Meklē izaugsmes iespējas

2019. gada 1. februāris 00:00

6246

Novadniece Līva Jermacāne bērnību pavadījusi Stradu pagastā un augusi daudzbērnu ģimenē. Viņai ir divas māsas un brālis. Māsa Dagmāra, par kuru pirms kāda laika jau “Dzirkstelē” rakstījām, tikko atvēra Gulbenē kafejnīcu “Dadža kūkas”, bet Līva strādā Rīgā pie slavenā Mārtiņa Sirmā 3 pavāru restorānā “Tam labam būs augt”, kas atrodas Vecrīgā.
“Restorāns atvērās pirms septiņiem gadiem, un es strādāju tur kopš pirmās dienas. No pavāra palīga esmu izaugusi līdz maiņas vecākajam. Pa vidu gan man bija pauze, kad biju bērna kopšanas atvaļinājumā,” stāsta Līva.

Sirmais apmānīja
Pabeigusi pamatskolu Gulbenes 2.vidusskolā, Līva aizgājusi mācīties uz Smiltenes tehnikumu, kur ieguvusi ēdināšanas servisa tehnologa specialitāti. Pēc tam gadu dzīvojusi Saldū pie vecākās māsas un deviņus mēnešus nostrādājusi skolas ēdnīcā. “Katru dienu jaucu salātus. Jaucu, jaucu, līdz sapratu, ka ēdnīcā palikt negribu, jo nav nekādas izaugsmes iespējas. Pārcēlos uz Rīgu. Un tieši tad Mārtiņš Sirmais vēra vaļā restorānu un sociālajos tīklos bija ielicis sludinājumu, ka meklē darbiniekus. Mans toreizējais draugs nosūtīja manā vārdā CV, jo man jau likās: es uz tādu vietu pat nepretendēšu, jo tas ir restorāns un tas ir Mārtiņš Sirmais! CV bija rakstīts par viesmīļa darbu, bet darba intervijā Sirmais teica, ka varbūt tomēr pamēģināšu par pavāru. Bet es: nē! Tā kā restorānā ir āra virtuve, viņš teica: tu būsi viesmīle āra virtuvē, klāsi galdiņus, būs kaut kādas uzkodiņas jāliek. Tā viņš mani apmānīja, jo pēc mēneša sapratu, ka tomēr esmu tajā virtuvē iekšā. Un ļoti labi, ka viņš tā izdarīja un iegrūda mani tajā virtuvē. Pavāram tomēr ir plašāks logs, lielāka izaugsmes iespēja. Tagad man ir jāatbild par preču sūtīšanu, šefpavāra aizvietošanu, jāvada meistarklases, jārisina problēmas virtuvē. Ja netieku galā, tad eju pie šefpavāra. Atbildība ir diezgan liela, bet ir ļoti interesanti, jo katru dienu ir jaunas problēmas. Kolektīvs ir liels – aptuveni 20 cilvēki, maiņā ir 4 pavāri,” stāsta Līva.
Viņa uzsver, ka uz restorānu ir jānāk ēdienu baudīt bez steigas, jo paiet laiks, kamēr ēdiens top gatavs. Interesanti, ka restorānā viesiem priekšā noklāj cepamo papīru, uz kura ar mērcēm zīmē “tapas” (Spānijā - mazas uzkodas). “Apmēram piecas dažādas mērcītes uzzīmē uz papīra, un viesi ar maizīti tās bauda, kamēr gaida ēdienu. Tad ir joki: tikai nezīmējiet man uz biksēm vai krekla!
Cilvēki vienmēr ir pārsteigti un priecīgi. Katram pavāram zīmējums atšķiras. Ja bērns grib, viņam var arī sunīšus sazīmēt. Restorāna vidū ir āra virtuve, no kuras pasniedz desertus un uzkodas. Viesis sēž pie letes un redz, kā es no A līdz Z pagatavoju ēdienu. Sākumā bija bailīgi un rokas trīcēja, bet tagad jau liekas jocīgi, ja neinteresē: kāpēc skatās telefonā, nevis uz mani! Tas pieradina mūs pie kārtības. Ēdiena sastāvdaļas liekam ar pincetēm,” saka Līva.

