Dālderkalna vējos

2019. gada 29. janvāris 00:00

Arvien biežāk Ilga iedomājas par Gunti: kā būtu, ja būtu? Ja noskaidrotu patiesību? Kurš galu galā ir Alitas tēvs? Ja nu tas nav vajadzīgs? Vai tas ir vajadzīgs bērnam? Viss ir tā samezglojies! Domas šaudās no vienas galējības uz otru: no cerības, ka viss ar laiku sakārtosies, līdz bezcerībai.
Interneta saziņā Juris arvien biežāk atļaujas agresīvus izteikumus un kategorisku prasību – atgriezties Vācijā un necensties viņu pārmānīt uz Latviju. Ilgas idejas par ģimenes tālāko dzīvi Latvijā Juris uzskata par murgu un stulbumu, nereālu plānu. Nekas viņiem vairs nešķiet kopīgs. Juris aizvien neiecietīgāk runā par bērna rakstura samaitāšanu, Alitas dzīves izniekošanu Latvijas skolā. Un tā bez gala! Katra telefona vai skaipa saruna beidzas ar neko: pārmetumi, agresija un necieņa, kuru agrāk neizjuta tik saasināti.
Nesenajā sarunā Juris izteica gandrīz kā ultimātu absurdu ideju: uzticēt viņam meitas audzināšanu Vācijā. Ar Alitu viņš tiešsaistē reizēm sarunājas vāciski, un viņa tad ļaujas svešās valodas vilinājumam. Sarunā latviski Alitai gadās dažādi stila negludumi un pārpratumi, uz kuriem vīrs balsta savus argumentus, draudot meitas dzīves sakārtošanā iesaistīt pat Vācijas sociālos dienestus. Viņām jāatgriežoties Vācijā, kur valdot citādi, pareizāki, likumi. Pēc Jura versijas - Alita esot viņam tikpat kā nozagta un ar varu turēta Latvijā. Sacēlies milzīgs skandāls, kas beidzies ar sarunas pārtraukšanu, un iestājusies virtuālo attiecību pauze.
Par ģimenes skandālu uzzinājusi Larisa un skaidrības labad runājusi ar Andreju. Viņš joprojām ārstējas Vācijā un zināja par dēla auglības analīzēm un nākotnes plāniem. Arī Andrejs esot pamanījis dēla uzvedības izmaiņas, un tēva padomi ģimenes jautājumos vairs neliekoties tie pareizākie. Bieži Andrejs esot vietējā krodziņa apmeklētājs un nereti aizsēžoties tur līdz agrai rīta stundai. Un tas vēl neesot viss: vēl satraucošāks – Juris bieži esot kopā ar kaimiņieni Suzannu. Viņa jau kādu laiku esot uzmetusies par tādu kā Jura mierinātāju un bieži uzturoties viņa tuvumā un ne tikai... Uz jautājumu, vai tas ir nopietni, Juris tikai atmetis ar roku un noteicis, ka dzīve ir dzīve. Viņam kā jau drošam vīrietim neesot vajadzīgs izsargāties no nevēlamās partneres grūtniecības, un mūks viņš neesot. Dzīvojot tikai vienu reizi! Sieva viņu pametusi, tāpēc viņš varot darīt, ko gribot... Suzanna protot viņu novērtēt un jau daudzus gadus metusi skatienus pār sētu uz strādīgo kaimiņu latviešu ģimeni, no skaudības zaļa palikdama. Suzanna esot brīvas sievietes statusā, un tāda seksuāla izklaide viņiem abiem esot pa prātam.
To uzzinājusi, Ilga, sev par brīnumu, nekļūst greizsirdīga, tikai domīga. Laikam jau arī viņas pieķeršanās Jurim, pat tāda kā attiecību atkarība, kas valdījusi viņu laulības laikā, tagad ir atkāpusies. Attālums ienesis dziļas korekcijas, un dvēselē iemājojušas šaubas: vai vispār Juris ir tā vērts, lai pamestu iesākto un atgrieztos tur, kur valdīs vīra noteikumi un iegribas, kur valda viņai sveša kultūra? No attāluma viņa citādāk redz savu vietu ģimenē, un arī Alitas audzināšana latviskā garā ir viņas prioritāte. Bērns neaugs par svešas valsts pilsoni un ar saviem dzīves gaitā samaksātajiem nodokļiem necels svešās zemes labklājību!
