem darboties. “Kultūras namam ir skaņu aparatūra. Es ļauju jauniešiem darboties, izmantot mikrofonu. Mums pagastā ir topošais dīdžejs Vairis, kurš mācās pamatskolā. Domāju, ka viņam nākotnē ir lielas iespējas pakāpties augstāk. Protams, ar bērniem dažreiz ir grūti. Viņi mani varbūt uztver kā līdzīgu, tāpēc man ar viņiem ir ļoti labi sadarboties. Bet ir jānovelk tā robeža, kad jūtos viņiem kā audzinātāja, ” saka Kintija.
Viņa uzsver, ka vislielākais atbalsts ir komanda. “Ja nebūtu komandas, tad es būtu nulle! Man ir ļoti labs atbalsts no Staru sporta zāles darba organizatores Lindas Zāģeres un Staru bibliotēkas vadītājas Laimdotas Ostrovskas. Mēs esam viena komanda - sadalām, kas ko darīs, un pasākums ir gatavs! Liels paldies arī Daukstu pagasta pārvaldes grāmatvedei, lietvedei, priekšniekam!” Liels atbalsts ir amatierkolektīvi, ar kuru palīdzību var organizēt pasākumus: Staru lietišķās mākslas kolektīvs “Rožceliņš”, Daukstu rokdarbu pulciņš “Atspolīte”, sieviešu vokālais ansamblis “Seniora”, folkloras kopa “Līgo” un mūzikas grupa “Laika mašīna”, kas radusies pagājušajā gadā. “Kad sāku strādāt, pie manis atnāca divi vīrieši un teica, ka nav kur mēģināt. Es teicu: lūdzu, telpas ir, nāciet un mēģiniet! Un viņi nāk un uzspēlē arī kādā ballē.”

Gadu mācās fotografēt
Kintijas dzimtā puse ir Madonas novada Dzelzavas pagasts. “Tur ir manas dzimtās mājas, uzaugu starp pļavām, kokiem, mežiem, tīrumiem. Man nepatīk pilsētas drūzma, steiga, trokšņi. Man patīk miers, esmu dabas bērns, es bez laukiem nevaru. Draugs būtu gatavs braukt uz Kanādu, Zviedriju strādāt, bet es saku, ka nevaru, man vajag Latvijas kokus - parasto liepu, ozolu, man vajag to Latvijas smaržu un garšu. Un, ja vēl darbs ir pie mājām, tā ir Dieva dāvana!” viņa saka.
Kintijas liela aizraušanās ir fotografēšana. “Mācījos Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, jo draudzene pierunāja. Skola ir ļoti laba, lepojos, ka mācījos tieši tur! Pēc skolas meklēju iespējas studēt žurnālistiku, bet Valmierā netiku budžeta grupā. Izdomāju, ka piepildīšu savu sapni - vienu gadu mācījos fotografēšanu. Viss sākās, kad māsai uzdāvināja parasto fotokameru. Es māsai to atņēmu un gāju ārā fotografēt. Mamma teica, ka esmu slima ar fotografēšanu, bet tētis apbrīnoja manu māksliniecisko skatījumu. Un tad uz 17 gadu jubileju tētis man uzdāvināja pirmo spoguļkameru. Es raudāju - tā bija tik lieliska dāvana! Tad jau es sāku padziļinātāk visu izprast. Desmit gadus fotografēju, bet tā nopietnāk esmu pievērsusies pēdējos piecus gadus. Man ļoti patīk fotografēt dabasskatus, visādus kukainīšus, putniņus. Ar apstrādi es neaizraujos, jo manas bildes mani apmierina. Prakses laikā biju žurnāla “Playboy” fotosesijā. Un tur meitenei fotogrāfijā palielināja dibenu! Krūtis par mazu? Palielināja par izmēru! Tad tu skaties: nopietni, jūs to darāt? Bet vispār prakse pie fotogrāfa Andreja Zavadska bija ļoti interesanta un ļoti noderīga. Fotogrāfs tiešām dalījās ar savām zināšanām,” teic Kristīne un piebilst, ka sirdī ir rakstniece, bet strādāt žurnālistikā negribētu. “Man patīk izlikt domas uz papīra, rakstīt pārdomas. Man bija prakse žurnālā “Ievas Veselība”. Neteikšu, ka man nepatika, bet, ja tu neesi izmācījies medicīnu, tad... Viegli bija rakstīt par tēmām, kas skar mani pašu. Bet prakse un pieredze ir. Man vairāk patīk aprakstošā žurnālistika, kad jāapraksta detaļas, krāsas, emocijas.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vajag Latvijas smaržu un garšu

Kategorijas