Dālderkalna vējos

2019. gada 12. februāris 00:00

Nemanot bija iestājusies ziema. Baltā, kā ar svētku galdautu pārklātā zeme Kārlim radīja svētku un sakoptības sajūtu. Daba likās kā pēc pirts nomazgājusies un baltās drānās ieģērbusies viešņa. Sniegs smaržoja pēc kaut kā pazīstama, tomēr jau piemirsta. Pēc pelēkās rudens dubļu laika ikdienas ar skarbajiem vējiem likās, ka beidzot ir iestājusies dabas svētdiena.
,,Pie rokas būs jātur sniega lāpstas, silti cimdi un ausaine! Ai, ziema, ziemiņa!” Kārlis šādā pirmā sniega dienas rītā jutās īpaši pacilāts un pie sevis dungoja jautru melodiju. Viņš jutās tik pacilāts! Bija arī iemesls! Viņi gaidīja savu mazuli. Tas būs ziemas bērns, ieņemts vasaras pilnbriedā, spēka un enerģijas pārpilns, vesels un laimīgs!
Arī Kārlis bija ziemas bērns. Rokoties internetā, viņš pavisam nejauši bija atradis dzejnieces Ināras Seņkānes vārdus: „Ziemas cilvēks ir krājējs. Viņš kā ziemelis pa drusciņai un pacietīgi vāc domas un sajūtas, glabā visu, kas var noderēt – ne jau sev, bet citiem...” Tas taču attiecās arī uz viņu – Kārli, arī ziemā dzimušu. Viņš bija iespaidu krājējs, neatlaidīgs, strādīgs, pietiekami paškritisks un tagad sevī juta tādu kā lirisku stīgu, sentimentalitāti, agrāk neizjustu sava piepildījuma prieku.
Daudzās tā sauktās dzīves gudrības un prieka emocijas, to, ko bērnam parasti ieaudzina ģimenē, viņam agrīnajos zēna gados nācās pašam meklēt pasaulē, maldīties un tad atrast savu vietu pie Apsīšiem un „Dālderkalna.” Tur bija viņa patvērums un īstās mājas. Bērnībā un pusaudža gados nesaņemtais ģimenes siltums šeit viņam tika dots atliku likām. Te viņš nobrieda par vīrieti un sev blakus ieraudzīja Lindu, savu pirmo un vienīgo mīlestību, un tagad gatavojās kļūt par tēvu.
Pēdējā laikā Kārlis bija kļuvis īpaši emocionāls un dvēselisks. Arī ar Lindu viņš spēja izrunāties par savām jūtām, lielo un kaislīgo mīlestību, ko pret viņu izjuta. Kārlis jutās nobriedis, pašpārliecināts vīrietis. Viņa domās dominējošais bija mazulis, Lindas laime, viņas veselība un labsajūta.
Kārlis atklāja daudzas iepriekš nezināmas lietas, pētīja ziemas mēneša, kurā bija jānāk pasaulē viņu brīnumiņam, horoskopus un citas, pat mazsvarīgas, lietas, kuras agrāk uzskatīja par pilnīgām muļķībām. Linda par to visu pasmietos, varbūt pat dusmotos, tāpēc šāds topošā tēva niķis rakties visās iespējamās interneta vietnēs bija viņa noslēpums.
Kārļa sirdi piepildīja jūsma, mīlestība un arī bažas, vai bērniņš tur, Lindas puncī, jūtas labi un kādas norises viņa attīstībā ienes katra nākamā diena. Savā tādā kā mazuļa gaidīšanas apsēstībā viņš Lindai reizēm šķita kā pilnīgi nepieskaitāms. Kārlis, no sievas kautrēdamies, paslepšus studēja arī Lindas medicīnas skolas mācību grāmatu par mazuļa attīstību un dzemdībām. Visa nākotne likās pakārtota mazulim un sieviņai.
Rūpes, gādība, sapņi bija tas emocionālais dzinējs, kas deva spārnus. Agrāk viņa domas aizņēma darbs, mežizstrāde, kokmateriālu bizness, tehniskās lietas, autoprieks un brīvajā laikā līdzdalība Jāņonkuļa un Dzidras saimniecībā. Tagad dominante kļuva cita un dzīves vērtību etalons mainījies.
