Māju vārdi ir neapzināta vērtība

2019. gada 8. februāris 00:00

157

Latvijā ir apmēram 240 000 māju nosaukumu. No tiem 16 % ir unikāli – kā nevienam citam. Visvairāk - 30 % - unikālo māju nosaukumu ir Vidzemē. Kā radušies, veidojušies un mainījušies māju nosaukumi, atziņās un domās dalās Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte-Pakule, tiekoties ar interesentiem Tirzas pagasta bibliotēkā.
Pirmie mājvārdi Vidzemē radušies 15.gadsimtā. Līdz mūsdienām no tā laika ir saglabājušies tikai 6 %. “Māju vārdi ir milzīga vērtība visā Eiropā, bet no seniem laikiem ir saglabājušies ļoti maz. Diemžēl bieži pat neiedomājamies par to vērtību un ka tās būtu jāsaudzē. Skolās būtu ne tikai jāvāc un jāinteresējas par māju nosaukumiem, bet arī par māju stāstiem. Tad tiem ir dubultvērtība, ja zinām, kāpēc mājas nosaukums ir tāds un ne citāds. Es ceru, ka tik skaisti nosaukumi kā “Zelta dibens” netiks pārdēvēti. Tādas mājas ir Preiļu novadā. Nelaime gan ir tā, ka “Zelta dibenā” vairs nav nevienas mājas, tikai ferma. Esmu gatava aizvest tur tūristus, kuriem ir prieks fotografēties šādās vietās tāpat kā pie slavenajiem Lielajiem Muļķiem un Mazajiem Muļķiem, kas ir ciemi Krāslavas novada Ūdrīšu pagastā. Ekskursanti kļūst par “supermuļķiem”, bet tā var piesaistīt un radīt interesi par vietu,” stāsta J.Kursīte-Pakule.
Ko nozīmē pagasta nosaukums Tirza? Profesore skaidro - agrāk šajā pusē teica, ka sāksies “tirzas”, kas ir radniecīgs vārdam “tērzēt” vai “tirdīt”. “Nedomāju, ka Tirzā bija īpaši tirdītāji. Iespējams, ka bija lieli runātāji. Tas ir viens no iespējamajiem variantiem, jo nav pētījuma, kas varētu liecināt – ir tā un ne citādi. Vairāk iespējams šķiet trešais variants – igauniski un lībiski ir vārds “tirsa”, kas nozīmē - ieplaka jeb kubuls. Somugri jeb Vidzemes lībieši te ir dzīvojuši, taču šīs pēdas ir pazaudētas. Par to liecina vien mūsu sejas vaibsti. Tas nozīmē, ka šīs versijas varētu būt tādas, ko atrodam Endzelīna pētījumos par vietu nosaukumiem,” spriež J.Kursīte-Pakule.

Nesaista nosaukumi, kādu ir daudz
Latvijā ir ļoti reti uzvārdi, kas bijuši ķuršu ķoniņiem. Ja gadās sastapt cilvēku ar uzvārdu Tontegode vai Peniķis, tad skaidrs - tas ir no ķuršu ķoniņiem. Profesore norāda, ka tie ir vienīgie no mūsu senčiem, kuri nekad nav bijuši dzimtcilvēki, jo prata diplomātiju - panāca vienošanos ar vācu iekarotājiem, slēdzot sadarbības līgumu un saglabājot brīvcilvēku statusu.
Kādi personvārdi bija 19. un 20.gadsimtā? Juris, Andrejs... Tie tika pārņemti no paaudzes paaudzē, jo parasti nelika tādu senču vārdu, kas izcēlies ar sliktām īpašībām vai rīcību. Kara gados daudzi izklīda, aizbrauca trimdā, tika izsūtīti uz Sibīriju. “Tagad daudziem ir angļu vai krievu vārdi, bet uzvārds Tontegode ir saglabājies. Piemēram, Sanktpēterburgā ir aktrise Milēna Tontegode. Viņa ir cēlusies no Kuldīgas ķoniņiem,” pamato J.Kursīte-Pakule.
Viņa uzsver, ka tāpat ir vietu un māju nosaukumi, kuri ir jāsaglabā. Tomēr ir nomainīti daudzi šķietami neglīti vai smieklīgi māju nosaukumi, piemēram, “Lejasastītes”. Tā vietā izvēlas “Laimes ligzda”. “Kamēr tajā dzīvojošie mīl viens otru, tikmēr – labi. Turpretim, ja pusmūžā sanīstas... Manuprāt, nevajag izvēlēties tādus nosaukumus. Latgalē bijām ekspedīcijā Vārkavas novadā, kurā bija mājas “Slepkavas”. Protams, neviens nevēlas saņemt vēstuli uz tādu adresi, kā arī tādā mājā dzīvot. Bet saimnieki bija gudri izdomājuši – blakus uzcēluši jaunu māju, bet vecajai šo nosaukumu atstājuši, jo tas ir neparasts,” salīdzina J.Kursīte-Pakule. Reti kuru interesē tādi māju nosaukumi, kādu visur ir daudz.