Divas ģimenes
Mārtiņš Sirmais esot ļoti jauks, sirsnīgs cilvēks ar labu humora izjūtu. “Es nezinu, kā viņš to panāk, bet Mārtiņš ir tāds vadītājs, pie kura var aiziet izkratīt sirdi. Vienlaikus ir respekts un draudzīgas attiecības. Nav nekādas zvaigžņu slimības. Viņš ir ļoti gudrs, ir daudz informācijas galvā - var paprasīt par ēdieniem jebko, uz visu būs atbilde. Viņš diendienā mūs pieskata, klāj galdus, sagaida viesus, ienāk virtuvē. Citi divi pavāri vairāk ar dokumentiem darbojas. Ar vadību mums ir ļoti paveicies. Kolektīvs ir kā otrā ģimene. Visgrūtākais ir savākties, jo mums kolektīvs ir ļoti saliedēts, draudzīgs, gribas parunāties,” stāsta Līva.
Arī viņas draugs Mārtiņš Skaris ir pavārs un strādājis šajā restorānā, bet tagad viņa darbavieta ir citur. “Mums ir meitiņa Estere, kurai būs pieci gadi. Esmu “3 pavāros” atradusi ne tikai otro, bet arī pirmo ģimeni. Vienīgi grūti, ka tā pirmā ģimene ir greizsirdīga uz to otro ģimeni. Meitiņa negrib, ka mamma tik ilgi ir darbā, ir jāstrādā arī uz svētkiem. Mums jau skolā teica: tad, kad citi svinēs, tu strādāsi. Tagad jau dzīve vairāk pakārtota meitai. Ejam uz kino, apceļojam Latviju. Arī braucot no Rīgas uz Gulbeni, vienmēr mēģinām pa ceļam vēl kaut kur iebraukt, jo Latvijā ir daudz ko redzēt,” teic Līva.

Kā jūs to darāt!?
Pavārei pašai garšo gaļas ēdieni, tāpēc deserti viņu mazliet biedē. Tomēr izvēles nav un jāgatavo arī tie. Restorānā ir radošie rīti, kad pavāriem jāprezentē savs ēdiens, lai varētu attīstīties. Un Līvai izdevies visus pārsteigt ar medus kūku. “Mēs ar kolēģi izcepām medus kūku, uztaisījām safrāna un kumelīšu tējas želeju virsū kā šūnas. Pasniedzām ar skābā krējuma saldējumu. Savukārt kāda cita kolēģe izgatavoja sīpolu kūku ar fermentētu ķiploku čipsiem. Garšo tiešām labi! Bet parasti šefpavārs izdomā jaunu ēdienu, tad viņu izkārto. Pirmās porcijas liekam pēc bildes, pēc tam jau ieiet. Ir īpaši ēdieni, piemēram, Latvijā audzēta strausa tartars. Tartars ir pasniegšanas veids – gaļa ir smalki sakapāta. Strauss ir vienīgais putns, kura gaļu drīkst ēst jēlu. Klāt ir marinēts sīpols un lēni vārīta ola. Visiem ļoti garšo. No Alūksnes mēs pasūtām kūpinātu zuti. Pavasarī ņemam no Kalnienas sparģeļus, kurus vienkārši izķer. Sparģeļi ir modē - diētiski, veselīgi, pavasarī visiem gribas kaut ko svaigu. Interesants ir jēra ciskas steiks. To mēs vārām cirkulatorā 74 grādos 12 stundas. Olu arī vārām 64 grādos 50 minūtes. Un tad ir tā, ka to nolobi, bet baltums ir šķidrs, to mēs neizmantojam, taču dzeltenums ir kļuvis krēmīgs un to var kā skābo krējumu izsmērēt pa šķīvi. Tad mums jautā: kā jūs to darāt!? Pavāra darbs ir ļoti interesants!” saka Līva.
Viņai ir arī doma par kaut ko savu, bet sīkāk neko neatklāj. “Lēnām uz to ejam. Ir sajūta, ka beidzot būtu kaut kas jāpamaina. Visvairāk būs žēl kolektīva, jo tiešām esam ļoti saliedēti. Agrāk man pašai likās, ka es nepretendēju uz tādu darbiņu, bet tagad saprotu, ka tā jau ir tā lielā bremze cilvēkos, ka viņi domā: ai, es ne uz ko nepretendēju!” secina Līva.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Meklē izaugsmes iespējas

Kategorijas