Ķemeru posts un skaistums

2019. gada 26. februāris 00:00

Ķemeru Nacionālais parks dibināts 1997. gadā un veidots galvenokārt, lai aizsargātu mitrājus – seklo Rīgas jūras līča rietumu piekrasti, aizaugošos piejūras ezerus, plašos purvu masīvus, mitros mežus (dumbrājus) un palieņu pļavas kā nozīmīgu daudzu augu un dzīvnieku, īpaši ligzdojošo un migrējošo putnu dzīvesvietas. Parka teritorijā atrodas viens no lielākajiem Latvijas purvu masīviem – Lielais Ķemeru tīrelis –, kā arī citi samērā lieli purvi – Raganu, Zaļais, Čaukciema un Slokas. Daļā no tiem savulaik iegūta kūdra. Ķemeru apkārtne izsenis ir pazīstama kā daudzo sēravotu izplūdes vieta un joprojām ir nozīmīga sērūdeņu un ārstniecībā izmantojamo dūņu ieguves vieta, kas savulaik bija slavenā Ķemeru kūrorta izveides pamats.

Izsenis iecienīts kūrorts
Ķemeru vārds pirmo reizi rakstītos dokumentos minēts 1561. gadā. Kurzemes hercogs Gothards Ketlers par kādu parādu ieķīlājis Dr.Matiasam Frīzneram sešas zemnieku un zvejnieku mājas Ķemeru un Lapmežciema apkārtnē, starp kurām minēta arī Kemmeru māja, kas, iespējams, atradusies tagadējās sēravotu ēkas vietā. Slokas svētavotu jau 18. gadsimta otrajā pusē apmeklējuši Kurzemes hercogistes augstākās sabiedrības pārstāvji.
Jau 1796. gadā ārsti sākuši sūtīt slimniekus uz Ķemeriem. 1818. gadā atvērtas pirmās pansijas, bet 1825. gadā izbūvēts ceļš no sēravota līdz Slokas–Tukuma lielceļam un sākusi darboties privātā peldu iestāde, kas atradusies tagadējas pamatskolas vietā. Tā bijusi koka ēka ar vannu nodaļu, kam sērūdeni piegādāja koka mucās.
1838. gadā Ķemeros pabeigta pirmā valsts peldiestāde. Kūrorta parku veidoja Rīgas daiļdārznieks R.H.Vāgners. 1838. gads tiek uzskatīts par Ķemeru kūrorta dibināšanas gadu. Pirmā peldiestāde nav saglabājusies, jo bija celta no koka un tika nopostīta Pirmajā pasaules karā. 1877. gadā atklāts Rīgas–Tukuma dzelzceļš un nodota ekspluatācijā Ķemeru stacija. Tajā pašā gadā atklāta arī diližansa satiksme ar Jaunķemeriem.
Gadsimtu mijā, padziļinot Vēršupītes gultni, atklāts sēravots, kas mūsdienās dēvēts par “Ķirzaciņu”. Virs sēravota uzbūvēts paviljons, iedvesmojoties no Vidusāzijas kūrortu minerālūdens avotu paviljoniem. Avota izteku rotāja bronzas skulptūra – puisēns delfīna mugurā. Pirmā pasaules kara laikā puisēna figūra tika nozagta. Delfīns kļuva par Ķemeru simbolu. Otrā pasaules kara gados pazuda arī delfīns, un tā vietā izveidota akmens skulptūra “Ķirzaciņa”.
1911. gadā atklāts tiešs dzelzceļa maršruts Maskava–Ķemeri, un pasažieri no Maskavas uz Ķemeru kūrortu varēja nokļūt bez pārsēšanās, bet 1912. gadā ierīkota elektriskā tramvaja satiksme ar Jaunķemeriem. Pēc kara to aizstāja zirgu tramvajs. Tas darbojās līdz 1933. gadam, kad sliedes tika nojauktas un ierīkota šoseja ar autobusu satiksmi.
Pirmā pasaules kara gados Ķemeri atradās kaujas līnijā. 1915. gadā tika evakuēts ārstnieciskais aprīkojums, Krievijas armija atkāpjoties nodedzināja Ķemerus un saspridzināja dziedniecības ēkas. Nopostīta arī Ķemeru dzelzceļa stacija, kas no jauna uzcelta 1922. gadā un bija pirmā neatkarīgās Latvijas laikā atjaunotā ēka Ķemeros. Savukārt 1924. gadā darbu sāka divas atjaunotās peldmājas.
1928. gadā Ķemeri ieguva pilsētas statusu un kļuva par Siguldai un Ogrei līdzvērtīgu pilsētnieku atpūtas vietu. Tika uzcelts ūdenstornis, kurā bija divi rezervuāri – dzeramajam ūdenim un minerālūdenim.
1933. gadā mežā pie ceļa uz Jaunķemeriem atklāja sporta un atpūtas kompleksu, kuru vēlāk pārveidoja par restorānu “Jautrais ods”. Pēc Otrā pasaules kara tajā ierīkoja bērnu sanatoriju “Meža māja”, tagad tur iekārtojusies Ķemeru Nacionālā parka administrācija un informācijas centrs.
1936. gadā tika atklāta Ķemeru viesnīca. Ar viesnīcas uzcelšanu kūrorts sāka darboties arī ziemas sezonā. Vācu okupācijas laikā kūrorts nestrādāja, ārstnieciskās iekārtas tika izvestas uz Vāciju, bet ēkas palika neskartas. Padomju gados nozīmīgākās kūrorta ēkas nacionalizēja. 1947. gadā Ķemeros izveidots dziļurbums, kura ūdens tiek pildīts pudelēs.
1971. gadā Ķemeri ieguva vissavienības kūrorta statusu, kļūstot par vienīgo šādas nozīmes kūrortu Baltijā. Ķemeros darbojās gandrīz 10 sanatorijas, tajās strādāja apmēram 100 ārsti, darbojās kūrorta poliklīnika ar sērūdeņu un dūņu vannu nodaļām.
1985. gadā pēc desmit gadu ilgiem celtniecības darbiem tika pabeigta viesnīca “Latvija”, kuras nosaukums vēlāk nomainīts uz “Līva”. Tai bija divi 11 stāvu korpusi, kuros vienlaikus varēja ārstēties 1200 pacientu.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kūrorta viesu skaits strauji saruka, jo bija apgrūtināta tūristu iebraukšana no bijušajām PSRS republikām. Bez valsts atbalsta pamazām tika slēgtas sanatorijas un samazināts darbinieku skaits, līdz 1995. gadā Ķemeru kūrorts slēgts. Daļa kūrorta ēku tika izdemolētas (viesnīca “Līva”), daļa pārveidota par sociālajām iestādēm (sanatorija “Dzimtene”), daļa nodota privatizācijai. 1998. gadā daļu ēku un minerālūdens urbumu savā īpašumā ieguva SIA “Ominasis Italia S.R.L.”. Kūrorta atjaunošanas darbi noritēja ļoti lēni, līdz 2013. gadā pilnībā apturēti.