Vidzemē pirmie nosaukumi – ciemats un vieta
Māju nosaukumus Vidzemē ir pētījuši gan Endzelīns (1922.gadā izdota “Latvijas vietvārdu burtnīca”), gan valodnieks Juris Plāķis, gan vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, kurš raksta, ka senākais māju nosaukums Vidzemē bijis “Ciemats” un “Vieta”. Ko nozīmē “ciemats”? Droši vien tas bija māju puduris – neliels ciemats. Padomju varas gados ciemats bija pavisam kaut kas cits, bet sākotnēji tas liecināja par tuvāko radu dzīvesvietu.
“Vidzemē ir māju nosaukums “Idvietis”, kas liecina arī par savdabību – nosaukuma vārdu vienskaitlī. Ko nozīmē vārds “Vieta”? Tas radies no “vīt” - savīt un izveidot no žogiem vai citādi no meža zvēriem aizsargātu vietu. Parasti tā ir augstākā norobežotā vieta apkārtnē, kas ir piemērota dzīvošanai,” stāsta profesore.
Vēl ir nosaukums “Postaža” jeb pamesta māja. Tādas radās karadarbības un lielā mēra rezultātā. Pēc lielā mēra tuvākā Vidzemes lībiešu apdzīvotā vieta bija Limbažu novadā Svētciems. Tur redzams, kā nomainījās iedzīvotāji. Lielā mēra laikā izmira gandrīz visi lībieši, kas dzīvoja Svētciemā, jo tur bija zvejnieku ciems.
Savukārt latvieši dzīvoja viensētās, tāpēc labāk varēja izsargāties no sērgas. Tā lībiešu vietā nonāca latvieši. Viņi lielā mērā nomainīja māju nosaukumus, bieži vien tos tulkojot. Tiesa, galvenie noteicēji bija muižnieki, kuriem nepatika, ka tiek mainīti māju nosaukumi. Daudzu māju vārdi tika mainīti 19.gadsimta otrajā pusē, kad gribējās izlikties smalkākiem, tāpēc, piemēram, “Vanagus” nomainīja uz “Adleriem”.
Vidzemē māju vārdiem raksturīgs ir tas pats, kas Kurzemē un Zemgalē. Toties atšķirīga māju nosaukumu veidošana bijusi Latgalē, kur tādu nemaz nebija līdz pat pirmās brīvvalsts laikam, kad zemi sadalīja viensētās. Dzīvojot ciemos, mājas tika dēvētas pēc tajās dzīvojošo palamām vai vīra vārda.
Braucot pa Latviju, var secināt, ka daudzos māju vārdos atspoguļojas cilvēku nodarbošanās: “Zvejnieki”, “Brūveļi”, “Dravinieki”, “Kalvīši”, “Vīndedzis”...
Tirzas apkārtnē daudzi māju vārdi izraudzīti saskaņā ar reljefu – augsts, zems, kas atrodas tuvumā – mežs, purvs, upe vai ezers, kā arī iecienīti ir koku un dzīvnieku nosaukumi, bet maz ir putnu vārdi. Visbiežāk nosaukumā ir “kalns”: “Mālkalni”, “Mazkalniņi”, “Rijaskalni”, “Kazaskalns”, “Ceriņkalns”, “Lieneskalns”. Daudziem māju vārdi ir ar pievārdu – “kalna” vai “lejas”, kurās senāk ir dzīvojuši radinieki, bet bieži vien to pat neatceras. Turklāt ne vienmēr tas nozīmē, ka māja ir kalnā vai lejā. Tāpat tiek lietots “vecs” un “jauns”. Tirzā ir “Vecjosti” un “Jaunjosti”.

