Kipras asaras

2019. gada 12. marts 00:00

Daktere Jana, kura ar mani un Petru sarunājās krievu valodā, smalki izskaidroja, ko un kā plānots darīt, un apjautājās, ko mēs vēlētos redzēt sapnī. Virsmāsai pieteikusi atnest mums vieglas miegazāles, viņa atvadījās – satraukumam neesot pamata, operācijas esot vieglas.
Virsmāsa angliski pārjautāja, vai nav palicis kāds nenoskaidrots jautājums, uz ko mēs tikai paraustījām plecus. Aizejot viņa vēl palūdza parādīt rokas un stingri pieteica atbrīvoties no visa liekā – gredzeniem, auskariem, nagu lakas un pīrsinga, kas Petrai bija visās malās: ausīs, degunā, uzacīs... Visvairāk raižu sagādāja sudraba gredzens, kas, pirms sešiem gadiem ieāķēts nabā, ne reizi nebija kustināts. Sīkās skaviņas tik stingri bija sakļāvušās, ka sieviešu pirkstiem nebija attaisāmas. Petrai paveicās, ka naktsmaiņā strādāja puisis, kuram bija ne tikai viegla roka injekcijām, bet arī tehnisks risinājums šai problēmai.
Pēc virsmāsas īsās vizītes nākamajā pusstundā ar nelielām atstarpēm cita pēc citas, apzinīgi pildot savu pienākumu, pie mums ieradās visas trīs šīs maiņas māsiņas un mūsu prātā nostiprināja to, ko jau bija pateikusi pirmā:
- Te būs jūsu miega tabletīte. (Ak, jūs jau izdzērāt?) Rīt jāceļas sešos, jānomazgājas dušā, jāatbrīvojas no liekā apmatojuma (šo teikuma daļu ilustrēja uz skapīša nolikts skuveklis) un jāuzvelk vienreizējais halāts un zeķītes (iesaiņojumā bija saredzams kas viegli zaļš un plāns). (Ak, jums jau ir?)
Jāpiebilst, ka duša un tualete ir katrā palātā, bet gultas cita no citas norobežojamas ar pēc vajadzības aizvelkamu aizkaru. Mums tas tika raustīts šurpu turpu pirms un pēc katras injekcijas, jo, māsiņām aizejot, mēs ar Petru gribējām sarunāties, viena uz otru skatoties.
Pirmajā dienā īpašas vajadzības no gultas celties nebija – rentgens, kardiogramma un visas analīzes bez lielas aizķeršanās un bezgalīgas gaidīšanas rindā tika nodotas no rīta pirms ierašanās nodaļā. Tāpēc mēs abas varējām laiski zvilnēt, sarunāties un priecāties, ka četrvietīgajā palātā esam divatā. Tāpat jau pietika nemiera no regulārajiem māsiņu apmeklējumiem ar dažādu injekciju adatām, ar alerģiju testiem, norādēm un kontrolēm.
Divas reizes no gultām nācās izkāpt, jo sanitāres pienākumos ietilpa sačubināt spilvenus, izlīdzināt palagus un sakārtot plāno segu, no rīta pacelt gultas galvgali, vakarā – nolaist. To viņa darīja neatkarīgi no tā, vai pacients vēl tikai gatavojās operācijai vai arī tā jau bija notikusi.
Pusdienas mums pieripināja tieši pie gultas – atlika tikai kājas nolaist pār gultas malu. Paplāno zupu ar reti sasmalstāmajām nūdelēm ātri aizmirst palīdzēja bieza, labi sautēta gaļas šķēle ar sātīgu sautējumu. Brokastu kafiju un vakariņu tēju sanitāres ielēja tieši krūzēs, iedrošinot nekautrēties un prasīt piedevas. Meitas atnesto rozīņu kliņģeri ar Petru dalījām uz pusēm, jo slimnīcas plānās sviestmaizes sātu nedeva.
Vienīgā vajadzība iziet no palātas šajā dienā bija vizīte pie anesteziologa, uz kurieni mūs pavadīja virsmāsa – tā mēs bez maldīšanās koridoru un stāvu labirintos nokļuvām tieši tur, kur vajadzēja. Arī šī saruna piederēja pie gatavošanās nākamajai dienai, jo tika uzdota virkne jautājumu – par iepriekšējām operācijām un slimībām, par alerģijām un zālēm, kas tiek lietotas.
Uzliktās sistēmas mūs it kā piesaistīja palātas gultai, bet Petras grūti pārvaramā tieksme pēc smēķa ātri vien arī man lika apgūt prasmi pārvietoties ar visu statīvu. Šad tad, kad nevēlējos zaudēt sarunas pavedienu, pievienojos viņai plašajā balkonā. Decembra saule patīkami sildīja, un atrašanās uz ceturtā stāva jumta šķita īpaši patīkama.
Dienai ejot uz otru pusi, Petrai arvien biežāk gribējās uzsmēķēt. Nervozums bija jūtams arī satrauktajā balsī un arvien garākajās telefonsarunās ar māti. Lai arī tās noritēja bulgāru valodā, mātes nemiers bija labi saklausāms. Šķiet, Petras mamma bija pat vairāk uztraukusies nekā pati slimniece. Kā vien pratu, centos viņu izklaidēt, tā aizmirstot pašai savu nemieru.