Mājsaimnieces statuss Ilgai Vācijā nelikās piemērots. Viņas mīlestība pret vīru, ja tāda vispār bija, ir vienkārši izsīkusi, un vienīgais derīgais atlikums no kopdzīves ir tikai gūtā pieredze. Viens otram viņi kopdzīves laikā nav pieslīpējušies, un, visdrīzāk, kopā abi sagājuši nejaušības, ne īstas mīlestības jūtu vadīti. Vai tā bijusi tikai skaista noskaņa un jūtu uzplūdums, kad pirmo reizi ballītē saskārās viņu rokas un augumi? Ja nu arī Juris nonācis pie līdzīga secinājuma? Ja Jurim patīk Suzanna, tad neko tur nevar darīt, bet, ja Vācijas kaimiņiene ir tikai tukšās vietas aizpildīšanai, jo skaudrāk iezīmējas Ezeriņu ģimenes gals! Dzīve nemīl tukšumu, un alkohols nebūs Jura loģisks padomdevējs... tas var aizvest uz nekurieni.
Tomēr sasteigt notikumus Ilga nevēlas un arī baidās. “Septiņas reizes nomērī, vienu reizi griez...” viņa atceras vecmāmiņas Martas teikto un pauzē. Viņa nedrīkst spontāni izlemt arī Alitas dzīvi! Tas ir tik sasodīti grūti: reizēm gribas izkliegties, izraudāties, vismaz izrunāties ar māsu. Taču Lindai ir savas rūpes un lielais mazuļa gaidīšanas laiks. Neliekas pareizi uzbāzties vēl ar savu nastu. Nav arī radusies tāda izdevība, un nopietna saruna izpalikusi. Reizēm viņas nedēļām nesatiekas: Lindai - medicīnas māsas darbs ģimenes ārsta praksē, bet Ilgas dzīve piepildīta ar tūrisma idejām. Lindai māsas darbs šķiet kā tīrā izklaide. Māsa zina tikai dažas Ilgas ģimenes dzīves nianses un padomus dot, iespējams, arī nevēlas: katram sava dzīve...
Patīkams ikdienas darbs, brīnišķīgais Latvijas rudens gan iedvesmo, gan brīdina: nāk ziema! Viss mainīsies! Ilgas spēka un iedvesmas avots ir Dālderkalna nogāzes, darba ideju pilna galva un cerība: ar laiku viss var nokārtoties un mainīties uz labu. Galu galā uz likteņa lemto!

2. Nosargājiet dārgāko!
Bērna raksturs, attieksme pret lietām un emocijas, kas valda apkārtējos, veido bērna personību, nosaka viņa attieksmi pret lietām un notikumiem. Šinī Alitas dzīves periodā, kad ģimene ir sadalījusies, kā teiktu matemātiķis, savos pirmreizinātājos, kādam ir jābūt par līdzsvara un miera ienesēju jaunajā vidē, kas viņai ir pasveša. Bieži sadzīvē un skolā uzpeld vāciskais, citiem bērniem nesaprotamais, rodas mazas nesaskaņas un pārpratumi ar klasesbiedriem, pat apsaukāšanās: vāciete, vāciete! Gadās, ka visu labi iesākto nojauc tēva no attāluma dotie padomi. Alita no visa notiekošā ir apjukusi. Kuram taisnība? Mammai vai tētim? Kāpēc viņi strīdas?
Reizēm viņa mīl tēti tik stipri, ka grib atpakaļ vecajā un ierastajā dzīvē, kad viņi bija kopā, bet citreiz pietiek ar vecvecākiem un mammu. Ir tik jauki kopā dziedāt latviešu tautasdziesmas, soļot pie Dzidras rokas pa kalniem un lejām, minēt latviešu mīklas, kas liekas tik smieklīgas un grūti atminamas. Vecmamma viņai ir iemācījusi Karlīnes bērnības spēli par dāldera došanu, balta un melna nepieminēšanu, “jā” un “nē” neteikšanu. Abas var no sirds izsmieties par ikdienišķiem notikumiem lauku sētā. Katra bērna dzīves diena ir svarīga rakstura veidošanā un izglītošanā.
Dzidrai reizēm pietrūkst padoma arī par meitas ģimenes nesaskaņām. Viņa pat īsti nezina, kas tieši ir Jura un Ilgas atsaluma iemesls. Ilga ir kļuvusi noslēgta, mazrunīga un reizēm pat tāda kā mēma, un nespēj vai negrib atbildēt uz Dzidras jautājumu.
