Jubilejā dāvā mīļas atmiņas

2019. gada 1. februāris 00:00

1783

Ja bijušie audzēkņi un arī kolēģi atceras, tad tā noteikti ir skolotāja lielākā balva. Un Inta Mūrniece, kura svin 75 gadu jubileju, ir viena no tām skolotājām, kuru audzēkņi atminas ar siltu smaidu.

Pedagoga lielākais gandarījums
I.Mūrniece ir bioloģijas un ķīmijas skolotāja, kura Galgauskas pamatskolā nostrādāja 28 gadus un Stāķu pamatskolā – 14 gadus, līdz devās pensijā. Tagad viņa dzīvo Valmierā. Būt par skolotāju nebija Intas bērnības sapnis. “Kad mācījos Madonas 1.vidusskolā, sākumā domāju, ka būšu vācu valodas skolotāja vai gide. Bet tad devos uz Daugavpils Pedagoģisko institūtu mācīties par bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Liekas, ka biju trāpījusi. Ja man tagad jautātu, par ko es gribētu būt vēlreiz, laikam atbildētu - tāpat par skolotāju,” saka Inta.
Viņas kā pedagoga lielākais gandarījums ir redzēt, ka izaug personības. Skolotāja atminas, kā kāda meitene no viņas pirmā izlaiduma Galgauskas skolā mācījās tik perfekti un tik apņēmīgi, ka bioloģijas olimpiādē valstī ieguva 2.vietu. “Katrā ziņā par to esmu ļoti gandarīta. Ir tādi, kas arī ir izmācījušies par bioloģijas skolotājiem. Vairākas meitenes. Tas arī gandarī,” saka Inta.
Viņa uzskata, ka skolotājam ir jābūt erudītam, kompetentam, prasīgam un tajā pašā laikā cilvēcīgam, lai būtu ar bērniem kontakts. “Man bija arī daudzi delverīgi puiši, bet viņi nāca pie manis un teica: skolotāj, parunāsim par dzīvi! Tas ir patīkami! Jābūt savstarpējai cieņai,” saka Inta.
Viņasprāt, katrs nevar būt skolotājs, ir jābūt interesei par šo darbu, un, ja savu darbu nemīli, tad nevari būt arī labs skolotājs. Jāmīl arī bērni, un no sirds. “Katrs bērns ir personība, katram līdzi nāk sava bagāža no mājām, un ir jāprot ar katru bērnu runāt, strādāt un, protams, novērtēt,” saka Inta.
Viņa atceras, kā kāda skolniece, kura vēlāk mācījās par režisori, klases vakaram pati uzrakstījusi lugu. Klase šo lugu iestudējusi un piedalījusies skolas sarīkojumā.
Savukārt kādā eglītes pasākumā Ligita Plešanova, kura arī bija Intas skolniece, jau toreiz veidoja mūzikas pasākumu: salika ūdens glāzes, tajās dažādos līmeņos salēja ūdeni un tad atskaņoja melodiju. Protams, nav izpalikušas arī delverības, kolhoza laikos kopējās talkas, vakaros internātā – dambretes spēlēšana un daudz kas cits. “Tajā laikā, manuprāt, bija lielāka savstarpēja uzticēšanās. Tagad ir cits laiks, tehnoloģiju laiks. Tas nav ne labāks, ne sliktāks, bet citādāks laiks,” saka Inta.

Dzīvespriecīga un aktīva
Vēstures skolotāja Ingrīda Sebre ar Intu ir pazīstama jau 38 gadus. Kopējo darba gadu atmiņas Ingrīdai brīžiem rada nostalģisku sajūtu. Ingrīda ar Intu kopā ir nostrādājusi 14 gadus un vēl joprojām turpina uzturēt draudzību, jo kolēģi bieži vien kļūst par labākajiem draugiem, domubiedriem un atbalstītājiem. “Kad es sāku savas pedagoga darba gaitas Galgauskas pamatskolā, skolotāju kolektīvs jau bija nokomplektējies ar pieredzes bagātiem un zinošiem pedagogiem, un Inta tajā laikā kolektīvā bija visjaunākā, bet es biju nākamā jaunākā. Galgauskas skolotāju kolektīvs bija erudīts, kvalitatīvs, darbīgs, muzikāls, dziedošs un fantastiski izdarīgs. Inta vienmēr bija dzīvespriecīga, atraktīva. Ja skolotāji kaut kur brauca svinēt Skolotāju dienu, tad brauciena laikā autobusā vienmēr dziedāja. Starp aktīvākajiem dziedātājiem bija arī Inta. Tā mēs skanīgi braucām arī ekskursijās. Kā pedagoģe tam laikam viņa bija ļoti atraktīva ar jaunām metodēm, ar jaunām mācību formām. Skolā pirmo reizi parādījās digitālie slaidi, viņa pirmā sāka rādīt mācību filmas atbilstoši tēmām,” atceras Ingrīda.
Kad Inta ienāca Galgauskas skolotāju kolektīvā, tolaik 60.gados ļoti aktīvi darbojās deju kolektīvs. Deju kolektīva vadītāja bija skolotāja Anna Lapsa, kura tā ļoti tālredzīgi Intu salika pārī ar Mārtiņu Mārtiņu. Tā viņi sadejojās un nodzīvoja ļoti daudzus skaistus dzīves gadus kopā. “Kāzu vedēji bija kolēģe Velta Krieva un Krišjānis Krievs,” zina teikt Ingrīda.
Savukārt savas skumjas un nedienas Inta nekad nevienam nestāstīja. Viņa var lepoties ar labu humora izjūtu, ja bija nepieciešams, tad Intai vienmēr bija kāda laba anekdote vai stāsts. Vienmēr brīvo laiku viņa pavadīja aktīvi, ar velosipēdu, ar savām audzināmajām klasēm ir apbraukāts viss toreizējais Gulbenes rajons.

