Nedēļa vēsturē

2019. gada 19. februāris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz februāri pilnīgi citā laikmetā.

1895. gada 14. februārī, Svētā Valentīna dienā, Londonu ietina nežēlīga sniega vētra, bet tā nespēja traucēt jaunākās Oskara Vailda lugas “Cik svarīgi būt nopietnam” pirmizrādei Sentdžeimsa teātrī. Lugas autors atradās slavas zenītā, uz izrādi traucās visa galvaspilsēta ar Lielbritānijas troņmantinieku Velsas princi priekšgalā. No sniega mākoņiem iznira ekipāža pēc ekipāžas, apmeklētāju plūsmu regulēja desmitiem policistu. Pēc O.Vailda ieviestās modes lēdiju tualetes greznoja pie krūtīm piesprausti baltu liliju pušķi, tādas bija arī džentlmeņu fraku pogcaurumos. Trīs cēlienu komēdija, kas izsmalcināti izsmēja karalienes Viktorijas laikmeta beigu posma sabiedrības netikumus – liekulību un iedomību – guva lielu publikas atsaucību. Aktieris Allens Eisvorts, kurš spēlēja vienu no galvenajām lomām, vēlāk atcerējās: “Visu 33 gadu laikā, ko esmu pavadījis uz skatuves, es nevaru atminēties lielāku triumfu kā šajā izrādē.” Lugu izrādīja ar nedziestošiem panākumiem, bet 83. izrādi pēkšņi aizliedza – Vaildu skandalozā tiesas prāvā notiesāja par homoseksuālismu un uz diviem gadiem ieslodzīja cietumā. Kā uz burvja mājienu pazuda gan popularitāte, gan daudzie draugi – dramaturgs kļuva par sabiedrības izstumto.
1867. gada 15. februārī Vīnes “Dianabad” zālē pirmo reizi izpildīja Johana Štrausa valsi “Pie skaistās zilās Donavas” – vienu no pasaules atpazīstamākajām melodijām. Tagadējo nosaukumu tā gan neieguva uzreiz – komponists savai kompozīcijai to izvēlējās, atcerējies 50. gadu Karla Isidora Beka dzejoli “An der schőnen, blauen Donau”. Pēc Austrijas zaudējuma karā ar Prūsiju austrieši meklēja jaunu nacionālo ideju, un dziesma par Donavu tai lieliski atbilda. Tagadējo tekstu valsim sacerēja vācu dzejnieks Francs fon Gernetrs ne agrāk par 1890. gadu. Valšu karaļa tautieši smejas, ka, tikai pateicoties Štrausam, uzzinājuši, ka Donava ir zila.

2005. gada 16. februārī sāka darboties 1977. gadā ANO konferencē Kioto (Japāna) pieņemtais un 141 valstī ratificētais obligāti izpildāmais protokols pie 1992. gadā Riodežaneiro pasaules samitā par apkārtējās vides problēmām izstrādātās ANO Klimata konvekcijas. Iecerēts kā pirmais praktiskais solis cīņā pret globālo sasilšanu, Kioto protokols uzdeva industriālajām valstīm līdz 2012. gadam sasilšanas efektu izraisošo gāzu (CO2, metāna u.c.), kuras daudzi zinātnieki uzskata par galveno globālās sasilšanas cēloni, izmešus atmosfērā samazināt vismaz par 5,2 procentiem, salīdzinot ar 1990. gadu.
Prezidents Donalds Tramps panāca ASV izstāšanos no šī protokola.

1889. gada 17. februārī franči daļēji apkāva, daļēji sagūstīja nelielu bruņotu krievu vienību, kas bija iebrukusi franču ziemeļaustrumu Āfrikas kolonijā Somali (tagad – Džibuti Republika). Visai raibo bandu vadīja avantūrists Nikolajs Ašinovs, kurš bija sev piešķīris nekad oficiāli neeksistējošo “brīvā kazaka” titulu un nosolījies savai dzimtenei iekarot “kaut kādu koloniju”. Karagājienu bija finansējušas Krievijas visai tumšas un mīklainas personības.
Parīze nobijās ne pa jokam – pastāvēja reāla iespēja, ka incidents var izjaukt visai cerīgi iesākušos Francijas un Krievijas tuvināšanās procesu, un franču sūtnis traucās pie Krievijas cara Aleksandra III, lai izteiktu “Francijas visdziļāko nožēlu” par izlietajām krievu asinīm. Sūtnim par lielu izbrīnu un atvieglojumu cars viņa atvainošanos pārtrauca ar vārdiem: “To viņi arī bija pelnījuši!”

