Miera osta - dzimtajās mājās

2019. gada 8. marts 00:00

7703

Beļaviete Linda Ozola kā gājputns pirms vairākiem gadiem aizlaidās zilajās tālēs meklēt savu Sprīdīša laimi. Svešās zemēs, minot ikdienas dinamisko laika riteni, iepazīstot dažādu tautību cilvēkus, kultūras, profesiju daudzveidību, viņa pēc desmit gadiem ir atgriezusies mājās. “Sevi dēvēju par pasaules pilsoni, taču mana miera osta vienmēr ir bijušas dzimtās mājas Beļavā. Visa pasaules ārišķība un greznība nobālē tam emociju kokteilim, ko jūtu ikreiz, atgriežoties mājās,” uzsver Linda.

Londona – iespēju pilsēta
Pēc Gulbenes novada valsts ģimnāzijas absolvēšanas Linda devās uz ārzemēm, kur strādāja veco ļaužu pansionātā fizisku darbu, lai varētu sakrāt naudu mācībām, jo viņas sapnis bija kļūt par kosmētiķi. Ar iekrājumiem viņa atgriezās mājās un, mācoties Rīgā, ieguva kosmētiķes diplomu. “Jau ģimnāzijā zināju, ka vēlos būt kosmētiķe. Pabeidzu skolu Rīgā un sāku strādāt Vecgulbenes muižā, bet valstī sākās krīze. Man bija iespēja - un tajā mirklī tas šķita pareizs lēmums - doties prom. Ar 50 latiem kabatā devos uz Londonu, kaut arī valodas zināšanas man nebija tik labas,” stāsta Linda.
Dzīvi Londonā septiņu gadu garumā viņa salīdzina ar nemitīgu skriešanu kā vāverei ritenī, esot bijusi sajūta, ka laiks visu laiku rit ļoti ātri un nekad neapstāsies. Sākumā sākusi strādāt par auklīti. “Angļu valodas zināšanas bija minimālas. Nebiju arī tik pārliecināta par sevi. Tomēr no mazās Gulbenes biju nokļuvusi uzreiz lielajā Londonā!” saka Linda.
Viņa stāsta, ka lielākā daļa viņas vecuma paziņu, ierodoties Londonā, sākumā sākuši strādāt apkalpojošajā jomā vai par auklītēm, un dzīves ceļš viņiem ir gājis tikai uz augšu, jo Londona ir iespēju pilna pilsēta. “Izaugsmes iespējas tur ir visu laiku. Jā, konkurence ir liela, bet ir iespējas ļoti ātrā laikā izsisties. Protams, ir jāprot sevi pierādīt,” uzsver Linda.
Kad valodas zināšanas kļuvušas labākas, Linda atradusi darbu kādā klīnikā, kur strādāja par kosmētiķi. Pusgada laikā tika paaugstināta jau par menedžeri. “Divu gadu laikā cilvēki karjeras ziņā var ātri kaut ko sasniegt. Protams, jārēķinās ar smagu darbu. Es vairāk veicu administratīvo darbu, un tā bija mana pirmā pieredze vadībā. Bet man bija sapnis - vēl kā tagad atceros, ka sēdēju uz soliņa un domāju par darbu pieczvaigžņu viesnīcā,” atceras Linda.
Un Lindas sapnis piepildījās. Tas bija ļoti intensīvs četru kārtu interviju process, pirms viņa tika apstiprināta vakancei darbā “Espa Life at Corinthia” pieczvaigžņu viesnīcā, kas ir starp labākajām SPA viesnīcām Eiropā. Linda tur strādāja par vecāko kosmētiķi ar augsta profila klientūru, un tas bija viens no viņas karjeras augstākajiem punktiem. Lindas klienti bija, piemēram, amerikāņu aktrise un režisore Sandra Buloka, amerikāņu dziedātāja Bejonse, slavenais spāņu aktieris Antonio Banderass un citas slavenības. “Veicot šiem klientiem procedūras, liekus jautājumus nedrīkstēja uzdot. Viss bija ļoti strikti, pēc protokola,” savā pieredzē dalās Linda.
Šī pieczvaigžņu viesnīca atrodas pašā Londonas centrā. Katru rītu un vakaru Linda mēroja ceļu uz mājās gar slaveno “Londonas aci” un Londonas Bigbenu. “Man tā bija ideāla pieredze attiecībā uz darbu. Pilsētas dinamika, enerģētika, kas tur valda, man patika, lai arī bija fiziski grūti. Daudziem tur ir izdegšanas sindroms. Un tas ir saprotami. Skriešana bija nemitīga. Var jau strādāt kādā vietējā salonā, bet, ja vēlies ko ekskluzīvu, tad jārēķinās, ka tas viss atrodas Londonas centrā. Man ļoti patika savs darbs! Bija jauki kolēģi, no darba devēju puses jutos ļoti novērtēta,” stāsta Linda.

Dzīve – pilna pārsteigumiem
Pēc septiņu gadu intensīva darba perioda Londonā dzīve Lindu aizveda uz tālo Saūda Arābiju. “Man atnāca oficiāla vēstule strādāt Saūda Arābijā pie karaliskās ģimenes. Atceros, ka gāju mājās no darba, zvanīju mammai, skatījos uz Bigbenu, un tajā mirklī man likās, ka dzīve ir pilna pārsteigumu. Domāju, ka, iespējams, ir sasniegts augstākais punkts. Tas bija viens no manas dzīves lielākajiem piedāvājumiem! Bija liels prieks par sevi un par šo iespēju!” patīkamās emocijas joprojām atceras Linda.
Sākumā viņa aizbraukusi uz Saūda Arābiju tikai, lai iepazītos ar šo valsti, lai saprastu, vai viņai tur patīk, vai viņa patiešām vēlas tur būt. “Bailes man nebija uz turieni braukt, kaut gan tuviniekiem bija. Londona man iemācīja, ka ir jāiet un ir jādara, un visu var sasniegt pats ar saviem spēkiem, nevis paļaujoties uz otru,” ir pārliecinājusies Linda.
Sākumā viņa tur nodzīvojusi nedēļu. Iepazinās ar vietu, ar kolēģiem, viņai tika izskaidroti tās zemes likumi un noteikumi. “Tas bija novembris, kad Londonā ir vēsi, bet tur - saule un plus 45 grādi. Varēju relaksēties. Saprotot, kā man tur būs jādzīvo, nodomāju, ka tas tomēr īsti nebūs man, jo galvaspilsēta Rijāda ir ļoti konservatīva, noslēgta pilsēta, valstī valda monarhija un likumdošana ir balstīta uz reliģisko pārliecību. Tur tiešām viss bija ļoti skaisti, bet tu esi kā “zelta būrītī”: dzīvo skaistumā, viss tev ir nodrošināts, bet viss bija aizliegts – nedrīkstēja iziet uz ielas, doties uz kafijas pauzi. Savukārt es esmu sabiedriska, man patīk darboties, bet tur man likās, ka jutīšos vientuļi, tāpēc atgriezos Londonā un atteicos no šī piedāvājuma,” stāsta Linda.
Bet jau pēc aptuveni pieciem mēnešiem atkal atnāca piedāvājums atgriezties, un Linda vairs nespējusi atteikt, jo finansiālais piedāvājums un pabalstu pakete bijusi pārāk vilinoša. Pirms došanās tālajā ceļā Linda no Londonas atgriezās mājās pie vecākiem, emocionāli centās noskaņoties jaunam darba cēlienam, kā arī daudz lasīja par Saūda Arābiju.
2015.gada vasarā viņai sākās jauns dzīves posms trīs gadu garumā. Tur viņa guva pilnīgi pretēju darba pieredzi, kāda bija Londonā. Par šiem trim gadiem Saūda Arābijā, strādājot karaliskajā ģimenē un esot prinča kosmētiķei, viņa saka tā: “”Zelta būrītis” – tā es dēvēju savu dzīvi Arābijas tuksnešos. Tikai dzīvojot svešumā, es apjautu dzimtenes mīlestības spēku, valodas bagātību. Vārdos nevaru aprakstīt sajūtas, kad reto reizi devos pārgājienos tuksnesī ar vienīgajiem diviem latviešu paziņām – mēs klausījāmies un dungojām Latvju ziņģes, dalījāmies ar spilgtākajām atmiņām, bet, atgriežoties pagaidu mājās, pilī, pie loga rūtīm plīvoja sarkanbaltsarkanais karodziņš, atgādinot mājas – Latviju.”

Mana prioritāte - brīvība
Linda stāsta, ka karaliskajai ģimenei bija savs apkalpojošais personāls, komanda ar dažādiem speciālistiem: kosmētiķis, fizioterapeits, fitnesa treneri, dietologi, stilisti. Bija dienas, kad augšā bija jābūt 18 un pat 20 stundas.
No “zelta būrīša” ārā varējis tikt aptuveni reizi divās nedēļās un doties uz iepirkšanās centriem, jo tā ir vienīgā vieta, kur cilvēki pavada laiku. “Vīriešu kārtas pārstāvis nāca ar mums un mūs pieskatīja,” stāsta Linda. Lai arī brīvība bija ierobežota, kā arī nedrīkstējis mācīties viņu valodu, lai nesaprastu, ko viņi savā starpā runā, Linda liela karalisko ģimeni kā darba devēju. “Ja bija nepieciešama palīdzība, vienalga, kāda, uzreiz viss tika atrisināts. Ja vēlējos sevi pilnveidot, viss tika atmaksāts. Pieci mēneši man bija jāstrādā, bet sestais bija brīvs. Kad bija brīvs, devos, piemēram, uz kursiem Taizemē vai arī vienkārši ceļoju, izbaudot brīvību. Attieksme no karaliskās ģimenes puses bija ļoti laba. Bija cieņa un respekts, un to es ļoti novērtēju. Karaliskā ģimene daudz ceļo, un es ceļoju ar viņiem gan ar jahtām, gan uz Londonu, un, ja princis vēlējās kādu procedūru, mēs, apkalpojošais personāls, vienmēr bijām klāt. Tikai sanāk, ka tu dzīvo it kā otra dzīvi. Man pietrūka savas privātās dzīves. Protams, drīkstēja komunicēt ar ģimeni, tikai tas ne vienmēr fiziski bija iespējams, jo daudzi saiti valstī ir slēgti - skaips un tā tālāk,” stāsta Linda, kurai bija grūti pieņemt ne tikai to, bet arī brīvības ierobežošanu. “Sapratu, ka mana prioritāte ir brīvība. Tur nebija ne vārda, ne izvēles brīvības. Tur ir reliģiskā policija, kura visu laiku uzmanīja, lai nav komunikācijas starp vīrieti un sievieti. Brīvības ierobežošana man bija nepieņemama, bet kopumā guvu labu pieredzi.
Pēc dzīves Londonā un Saūda Arābijā Lindai patiesu prieku sagādā viss, ko redz un sajūt. Viņa priecājas, ka pavasarī var ieelpot ābeļziedu smaržu, priecāties par mammas puķu dobēm un gardajām pusdienām no meža veltēm, baudīt vecmammas melleņu uzputeni, kas ir daudz garšīgāks par izsmalcinātām vakariņām smalkos restorānos.
“Manam tētim bija superīga ideja. Pirms diviem gadiem mana ģimene sāka audzēt egļu un priežu stādus. Es jau esmu par savu vietējo biznesu! Man liekas, ka mēs te dzīvojam kā Dieva ausī. Mums ir četri gadalaiki. Arābijā lietu vai tā saucamo smilšu vētru piedzīvoju trijos gados trīs reizes. Atbraucu uz Gulbeni, lija lietus. Es gāju lietū un biju emocionāli pacilāta no sajūtām! Te ir plašums un zaļums, un to jau laikam novērtē tad, kad ir, ar ko salīdzināt,” prāto Linda.
Pēc desmit svešumā aizvadītiem gadiem viņa ir nolēmusi dzīvot Gulbenē. Tagad viņa strādā par kosmētiķi. “Centīšos klientiem nodot pieredzi, ko guvu Londonā,” saka Linda un neslēpj, ka viņai ir arī citas ieceres saistībā ar nākotni. Viņa vēlas pievērsties viesmīlībai, viesnīcu biznesam un tūrismam. Linda ir pārliecināta, ka mazpilsētā vienmēr var atrast, ko darīt. “Ir jābūt pozitīvismam un pārliecībai par sevi, tad viss izdodas!” zina teikt Linda.

Par Lindu

◆ Vārds, uzvārds: Linda Ozola.
◆ Vecums: 31.
◆ Dzimtā vieta: Beļava.
◆ Skolas gaitas: Gulbenes novada valsts ģimnāzija, Gulbenes mūzikas skola, Starptautiskā “Cidesco” Rīgas kosmētikas skola, “International Dermal Institute” Lielbritānijā.
◆ Profesija: kosmētiķis.
Dzīves moto: “Darīt un uzņemt visu pozitīvo, kas uzlabo gan emocionālo, gan fizisko stāvokli un labsajūtu! Lai top!”
◆ Vaļasprieki: ceļošana, interjera dizains, antīko mēbeļu izpēte, klavierspēle.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Miera osta - dzimtajās mājās

Kategorijas