Bērns viņiem ilgi nepieteicās. Varbūt tāpēc, ka nebija oficiāli laulātie, bet tikai tā sauktie mīļākie, draugi, tikai sirds zvērestu devušie. Bija radušās pat bažas par nespēju būt vecākiem. Lindas nopietnie gadi neļāva ilgāk prātot. Viņas bioloģiskais pulkstenis atskaitīja laiku, un lēmums par mazuli tika spontāni pieņemts: viņa to tomēr vēlas! Drīz arī mazulis pieteicās!
Linda pretstatā Kārlim sēja sevī bažas par bērna iespējamajām veselības problēmām. Uzdotais jautājums, vai viņa spēs būt laba māte, nevedināja uz pozitīvu atbildi. Liekot roku uz sirds, Linda nevarēja apzvērēt, ka Karlīnes audzināšanā un rakstura veidošanā būtu savā laikā izdarījusi visu iespējamo. Karlīne uzauga vairāk vecvecāku lolota un pati ar savu vēju.
Lindas ātri pajukušās pirmās laulības neveiksmes un Zigurda nāve neizrādījās tā pieredzes skola, kas mudinātu mesties jaunās attiecībās un vēlēties pēcnācējus. Tieši pretēji – viņai visur rēgojās iespējamās neveiksmes: vilšanās attiecībās, fiziskās un garīgās jaundzimušo kroplības un slimības.
Viņa savā mediķes darbā bija iepazinusi daudzas ģimenes, kurās auga bērni: arī ar invaliditāti, tie īpašie, daudzi arī mūžīgie bērni, kuri nekad nepieaugs, kuriem būs vajadzīgs labākajā gadījumā asistents un kuri nekad nekļūs patstāvīgi. Viņai bija pazīstamas vairākas ģimenes, uzupurēties spējīgas mātes, kas cerēja uz brīnumu, uz medicīnas sasniegumiem un arī Dievu. Vecāki mūžu un mīlestību ziedoja šiem nabadziņiem, un tad pēc vecāku aiziešanas sociālie dienesti tos iepludināja valsts aprūpes iestādēs.
Tādas domas Lindu šausmināja, atbaidīja un radīja gandrīz vai tādu kā grūtniecības fobiju. Vai viņa vispār mīlēja Kārli tik stipri, lai gribētu no viņa bērnu? Vai viņa vispār gribēja bērnu? Vai viņai bija pietiekami attīstīts mātes instinkts? Varbūt tikai Kārļa lielās un romantiskās mīlestības un savas kaisles dēļ viņa bija piekritusi bildinājumam?
Tagad viņi bija oficiāli precējušies. Pirms tam Kārlis viņai asociējās kā dzīvesdraugs: Kārlis – brālis kā viņas labā roka un droša stute. Tik gādīgs un labs viņš bija, ka nepieņemt bildinājumu likās tīrais neprāts. Lindai patika stiprā vīrieša pleca sajūta, materiālais balsts un mierīgais, nosvērtais raksturs, bet Kārlim vajadzēja likumīgu sievu.
Un tad kādā pērnās vasaras dienā viņa piekrita Kārļa bildinājumam, un paslepus no sabiedrības, vecākiem un radiem viņi sareģistrējās novada dzimsarakstu nodaļā, laulību lieciniekiem – Lindas kolēģei Ritai un viņas vīram - klātesot. Ceremonija viņiem šķita ļoti emocionāla un necerēti skaista. Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, svinīgā tērpā ģērbusies, teica jaukus un piemērotus vārdus, atskanēja arī nemirstīgais Mendelsona kāzu maršs, jaunlaulātie saskūpstījās un mija laulību gredzenus. Gredzeni bija pazīstama zeltkaļa darbs, ar iegravētiem abu vārdiem un laulību datumu. Dārgi un skaisti! Linda kāzu dienā bija aizkustināta un laimīga.
Viņi jau iepriekš, apsverot uzvārda maiņas iespējas, izšķīrās par labu Lindas uzvārdam – Apsīte. Lindas uzvārdu pēc laulībām bija izvēlējies arī Lindas pirmais vīrs Zigurds, atsakoties no sava tēva uzvārda Pauniņš. Skolā viņš ar šo uzvārdu visādi bijis emocionāli pazemots un apsaukāts par Pauņu, Pauninieku un visādi citādi locīts.