Bez senās spozmes
Savā pastaigā vēlos izmest loku pa Ķemeriem, lai aplūkotu kādreiz tik populārās vietas. No stacijas, aplūkojot apbūvi, dodos Ķemeru parka virzienā. Tas veidots kā ainavu parks 19. gadsimta vidū. Daudzie mazās arhitektūras elementi un Vēršupīte, pa kuru varēts braukt ar nelielām laivām, savulaik piesaistījuši daudz apmeklētāju. Parks tiešām ir burvīgs (lai gan, protams, gana nolaists). Pār upīti līkst seni koki, un pa parka takām klīst ne mazums apmeklētāju (skaistā saulainā diena atvilinājusi ne tikai vietējos). Pa ceļam apskatot ūdenstorni (būvēts 1929. gadā; līdz Otrajam pasaules karam kūrorta viesi no torņa galā ierīkotā skatu laukuma 42 metru augstumā varējuši aplūkot apkārtni), pareizticīgo baznīcu, paviljonu un padomju klasiku – sauso tualeti, dodos uz vērienīgāko ēku – Ķemeru viesnīcu, tautas valodā sauktu gan par “balto pili”, gan “balto kuģi”. Protams, aizstaigāju arī līdz sēravota paviljonam, kas celts 19. un 20. gadsimta mijā. Blakus tam Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – “Ķirzaciņa”.
Lai pastaiga skaistajā dienā būtu garāka, izlemju izmest loku līdz Slokas ezeram, kur atrodas arī viena no šajā apkārtnē apmeklējamām takām. Iespēju, kā maršrutu dažādot, Ķemeros ir gana daudz. Turpat no “Ķirzaciņas” pa mežu var iet uz “Meža māju”, kurai blakus atrodas Melnalkšņu dumbrāja taka – no koka būvētā laipu taka iepazīstina ar palieņu mežiem jeb dumbrājiem, kurus pavasaros applūdina Vēršupītes palu ūdeņi.
Uz Slokas ezera pusi visur izvietotas norādes, un virziens ir viegli saprotams. Pie ezera izveidota pastaigu taka aptuveni trīs kilometru garumā. Visu taku gan nemēroju. Toties uzkāpju ezera putnu tornī un nospriežu, ka šurp noteikti jāatbrauc pavasarī, kad būs vērojama pamatīga putnu rosība.
No torņa izlemju doties Melnezera virzienā – no sākuma gar Slokas ezera malu, pēc tam pa taciņu, kas ved cauri mežam. Savukārt no Melnezera atpakaļ uz Ķemeriem pa asfaltēto gājēju celiņu šosejas malā. Esmu nostaigājusi aptuveni 13 kilometrus, bet skaidrs, ka šurp var braukt vēl, jo ne tuvu visas pastaigu maršrutu iespējas nav izsmeltas.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ķemeru posts un skaistums

Kategorijas