20 gadi pēc traģēdijas

2019. gada 22. februāris 00:00

4103

Atkal Gulbenē pieminam bērnudārza asiņaino traģēdiju, kas notika pirms 20 gadiem. Tagad jāsaprot, vai vietējā sabiedrība ir vai nav gatava Eiropas praksei, kas pieļauj iespēju atgriezties brīvībā pat uz mūžu notiesātajam. Vai var būt tā, ka smago noziegumu pastrādājušais Aleksandrs Korjakovs ir nožēlojis izdarīto?

Tā arī nelūdza piedošanu
Neiespējami! Tas ir vienīgais vārds, kurš spēj izteikt visu, ko šajā sakarā domā un jūt gulbeniete Ņina Petrova - nogalinātās audzinātājas Anželikas Žvīgures māte. 22.februāris ir diena, kuras notikumu gaitu pirms 20 gadiem viņa atceras burtiski pa minūtēm. “Es cenšos neļauties sāpēm, jo baidos, ka pārtrūks sirds,” viņa saka “Dzirkstelei”. Ne pats A.Korjakovs tiesā, ne vēlāk kāds no viņa ģimenes nekad neesot mēģinājuši lūgt piedošanu ne viņai, ne nogalināto trīs meitenīšu mātēm. Nekad nav piedāvājuši palīdzību. Ņ.Petrova saka – tāpat jau nemūžam nepieņemtu ne kapeiku.
Taču savādi esot redzēt uz ielas, veikalā A.Korjakova mammu, kura paiet garām nesasveicinoties. Neatpazīstot vai izliekoties - to grūti pateikt. “Reizēm man gribas pieiet un pajautāt: “Kā jūs dzīvojat?” Taču es to neizdaru. Tikai brīnos, kāpēc šī ģimene nav mainījusi dzīvesvietu,” saka Ņ.Petrova. Viņa ir pret A.Korjakova apžēlošanu un uzskata, ka viņam mūžs ir jāpavada ieslodzījumā. Cietušās ģimenes noteikti rakstīšot protesta vēstules, lai nepieļautu atbrīvošanu.

Māte nevēlas dēla apžēlošanu
“Dzirkstele” uzmeklēja A.Korjakova māti Valentīnu. Viņa dzīvo Gulbenē tajā pašā daudzdzīvokļu mājā, kur pirms 20 gadiem, tikai citā dzīvoklī. Pareizāk sakot, ģimenei tagad šajā mājā esot divi dzīvokļi – vecais un jauns. Tā stāsta kaimiņi. Saprotamas esot tādas vajadzības, jo Valentīnai un viņas vīram Nikolajam ir vēl divi citi pieauguši bērni – dēls un meita. Abiem ir ģimenes, nokārtotas dzīves.
Valentīna mums atver durvis. Saku, ka ir pagājuši 20 gadi un vajadzētu parunāties. Viņa aicina ienākt skaisti iekārtotā, gaišā virtuvē, kur valda perfekta kārtība. “Nē. Negribu runāt. Tāpēc, ka bērni... negrib ne zināt, ne klausīties. Viņi baidās. Nedod Dievs, ka kaut kas parādīsies presē!” saka Valentīna. Viņai blakus ir maza meitene, kura, šķiet, varētu vēl nebūt skolniece. Un virtuves durvis paver otra jau mazliet vecāka meitene. Mazbērni? Situācija ir neveikla.
Tik vien sadūšojos pajautāt, vai sveiks un vesels vecākais dēls. Abas saprotam, par ko ir runa. Esot vesels. Jautāju, vai ir viņu redzējusi. Esot. Vai dēls prasīs apžēlošanu? “Nezinu. Laikam nē,” māte saka. Es vēl gribu zināt, vai viņa cer, ka dēls iznāks brīvībā. “Nē, protams. Neceru un negribu. Man ir bērni, mazbērni. Es negribu,” saka Valentīna.