Savukārt Kārlim sava tēva uzvārds Šūpolnieks arī nesanāca, jo viņa tēvs, arī Kārlis, bija mātei Larisai īslaicīgs draugs un, kā vēlāk izrādījies, jaunībā īsts pasaules klaidonis. Kārļa pusbrāļa Mārtiņa tēvs gāja bojā šofera-tālbraucēja gaitās kaut kur pasaulē. Māte ar viņu neapprecējās, un Mārtiņš nesa mātes Larisas uzvārdu Pavlovskis. Iespējamā pēclaulību uzvārda izvēle krita par labu Apsītim. Tas šķita ļoti nozīmīgi. Jau kopš pusaudža gadiem Kārlis bija pieķēries Dzintrai un Jānim, viņš tagad līdz ar pāriešanu sievas uzvārdā līdz sava mūža galam būs Apsītis, un viņa bērns būs Apsītis. Arī Karlīnei bija viņas tēva Zigurda no mammas pārņemtais uzvārds. Tātad viņi visi būs vienā uzvārdā, un nevienam nav daļas, kādas peripetijas ar uzvārdiem ģimenēs bijušas.
Vakarā jaunlaulātie, nopirkuši šampanieti un torti, aizbrauca pie vecākiem darīt zināmu savas ģimenes statusa maiņu. Kārlis uz mazo pārsteigumu, kā telefoniski teica Larisai, uzaicināja ciemos “Dālderkalnā” arī viņu. Šeit bieži bija dažādas ģimeniskas tikšanās. Aicinājums Larisai nelikās neparasts- tikai mazs tusiņš, kā telefonā vēstīja Kārlis.
Ar māti Larisu viņš sapratās normāli, kaut neizjuta tādu tuvību kā pret Jāņonkuli un Dzidru. Tomēr māte ir un paliek māte, un arī viņai bija savs ieguldījums dēla dzīvē, sevišķi jau laikā, kad kļuva par uzņēmēju. Viņa bija devīga, labsirdīga, tikai dzīve pret viņu nebija izturējusies taisnīgi... Mātes loma viņai pat nepiestāvēja. Tā vismaz domāja Kārlis. Tagad vecās domstarpības un viņu atsevišķās dzīves bija atstātas pagātnē. Viņa uz “Dālderkalna” svinībām atnāca viena, jo Andrejs teicies saguris.
Kad visi saradās Apsīšu sētā, vecāki atzina, ka ne tā viņi bija iedomājušies bērnu kāzas. Pēc maziem pārmetumiem un emocionāla šoka viņi piecatā uzkūra Dālderkalna pašā augstākajā vietā jaunās, nu jau oficiālās ģimenes ugunskuru, uz iesmiem cepa desiņas, dzēra kāzu šampanieti, un drīz jaunā pāra izvēle tika pozitīvi pieņemta. Tas šķita pat oriģināli un neparasti, atmiņās paliekoši. Daudzus gadus taču kopā dzīvojuši! Kā kāzu pilntiesīgs liecinieks, likās, elpoja viņu kalns, vienmēr visos ģimenes notikumos klātesošs. Smaržoja vasara, un daba bija vasaras noslēpumu pilna. Un pats svarīgākais – jaunlaulātie un viņu tuvākie likās laimīgi. Arī kāzu nakti jaunlaulātie pavadīja Dālderkalnā zem zvaigznēm.
Karlīne kopā ar jauniešu grupu pēc mācību gada beigām tieši Lindas un Kārļa kāzu dienā bija jauniešu sporta nometnē Vācijā un tikai pēc dažām dienām sarunā pa telefonu uzzināja par mammas un Kārļa izlēmīgo soli. Nu viņai bija oficiāls patēvs. Viņa jutās uz mammu mazliet greizsirdīga, ka Kārlis tagad vairāk pieder viņai, ne abām, kā savās bērna fantāzijās bija domājusi. Viņa saprata, kāpēc mammai negribējās kāzu jezgu ar radu pulku. Karlīne nolēma, ka tā ir pareiza rīcība. Nebija jau nekādi jaunieši!
Varbūt arī jaunā dzīvība radās šinī naktī vai varbūt kādu dienu vēlāk, un Dālderkalna maģija arī bija nospēlējusi jaunlaulāto dzīvē savu pozitīvo lomu. Tā domāja Kārlis, visu notikušo atceroties, ziemas pirmo sniegu no pagalma celiņiem šķūrēdams un jūtoties kā dabas svētdienas liecinieks

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dālderkalna vējos

Kategorijas