Ainītes gurķu recepte
Inta ir arī liela rokdarbniece. Adījusi cimdus, šalles, cepures ar dažādiem ornamentiem. Ingrīda atminas, ka Galgauskas skolotāju dāmām bija tāda interesanta sacensība vai tendence - dižoties ar pašu adītām mohēras cepurītēm dažādos toņos un rakstos, ko pašas bija darinājušas.
Ingrīda atceras, ka viņas draudzenei jaunībā problēmas radīja konservēšana. “Viņa nevarēja atrast īsto gurķu recepti. Labākais atbalsts bija skolotāja un kaimiņiene Aina Resele. Aina viņai uzrakstīja recepti, Inta pedanti to izpildīja - kā jau biologs, ķīmiķis, un iznāca fantastiski marinēti gurķi. Šo recepti viņa ir saglabājusi visam mūžam. Tagad viņas meita pēc šīs receptes marinē gurķus un tā ir nosaukta par Ainītes recepti,” stāsta Ingrīda, kura arī tagad ar Intu labprāt pārrunā jaunākās receptes, apspriež medikamentu tēmu, kā arī jaunākās tendences bērnu un mazbērnu audzināšanā, prātojot, ar ko šobrīd var aizraut jauniešus, esot savā vecumā, lai būtu noderīgas un spētu iet līdzi viņiem šajā laika ritumā.

Paldies par visu, ko sniedza!
Galgauskas skolas 1987.gada absolvente Taiga Apine atceras Intu kā prasīgu, taisnīgu, enerģisku. “Mūsu klasē bija daudz puišu, gana palaidnīgu, bet skolotāja ar humoru prata nolikt katru savā vietā, atrast pareizo pieeju,” atceras Taiga.
Arī Galgauskas skolas 1995.gada absolvente Līga Kušķe ar labām atmiņām atceras savu skolotāju. Viņa vēl tagad atminas, ka skolotājai patika dziedāt un arī viņus, bērnus, rosināja to darīt. “Atmiņās aizķēries, kā mēs braucām no kaut kādas ekskursijas un autobusā pa ceļam visi dziedājām dažādas dziesmas. Audzinātāja bija atbalstoša. Rosināja mūs darīt pašiem, organizēt klases vakarus. Ja kāds bija pelnījis, to sabāra par nedarbiem, nemācīšanos. Allaž rosināja centīgi mācīties. Skolotājai patika arī jokot, kas mums tajā pusaudžu vecumā bija ļoti saistoši. Skolas lauciņi, siltumnīca, kartupeļu talkas – vietas, kurās mums skolotāja mācīja darba tikumu. Ar tagadējām acīm skatoties, skolotāja - droša, uzņēmīga, jo nebaidījās ar mums, “padsmit” pusaudžiem, viena doties ar riteņiem ekskursijā uz armijas poligonu, pareizticīgo baznīcu. Lai jau kā, bet cilvēks cienījamā vecumā lai mērotu ar velosipēdu kopā ar draiskiem pusaudžiem to ceļa gabalu... No manas puses liels paldies skolotājai par visu, ko sniedza pamatskolā! Lai veselība, spēks un savu tuvo mīlestība gan jubilejā, gan ikdienā!” vēl Līga.

Paver durvis uz ķīmijas un bioloģijas pasauli
Bijusī skolotājas Intas skolniece Inese Šķirpāne, kura tagad ir Rīgas Lietuviešu vidusskolas ķīmijas un bioloģijas skolotāja, saka, ka daudz košu pirmo septembru un skanīgu pēdējo zvanu maijā bijis kopš 1992.gada, kad skolotāja viņai pavēra durvis uz ķīmijas un bioloģijas pasauli. “To skolotāja prata parādīt interesantu un brīnumainu. Sūtīja mani uz ķīmijas olimpiādēm, es ļāvos un jutos varoša. Paldies par to! Aizraujoša likās ne tikai ķīmija, bet arī skolotāja profesija. Man viņa ir skolotāja ar lielo burtu - godīga, taisnīga. Mēs jūs cienījām, bijām sajūsmā. Nemanot jūs pratāt panākt, ka mācās visi. No malas kādam varēja likties, ka skolotāja nesaprotat jokus, bet patiesībā bija tik sirsnīga! Arī tajā reizē, kad zēni ķerstījuši ķirzaku, lai pārbaudītu, vai aste nokritīs, nokavēja pusi stundas, gaidītā brāziena vietā viņi saņēma skolotājas sapratni. Paldies par ierādīto ceļu! Paldies par dziļajām zināšanām, sirds gudrību, par skolotāju – paraugu!” uzsver Inese.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jubilejā dāvā mīļas atmiņas

Kategorijas