Neglītais pielīp un vairs nenomazgāt
“Nezinu, vai nerātni māju nosaukumi ir Gulbenes novadā, bet Limbažu pusē ir “Pežas”. Ir arī vīriešu orgānu vārdi izraudzīti nosaukumos. Iespējams, tā bijusi muižnieka izklaide, kad tas Latgales pusē jaunu māju nosaucis “Pimpis” un solījis atdot māju par velti tam, kas tur dzīvos vismaz trīs gadus, šajā laikā saņemot arī malku apkurei. Pirmo gadu palauzījās un gribētāju nebija, bet iemītnieki atradās, jo mājas iegūt bija svarīgi cilvēkiem,” stāsta J.Kursīte-Pakule.
Neglītos uzvārdus un māju vārdus varēja nomainīt 1930.gadu beigās. Pārsauca arī šīs mājas, tomēr cilvēku atmiņā spilgti saglabājās vecais nosaukums vēl tad, kad bija nomainījušās vairākas paaudzes. Tiesa, nosaukumu maiņa reizēm ir arī smieklīga. Piemēram, “Zilpaušus” Ipiķu pagastā nosauca par “Ziediņiem”, bet tautā mājas sauca par “ziedošajiem pautiem”. Imants Ziedonis savulaik stāstījis, ka Kurzemes apceļojumos pamanījis, viņaprāt, smieklīgāko māju nosaukumu - “Lejasvēdergraizes”.
Alūksnes novadā kāds gribēja savām mājām dot nosaukumu “Dimanti”, bet izrādījās, ka tādas mājas jau ir pagastā. Tad palika “Imanti”, bet mājas neoficiāli dēvējot “dimanti – imanti”. “Tas ir riskanti – dot tik spēcīgu nosaukumu kā “Dimanti”. Dzīves gudrība liecina – jo biežāk kaut ko svarīgu piesauc un atkārto, jo ātrāk tas apnīk,” uzskata J.Kursīte-Pakule.

Tikšanās radīja lielu interesi

Tirzas pagasta bibliotēkā 25.janvārī viesojās Janīna Kursīte-Pakule, jo Tirzas bibliotēkai bija apstiprināts Valsts kultūrkapitāla fonda projekts “Vidzemes māju vārdu vēsture un veidošanās, radu rakstu meklēšana un ainavu pēctecīguma izpausmes un tradīcijas Vidzemē”. Cilvēku interese ir neatslābstoša! Uz tikšanos bija ieradusies arī Tirzas šābrīža viešņa - rakstniece Laima Kota no tālās Turcijas. Bija ļaudis arī no kaimiņu pagastiem, un uz visiem “sakiet, lūdzu!” sekoja atbilde, versija un izskaidrojums. Vēlme uzzināt tuvākās apkārtnes un sava mājvārda, ģeogrāfiskās vietas nosaukuma nozīmi ir radusies! Sarunas virzījās no personīgā uz pasaulīgo. Uz jautājumiem saņēmām izsvērtas atbildes. Ritēja sirsnīgas sarunas. Bija iespēja uz lielā ekrāna redzēt Tirzas izcilā novadnieka pasaulē pazīstama mākslinieka, gleznotāja-scenogrāfa Ludolfa Liberta gleznu reprodukciju attēlus, kas uzņemti zinātnieces ceļojumos un Eiropas muzeju apmeklējumos.
Biju gandarīta par viešņas interesi par Tirzas pagasta vietvārdu albumu un pagasta vietvārdu karti, kuru 2005.gadā izdeva Tirzas attīstības biedrība. Tur apkopoti māju un vietu vārdi no pagājuša gadsimta sešdesmitajiem gadiem, no tā tālā laika, kad mēs, pēckara paaudzes skolēni, skolotāju vadīti, tos savācām, noformējām un arī saglabājām. Albums ir manas ģimenes dāvinājums Tirzai, pētāma un arī apbrīnojama vēstures liecība. Tas izpelnījās arī Janīnas Kursītes uzmanību. (Ieva Bērziņa)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Māju vārdi ir neapzināta vērtība

Kategorijas