1937. gada 19. februārī Rīgā oficiālā vizītē ieradās padomju armijas štāba priekšnieks maršals Aleksandrs Jegorovs – pirmā tik augsta ranga militārpersona, kas apmeklēja neatkarīgo Latviju.
1936. gadā Baltijas valstu militārpersonu delegācijas tika uzaicinātas piedalīties 1. maija svinībās Maskavā. PSRS līderi tās uzņēma uzsvērti draudzīgi, aizsardzības ministrs Kliments Vorošilovs sacījis, ka tikai militārā aliansē ar PSRS Baltijas valstis spēšot nosargāt neatkarību. Šodien šādi vārdi skan visai ironiski.
Atbildes vizītē Baltijas valstīs ieradās maršals A.Jegorovs. Rīgā viņš iebrauca ar vilcienu no Kauņas, maršalu ar pavadoņiem sagaidīja ar godasardzi un citiem pienācīgiem rituāliem. Avīzes vēstīja par oficiālo vizītes gaitu – vizītēm pie Latvijas kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža, armijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa, ārlietu ministra Vilhelma Muntera, kā arī atbildes vizīti pie ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa. Zīmīgi, ka Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis augstā viesa vizītei nepievērsa sevišķu uzmanību. Delegācija apmeklēja dažas Latvijas armijas vienības, Brāļu kapus, Rīgas Centrāltirgu, citus objektus. Par vizīti lielu interesi izrādīja citas valstis.
Pēc Latvijas Politpārvaldes ziņojumiem, vizīte Latvijā pagāja bez starpgadījumiem, ārpus programmā paredzētiem pasākumiem fiksētas tikai divu delegācijas locekļu darbības. Maršala adjutants Pinčevskis kopā ar kādu PSRS sūtniecības dāmu automobilī apbraukājis Rīgas labākos veikalus un veicis lielākus pirkumus. Šķiet, adjutants pakalpojis savam priekšniekam: staigāt pa veikaliem un kaut ko iegādāties savai kundzei – kinoaktrisei un Maskavas elites sabiedrības skaistulei – būtu zem maršala goda. Savukārt maršala svītas loceklis majors Kalmikovs nakti pavadījis krogā ar PSRS militāro pārstāvi Latvijā un diviem augstiem Latvijas armijas virsniekiem un viesnīcā stipri iereibis atgriezies piecos no rīta. 22. februārī delegācija devās tālāk uz Tallinu.
Maršals A.Jegorovs krita par upuri Staļina armijas “tīrīšanas” kampaņai. Pēc brigādes komandieru Jāņa Žīgura un Grigorija Žukova (vēlākā maršala) ziņojumiem viņu 1938. gada martā arestēja, tiesāja kā poļu un vācu spiegu un nošāva. Kā poļu spiedzi nošāva arī viņa sievu, lai gan viņa tiesā liecināja pret vīru. Reabilitēti pēc nāves 1956. gadā.
1810. gada 20. februārī Mantujā, Napoleona izveidotās Itālijas karalistes ziemeļos, tika izpildīts nāvessods nošaujot Andreasam Hoferam – varena auguma bārdainam, kroga īpašniekam un harismātiskam tiroliešu partizāņu cīņas vadonim.
Bonaparts mīlēja mainīt robežas, “apcērpot” uzvarētos un atalgojot savus sabiedrotos, – daļu Tiroles reģiona viņš atņēma Austrijai un atdeva Bavārijai. Vietējie iedzīvotāji ar to nebija mierā, 1809. gadā Tirolē uzliesmoja sacelšanās pret franču un bavāriešu okupāciju. Sākumā tirolieši, kurus atbalstīja Austrija, guva virkni uzvaru un pat atbrīvoja Insbruku, bet tad ķeizars Francs II ar Napoleonu izlīga. Franču karaspēks decembrī sakāva sacēlušos, bet janvārī sagūstīja to līderi – kāds nodevējs viņu izdeva par 1500 guldeņiem. Kad Hoferu veda uz nošaušanu, viņš neļāva sev aizsiet acis, bet, pasviedis komandējošam kaprālim no kabatas izvilktu naudu, uzsauca tam: “Lieciet kareivjiem tēmēt labāk!”
Pēc Pirmā pasaules kara Tiroles dienvidu daļu sev pievienoja Itālija, un mūsu dienās Andreass Hofers Austrijā un jo sevišķi Tirolē tiek godāts kā nacionālais varonis.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas