Dzīves krājkasītē met iekšā visu, ko var paņemt

2019. gada 5. marts 00:00

Kāpēc un ko šodienas steidzīgajam cilvēkam lasīt? Vai jauniešiem šodien vispār interesē grāmatas? Sarunā ar rakstnieku, kultūras žurnālistu, literatūrzinātnieku un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Arno Jundzi izkristalizējas, ka interese par literatūru sabiedrībā nav zudusi.

Pirmā grāmata tapusi bērniem
A.Jundze dzimis 1965.gada 30.jūnijā Jaunpiebalgā, strādājis Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, bijis kultūras žurnālists laikrakstā “Literatūra un Māksla Latvijā”. Vairums cilvēku noteikti zina viņu kā Latvijas Televīzijas raidījumu "100g kultūras" un "Nacionālie dārgumi", kā arī šova "Lielā lasīšana" vadītāju. A.Jundze veidojis rakstnieku raidījumus "Melns uz balta" un sadarbībā ar režisori Lindu Olti - latviešu rakstnieku videoportretus. Sarakstījis vairākas grāmatas, kas guvušas atzinību kā lasītāju, tā literatūras kritiķu vidū. “Piemēram, bērnu grāmatu “Ķiparu Ļerpatu Šnirks” sāku rakstīt, kad meitiņa bija maza, tas bija deviņdesmito gadu sākums. Viņa mums ar sievu lūdza, lai palasām viņai. Mājās bija padomju laika grāmatas, tās pārskatot, sapratām, ka daudzas no grāmatām ir dīvainas,” stāstīja A.Jundze un uzsvēra, ka vecākiem noteikti vajag lasīt bērniem pasakas vai dzejoļus. Viņam mājās bija rakstāmmašīna, ar tās palīdzību tapušas arī pirmās lapas ar tekstiem, ko lasīt bērnam priekšā. Un tā pēc kāda laika arī uzrakstīta šī grāmata bērniem.

Deviņdesmito gadu šaubas un neziņa
Rakstnieks izvēlējās vairāk pastāstīt par vēstures romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatu “Sarkanais dzīvsudrabs”, kurā stāstīts par mūsu valsti deviņdesmitajos gados. Šī desmitgade Latvijas vēsturē ir bijusi tik dinamiska un piesātināta, ka arī romāns ir spriedzes un negaidītu pavērsienu pārpilns. Stāsts par to, ka Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot. “Šo grāmatu rakstot, man gribējās, lai pēc tam cilvēki savstarpēji atceras tieši savas sajūtas un notikumus. Tajos gados daudziem bija jautājums - kas būs tālāk? Ja tagad mēs dzīvojam ar kaut vai aptuvenu nojautu par rītdienu, tad toreiz tā nebija,” stāstīja rakstnieks un piebilda, ka viņš ļoti vēlējies parādīt tieši cilvēku šaubas un neziņu. “Piemēram, ļoti atceros tās lieliskās dienas, kad visa latviešu tauta sadevās rokās Baltijas ceļā. Tas var notikt tikai vienu reizi mūžā, tas bija kaut kas fantastisks,” atzina A.Jundze. Šīs grāmatas varoņi ir ļoti dažādi - rīdzinieki, mazpilsētu iedzīvotāji un laucinieki. Kā uzsvēra rakstnieks - ļoti būtiski ir attēlot, ka katram ir sava dzīve, ceļš un domāšana.

Interese arī Lietuvā un Igaunijā
Lai uzrakstītu grāmatu, var paiet ilgs laiks. A.Jundze atzina - ir bijis tā, ka viņš raksta desmit gadus. “Tas ir laika trūkuma dēļ - nevaru rakstīt no rīta līdz vakaram... Romāns ir diezgan smags darbs, kas prasa lielu disciplīnu. Ir jāprot ieiet istabā, aizvērt aiz sevis durvis, piemirst, ka ir draugi, ģimene, citas lietas, kas jāpadara,” stāstīja A.Jundze. Viņš savas grāmatas raksta latviešu lasītājam - nekad nav bijis mērķis, lai kādu no tām izdotu, piemēram, Amerikā. “Bet izrādīta interese par “Sarkano dzīvsudrabu” ir no Lietuvas un Igaunijas puses. Tas, protams, priecē. Man ir svarīgi, lai manas grāmatas lasa,” uzsvēra rakstnieks. Bieži tiek uzdots jautājums - vai mums tik ierasto grāmatu neaizstās mūsdienu tehnoloģija? “Lielajos grāmatu tirgos pirms gadiem pieciem bija redzami plakāti ar uzrakstiem: “Grāmata ir mirusi! Lai dzīvo elektroniskā grāmata!”. Pagāja vēl gadi un parādījās lozungi - elektroniskā grāmata ir mirusi. Elektroniskās grāmatas „bums” ir beidzies, domāju, ka tā neiznīcinās mums jau ierasto grāmatu. Protams, tā ir ērta - ja cilvēks dodas ceļojumā, viņš savā viedtālrunī var izlasīt veselu bibliotēku,” stāstīja A.Jundze un piebilda, ka, viņaprāt, saglabāsies abi formāti.

Katram vajag atrast savu grāmatu
Cilvēku vajadzētu mudināt uz lasīšanu. Vispirms ir dzejolīši un pasakas, ko lasa vecāki, tad vajadzētu pašam bērnam sākt lasīt pasakas ar lieliem burtiem, nākamais solis - pusaudžu literatūra. “Manuprāt, kaut ko vajadzētu mainīt skolās. Bērniem un jauniešiem vajadzētu lasīt sev piemērotu literatūru. Tam visam vajadzētu notikt dabīgi, katram plauktā vajadzētu atrast savu grāmatu,” ierosināja rakstnieks un uzsvēra, ka svarīgi, lai cilvēks vispār sāk lasīt. “Tas nav būtiski tāpēc, lai jaunietis labi nokārtotu eksāmenu, bet gan tāpēc, lai veicinātu tēlaino domāšanu. Ja nav šādas domāšanas, viņš nebūs bankas īpašnieks vai pārticis cilvēks, jo tam vajag tēlaino domāšanu. Plus vēl arī matemātiskajai domāšanai,” uzsvēra A.Jundze. Viņš arī piebilda - nekas jau nenotiks, ja jaunieši nelasīs, tomēr viņi daudz pazaudēs. “Pēc vairākiem gadiem cilvēks pats saprot, cik daudz pazaudēts, cik durvis aizvērušās. Tas ir tāpat kā ar datorspēlēm - tu spēlē, un tev paveras jaunas iespējas, jaunas durvis. Dzīvē ir ļoti līdzīgi. Dzīves krājkasītē jāmet iekšā viss, ko varam paņemt,” atzina rakstnieks.
Labākais laiks rakstīšanai – ap četrdesmit
Ja jauniešiem ir doma par rakstnieka profesiju, tad vajadzētu mēģināt. “Vienkārši ir jāraksta. Ir jāuzdrošinās! Var gadīties, ka ļoti ilgi neizdodas. Prozā labākais laiks, lai rakstītu, ir ap gadiem četrdesmit. Jo ir uzkrāta pieredze, var rakstīt par to, ko tu jūti un saproti. Ļoti labs treniņš ir žurnālistika - katru dienu ir jāraksta, slims vai vesels. Raksts ir jāuzraksta un viss! Tas arī lieliski trenē atmiņu,” stāstīja A.Jundze.
Rakstnieks nepiekrīt sistēmai, ka skolās jaunieši tiek dalīti humanitārajās un eksaktajās zinātnēs. “Vajadzīgi ir abi! Piemēram, liela daļa rakstnieku ir kļuvuši par pašnodarbinātajiem un rēķina paši savus nodokļus. Lūk, šeit nepieciešama matemātiskā domāšana. Ir pamatvērtības, bez kurām cilvēks nevar kvalitatīvi dzīvot,” teica rakstnieks. Kad cilvēks lasa, viņa smadzenes dara brīnumus. “Amerikā veica pētījumu, kad vairāki cilvēki tika pieslēgti pie aparātiem, kas nolasa smadzeņu impulsus - visi lasīja “Harija Potera” nodaļu par peldēšanu. Rezultāts bija neticams - brīdī, kad cilvēki iegrima lasīšanas procesā, smadzenes sāka raidīt impulsus, kas atbild par peldēšanu. Tas ir fantastisks piemērs, ko varam iegūt no lasīšanas,” stāstīja A.Jundze.

Lasīšana - 21.gadsimta privilēģija
A.Jundze atzina - viņam neesot bijis sapnis kļūt par rakstnieku. “Tā iznāca - vienmēr esmu bijis tuvs literatūrai. Esmu žurnālists un vienmēr esmu rakstījis, arī tagad to daru. Šobrīd vadu Latvijas Rakstnieku savienību, kurā pagaidām ir 275 biedri, bet vienalga man ir vēlme rakstīt arī pašam, tātad tas man arī jādara. Vismazāk es domāju par to, ko par mani pēc tam teiks literatūras kritiķi, kuri reizēm izsaka aplamas versijas. Literatūras vērtība ir baudīt to. Lasīšana vispār ir fantastiska bauda, kad cilvēks var apsēsties un pabūt ar sevi,” secināja rakstnieks un piebilda, ka lasīšana 21.gadsimtā ir privilēģija, jo mūsdienās visi kaut kur steidzas. “Es novēlu, lai visiem ir iespēja baudīt literatūru! Literatūras nozīme nav pētīt, cik ir epitetu vai salīdzinājumu - tās nozīme ir priecāties un iegūt. Lasīšana rosina cilvēkus domāt. Jo mēs vairāk domāsim, jo labāk dzīvosim,” uzsvēra A.Jundze.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīves krājkasītē met iekšā visu, ko var paņemt

Kategorijas