Ir ieslodzīts “baltajā gulbī”
“Dzirkstele” noskaidroja, ka A.Korjakovs mūža ieslodzījumu sāka izciest cietumā Jelgavā, bet nu jau vairākus gadus viņa mājvieta ir Daugavpils cietums.
Katoliete Mārīte Mukāne, kura šajā cietumā ar ieslodzītajiem darbojas kā brīvprātīgā no Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes, “Dzirkstelei” zina stāstīt – A.Korjakovs atrodas cietuma korpusa ēkā, kas nodēvēta par “balto gulbi”. Kamerā viņš sadzīvo kopā ar vēl diviem ieslodzītajiem. Ar reliģisko organizāciju pārstāvjiem uz kontaktu A.Korjakovs neejot. Kad tiekot aicināts uz dievkalpojumu, nevēloties iet. M.Mukāne pati ar A.Korjakovu tikusies nav, taču iztaujājusi kapelānu par šo cilvēku un uzzinājusi – esot iespaids, ka gulbenietis neko nevēlas darīt, lai būtu kaut vai soli tuvāk brīvības atgūšanai. Iespējams, viņš nejūtoties ieinteresēts atbrīvoties. Tāpēc M.Mukāne domā – šis cilvēks varētu tā arī nekad neiznākt no cietuma, jo, visticamāk, viņam ir bail no sabiedrības nosodījuma.

Kāpēc viņš kļuva par to, par ko kļuva?
Pēc aptaujāto lūguma “Dzirkstele” saglabā viņu anonimitāti.
Skolasbiedrs: - Viņš mācījās klasi augstāk par mani. Viņu atceros... kā nopērtu suni. Bailīgu. Starpbrīžos viņš mūžīgi no puikām dabūja pa galvu. Vainīga pie tā, godīgi sakot, bija Gulbenes skola, sabiedrība bija vainīga. Neviens viņu neaizstāvēja. Pusaudži mēdz būt rupji. Es pats nelaidu garām izdevību iespert šim puisim. Nekad es ar viņu netiku runājis. Tas būtu bijis nepieņemami – runāt ar tādu. Viņu mocīja, galvu tualetes podā mērca. Viņš bija izstumtais. Pēc tam droši vien visu, kas bija viņā ilgi krājies, aizgāja izlikt uz bērniem bērnudārzā. Tie bija vienīgie, kas viņam pa spēkam. Tika uzskatīts, ka kā skolnieks viņš ir samērā gudrs, labi mācījās skolā. Taču, ja būtu gudrs, tad nepieļautu, ka pret viņu tā izturas.
Skolotāja: - Viņš vienmēr bija sagatavojies stundām. Saliek rokas uz sola un sēž. Vienmēr tīri un kārtīgi saģērbts. Taču viņš bija izstumtā lomā starp vienaudžiem. Par viņu smējās. Klases audzinātāja to redzēja un centās apkarot. Bet klase bija liela. Tuvu 40 bērniem. Un viņš bija tāds vienpatnis. Ne ar vienu īpaši nedraudzējās skolā. Draudzenes viņam nebija. Viņš labi pabeidza skolu. Pēc tam studēja, gribēja būt jurists. Kas notika viņa galvā...
Kaimiņiene: - Dzīvoju vienā mājā, vienā kāpņu telpā ar Korjakovu ģimeni. Sašu zināju. Kluss, pieklājīgs, kārtīgs. Zināju arī, ka viņš ir strādīgs. Viņa mamma Valentīna tika man stāstījusi, kā, pārnākot no darba, gājusi ravēt dārzu, bet tur konstatējusi, ka viss jau padarīts: Saša pacenties! Nekad man nebūtu ienācis prātā, ka no viņa ir jābaidās. Pirms 20 gadiem, kad viss tas bija noticis Gulbenes bērnudārzā, pie mana dzīvokļa durvīm pieklauvēja policija un aicināja iet līdzi uz Korjakovu trīsistabu mitekli par liecinieci kratīšanas laikā. Atceros – tur bija visādi naži, literatūra. Kratīšana notika arī pagrabā. Tur tika atrasts gaļas cirvis. Tāds pats, ar kādu bruņojies viņš bija gājis uz bērnudārzu. Valentīna ļoti pārdzīvoja, tēva Nikolaja vienīgie vārdi bija: “Laidiet mani pie viņa! Es viņu radīju, es viņu arī nositīšu!”

