Blondīnes stāsti. Sniegots rīts

2019. gada 26. februāris 00:00

Ir agrs, agrs ziemas rīts. Tik agrs, ka vēl guļ ne tikai miesa, bet arī smadzenes. Tāds pūkains un mīksts rīts. Kārtējais darbdienas rīts. Esmu piecēlusies, saģērbusies, sataisījusi sunim lielu brokastu bļodu. Jāiet un jābrauc, pusizdzertā kafijas krūze paliek uz spoguļgalda, jo pirms darba jāpaspēj aizbraukt uz nesen nopirkto māju, kurā dzīvo tās sargs – milzu suns ar lielu uzticību, mīlestību un apetīti. Jāpabaro, jāizdancina, jāsamīļo.
Izeju no sava tipiskās padomju laika daudzdzīvokļu mājas dzīvokļa. O, pasaule balta! Nu ļoti iedvesmojoši! Balansējot ar darba materiāliem piebāzto somu vienā rokā un suņa putras bļodu otrā, un mašīnas atslēgām zobos, brienu pa kupenām uz mašīnu. Izbraukšu tāpat vai jāņem sniega lāpsta? Izbraukšu - nolemju. Bet mašīna jātīra - apsnigusi tik pūkaina, ka tikai siluets saskatāms.
Tīrāmā slota un citi instrumenti - salonā. Uzlieku suņa putras bļodu sniegā uz jumta, ar roku notraucu sniegu no atslēgas cauruma. Atslēga tā pagrūti iet caurumā - laikam nakts salā mīkstais sniegs salis. Nekas. Pakratu, mēģinu griezt - negriežas. Arī nekas, gan jau iekustināšu. Nolieku somu uz motora pārsega. Grozu un kratu, izdodas pagriezt tikai par dažiem milimetriem. Tiešām aizsalusi. Nočortojos, sameklēju piekrautajā somā dzīvokļa atslēgu un eju pēc brīnumlīdzekļa, ko iepūst atslēgas caurumā.
Atrodu, centīgi iepūšu, gaidu… Grozu atslēgu… Kratu… Gaidu… Atkal grozu… Nekā! Ir skaidrs, ka sunim šorīt rīta pastaigas un spēlēšanās nebūs, jo citādi nokavēšu darbu. Varbūt pamēģināt otras durvis pasažieru pusē, jo man tā mašīna tāda niķīga? Jā! Atkal pūšu, grozu, kratu. Ar vienu roku, ar abām.
Traks var palikt! Jātaisās ātrāk uz dzīvošanu tuvāk darbavietai - apnikuši agrie rīti un braukšana tumsā, un šitāda čakarēšanās.
Ā, izkustējās, nu jau atslēga griežas par pāris centimetriem. Turpinu grozīt un kratīt, nu jau ar lielāku iedvesmu. Kļūst gaišāks. Reāla kļūst iespēja nokavēt darbu. Pagalmā parādās kaimiņi un sāk ņemties ap savām mašīnām. Garāmejot blakus kāpņu telpas kaimiņš uzsauc: “Ko ņemies, spēka vai vīrieša trūkst?” Atsaku, ka abu. Šis labu prātu nāk palīgā. Vīrietis taču! Tagad groza, krata un ņemas viņš. Nu jau izdodas atslēgu pagriezt puspagriezienā - tātad drīz būs vaļā. Kaimiņš pieņem lēmumu, ka tur kaut ko vēl vajagot iepūst. Labāku par manu pūšamo. Viņam esot, bet garāžā, aiziešot pakaļ.
Saprotu, ka darbu esmu nokavējusi. Turpinu grozīt un kratīt atslēgu. Pirksti nosaluši, kājas lielajā sniegā ir slapjas, toties viss sniegs ap mašīnu tā piemīcīts, ka par izbraukšanu gan vairs nav jāsatraucas. Nekas, ka suns gaida brokastis un darbā mani gaida kolēģi. Nē, štrunts par kolēģiem! Tūlīt pie kabineta durvīm būs klientu rinda, un tie vairs nekādi joki nebūs. Sāku domāt, kuram no meistariem zvanīt, jo, visticamāk, slēdzenes mehānisms ir salūzis. Un kuram zvanīt, lai aizved uz darbu, un vēl pie suņa arī jāpiestāj. Nekāpšu taču autobusā ar lielo suņa putras bļodu un nenesīšu to no pieturas cauri puspilsētai. Par ko man šitas? Vai tiešām es nevarētu kā dāma: izeju no dzīvokļa, aizslēdzu durvis un pa tīru, nokaisītu trotuāru, bez putras bļodas, skaisti dejas solī līdz darbam? Bet es te mīcos kā tāda…
Turpinu grozīt un kratīt atslēgu ar divkāršu spēku, jo nu jau pievienojas kas izmisumam līdzīgs. O, gandrīz izdevās! Vēl drusciņ un būs vaļā!
Pēkšņi mājas ārdurvīs parādās trešā stāva kaimiņš. Pīpēs, vai? Bet ko tik puspliks? Stāv, skatās uz mani kā pirmoreiz ieraudzījis un nikni saka: “Es jau pusstundu skatos, kā tu mēģini atslēgt manu mašīnu. Nesalauz!” Pagriežas un aiziet. Nikni aiziet!
Tā! Nevarēja agrāk pateikt? Nevarēja pavērt logu un pabļaut? Mērkaķis tāds! Un es? Vai nevarēju noraust sniegu no tās “karietes” kādu drusciņu vairāk? Varbūt atpazītu, ka nav manējā. Bet atslēgt taču man gandrīz izdevās! Un, ja būtu izsaukusi meistaru, mēs pilnīgi noteikti tās durvis vaļā dabūtu. Ārprāts!
Sevis mierināšanai un attaisnošanai gan jāsaka, ka mašīnas mums vienādas: marka, krāsa, izlaiduma gads. Atšķiras tikai viens burts un viens cipars numurā. Sakiet, kā gan zem sniega var atšķirt FU vai JU un 37 vai 87? Un nulles, protams, ir vienādas abiem. Un manu salona bardaku un spilventiņu, pēc kura mašīnas atšķir kaimiņiene, caur sniegu arī nevar redzēt. Uh!
Tā, tagad sāku visu no sākuma. Tīru sniegu, slēdzu vaļā SAVU mašīnu. O, slēdzas! Darbojas! Braucu! Blondīne īstākā!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Blondīnes stāsti. Sniegots rīts

Kategorijas