- Kas ir visas tās jūsu laulības pajukšanas pamatā? Jauna aizraušanās tev vai Jurim? Jūsu mīlestības izsīkums? Vēl nav par vēlu turpināt dzīvi vecajās sliedēs un pat atgriezties Vācijā! Viss šķita tik labi, tik harmoniski! Ar Opīti aizvien priecājāmies: jums laba iztikšana, laba saskaņa! Mēs par to bieži vakaros runājām un priecājāmies, ka jums laimīga dzīve. Vienīgais, par ko satraucāmies, kāpēc ar pēcnācējiem nesteidzaties. Kad jūs to savstarpējo mīlestības saikni pazaudējāt? Vai nedomā izrunāties ar Juri aci pret aci? Varbūt jārīkojas nekavējoši, kamēr vienaldzība jūs abus nav pārņēmusi. Attālums attiecības pasliktina. Kas no acīm projām, tas no sirds ārā! - beidzot Dzidra uzdod tiešu jautājumu, jo cik tad var gaidīt, līdz meita pati stāstīs kā pie grēksūdzes.
Ilga negrib ar atbildi pārsteigties, un uzdotais jautājums paliek bez konkrētas atbildes:
- Tad jau redzēs! Mēs abas nekur nebrauksim - tas jums gan jāzina! Vācijā nav mūsu pasaule, un bērns nav jāaudzina svešā vidē! Astoņi gadi no Latvijas projām bija pietiekams laiks, lai saprastu, kas ir kas. Vajadzēja atgriezties agrāk, kamēr Alita vēl negāja skolā. Vispār aizbraukšana bija kļūda! Tagad esam atgriezušās un beidzot esmu laimīga! Manai dzīvei ir saturs, darbs, un man tas patīk. Es neko nemainīšu! Jaunas mīlestības vai aizraušanās man pagaidām nav, ja tu, mammucīt, to gribi dzirdēt... Mana sirds ir aiz prāta atslēgas. Esmu uz pauzes. Es pašreiz par to negribu runāt! Viss nav tik vienkārši, un neesmu vēl gatava par to runāt. Mums abām te ir tik labi! Ja kāds to nesaprot, pats vainīgs!
Saruna pārtrūkst, un Dzidra nevēlas lauzties aizvērtās durvīs. Vai tad viņai darāmā un runājamā par citu tēmu trūkst? Viņas dzīves pieredze ik dienas atgādina: nemaisies, kur tev neprasa, laiks visu noliks pie vietas.
Nesen arī Linda ir pavēstījusi savus ģimenes jaunumus par mazuļa gaidīšanu, un tas ir tik negaidīti un pozitīvi, ka no jaunās vēsts Dzidrai pat tā kā sareiba galva. Beidzot! Milzīgs prieks un atbildība! Apsīši ir tādi vecvecāki, kas dod ne tikai taustāmās materiālās lietas nākamajai paaudzei, bet palīdz mūrēt to garīgo pamatu, kas būtu nesatricināms.
Rudens lapu zelts, dabas daudzveidība ir tik krāšņa, ka, liekas, visa pasaule ap Dālderkalnu var sadoties rokās, lai nosargātu šo vietu no dzīves satricinājumu vējiem. Ir atvasara, kad pēc pirmajām salnām rudens saule dāsni lej savu zeltu pār laukiem un mežiem, iedzirkstas vissīkākajā lietās un vietās, atspīd debesīs un Urdaviņas ūdeņos. Tas ir tāds sāpīgs, mainīgs rudens skaistums. Dabas ritums ir mūžīgs, taču katra diena izrādās citādāka, un daudzreiz cilvēka noskaņojums ir tas, kas pastiprina ikdienu gan ar pelēkajām un drūmajām, gan košajām izjūtām.
Ar kādām acīm uz pasauli skatīsies, tādu atspulgu savā dvēselē ieraudzīsi! Dzidra vēlas ar visu savu būtību un dzīves laikā krāto pieredzi nosargāt to labāko, ar ko bagāta Apsīšu cilts. Pacietība, neatlaidība, dzīvesprieks, sirds gudrība, izlēmība un gaišs skatījums uz lietām vienmēr bijuši sabiedrotie dzīves kataklizmās. Apsīši tic arī liktenim. Tas visu ir salicis pa vietām. Ja Ilgas ģimenei ir nepatikšanas, tās nebūs mūžīgi. Sliktais beigsies, un Dzidras padoms noderēs, kad meita to prasīs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dālderkalna vējos

Kategorijas