Vai ir tiesības uz apžēlošanu?
Madlēna Vahere, Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas konsultante saka: “Arī uz mūžu notiesātajām personām normatīvais regulējums paredz iespēju tikt atbrīvotām. Atbrīvošanu var ierosināt, ja ir izciesti 25 gadi, savukārt atbrīvošanu ar elektroniskās uzraudzības noteikšanu var ierosināt, ja ieslodzījuma vietā ir izciesti ne mazāk kā 24 gadi. Tāpat arī Valsts prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus. Apžēlošanas lūgumu Valsts prezidentam var iesniegt, ja faktiski ir izciesti ne mazāk kā 20 gadi. Būtiski ir atzīmēt, ka katram notiesātajam pēc soda izciešanas ir tādas pašas tiesības uz dzīvi sabiedrībā kā jebkuram no mums. Tā ir valsts atbildība - veikt sekmīgu šo cilvēku resocializāciju.”

Gulbenes melnā diena – 22.februāris

◆ 1999.gada 22.februārī Gulbenes 1.bērnudārzā notika traģēdija, kurā dzīvību zaudēja trīs mazas meitenītes - Viktorija Rožina (1994), Anastasija Černova (1992), Olga Kazačenoka (1993) un viņu audzinātāja Anželika Žvīgure (1967). 21 gadu vecais Aleksandrs Korjakovs, bruņojies ar nažiem un gaļas cirvi, iekļuva bērnudārzā diendusas laikā un otrā stāva bērnu grupiņā noslepkavoja guļošos bērnus, kā arī audzinātāju. 31 gadu vecajai Anželikai ķermenī tika izdarīti 39 dūrieni. Dzīvus palikušos mazuļus, kas gulēja divstāvu gultiņu pirmajos stāvos, no nāves, iespējams, paglābis tikai tas, ka noziedznieks viņus uzreiz nav pamanījis.
◆ Pirmais cilvēks, kurš ar A.Korjakovu pēc viņa aizturēšanas runāja policijā, bija tagadējais Gulbenes iecirkņa priekšnieks, toreizējais kriminālpolicijas priekšnieks Gulbenē Ilmārs Ginevičs. Kad puisis atvests uz policiju, viņa jaka visa bijusi noplūdusi asinīm. Upuru atstātos asins šļakstienus bija saplūdinājis mitrais gaiss. “Viņam nebija nekāda izbrīna,” atceras I.Ginevičs. Sarunas gaitā sapratis - puisis “gribēja slepkavot”. Ja noziedznieks nebūtu laikus notverts, iespējams, notiktu vēl citas slepkavības. “Mēģināju izdibināt, kas par motīvu! Pirmais iespaids – cilvēks bija, nezinu, varbūt palicis nenovērtēts kaut kur. Gribēja izcelties,” saka I.Ginevičs. Bijusi sajūta - A.Korjakovs burtiski izbauda sarunu ar policijas darbiniekiem. Viņš mācējis atbildēt uz provokatīviem jautājumiem, domājis, pirms atbildēt. A.Korjakovs atklājis, ka viņam bijusi doma sākumā spēkus izmēģināt, nogalinot kādu no savu paziņu vai pat ģimenes loka.
◆ Vidzemes apgabaltiesa 1999.gada 7.decembrī A.Korjakovam piesprieda mūža ieslodzījumu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

20 gadi pēc traģēdijas

Kategorijas