Par operācijas dienu ko stāstīt ir maz – ilgas gaidīšanas stundas no rīta, brauciens uzmundrinošu un smejošu māsiņu kompānijā ar visu gultu cauri gariem gaiteņiem un liftā, ceļā sastapto slimnieku bažīgie un iedrošinošie skatieni un smaidi, tad divas stundas salda miega, negribīga pamošanās no patīkama sapņa un atgriešanās savā palātā. Tikai pašā vakarā ārste deva atļauju celties un, pieturot pie rokas, līdzēja pāriet telpai no vienas sienas līdz otrai.
Petras operācija bija daudz nopietnāka, tāpēc priecājos, ka spēju viņai palīdzēt piecelties. Patiesībā tas bija nepieciešams tikai pirms pašas gulētiešanas, jo palaikam mūs apmeklēja kāda māsiņa vai ārste – Sofija vai Jana, kas, ieradušās darbā jau septiņos no rīta, slimnīcu atstāja pēc divpadsmit stundām, ja vien ārpus šī laika nenācās pieņemt kādas dzemdības.
Šajā naktī mūsu palātā ieradās vēl divas pacientes – bulgāriete Aleksandra un viņas tikko piedzimusī meitiņa. Bijām pateicīgas liktenim, ka tā nav kāda arābiete, kurai jau tūlīt sekotu plašs un skaļš atbalstītāju pulciņš, atrodot iemeslus neatliekamai vajadzībai tikties arī ārpus apmeklētāju laika. Tikai pāris stundas rīta cēlienā bērns atradās māsiņu uzraudzībā, visu pārējo laiku mazulīte atradās savā silītē blakus mammai. Mums par laimi, Aleksandras ceturtā meitiņa izrādījās ļoti kluss zīdainītis. Naktīs viņu tikpat kā nedzirdējām, dienā tie bija īsi mirkļi, kad mazulīte skaļāk pieprasīja mammas tuvumu.
Nākamajā dienā Petra ar Aleksandru uzsāka sarunas bulgāru valodā, kas mani atbrīvoja no līdzdzīvošanas viņu problēmām. Ārstes, virsmāsas un māsiņu apmeklējumi pie manis kļuva arvien retāki, tāpēc varēju nodoties grāmatas lasīšanai. Palaikam gan pievērsos Petrai, jo, aprīkota ar sistēmu un katetru, netikdama pie iecienītā smēķa, viņa glābiņu meklēja elektroniskajā cigaretē, bet, cerēto efektu neguvusi, kļuva arvien nervozāka. Sāku dziedātāju iztaujāt par iecienīto repertuāru, un viņa nomierinājās.
Arī divas turpmākās dienas daudz neatšķīrās no iepriekšējās, ja nu vienīgi ar aktīvāku iekustēšanos un domām par došanos mājup un, protams, ar personāla maiņām. Nu jau bijām pieredzējušas gan prasmīgas injekcijas, gan ar neveiksmēm saistītas nevajadzīgas sāpes; ar ilgošanos gaidījām vienīgo puisi ar “smalkajām adatām un vieglo roku”; prognozējām, kad dežurēs vecākā virsmāsa, kura mūs atkal pasmīdinās ar jocīgiem žestiem un jaunapgūto angļu valodu; baidījāmies atkal skatīt to maiņu, kurā praktizē topošās medmāsas…
Kad Petras runājamais ar Aleksandru bija apsīcis, viņa atkal pievērsās man, lai gan varbūt tas notika tāpēc, ka pirmajās divās dienās paspējām satuvināties. Petra arī vēlējās ātrāk nokļūt mājās, lai gan viņu tur gaidot tikai kaķis. Man gan sākumā tam bija grūti noticēt, jo tik izskatīgas sievietes nemēdz būt vienas. Lai gan – četrdesmit gados cilvēki tiecas pēc zināmas brīvības… Turklāt pastāvīga dzīve uz skatuves arī diktē savus noteikumus, un, kā vēlāk uzzināju no Petras, viņas gadījumā tie bija diezgan kategoriski. Uzsāku sarunu par kaķi, kas Petrai bija īpaši tuvs, turklāt ar izciliem ciltsrakstiem, un viņa pati atklāja līdz šim vēl nepateikto, kas man labāk ļāva saprast viņas situāciju.
Pirmo reizi Kiprā Petra ieradusies pirms divpadsmit gadiem ar domu pavadīt šeit trīs mēnešus, bet jau pirmajā vakarā iekritusi kāda ietekmīga kiprieša sirdī un, viņa apburta, izlēmusi palikt. Augstu novērtējis Petras kontralta balss plašā diapazona iespējas, vīrietis aizrautīgi “cēlis skaistas sapņu pilis”, īsā laikā solot nopelnīt prātam neaptveramas summas. Nekā apšaubāma Petra tur neesot saskatījusi – kuram gan nav zināmi stāsti par nejauši atrastiem un pēkšņi uzplaukušiem talantiem. Bulgārijā viņa jau izpelnījusies zināmu ievērību, piedalījusies dažādos konkursos un šovos, uzstājusies uz mazām un lielām skatuvēm, tomēr pie pārticības tā arī nebija tikusi. Viss, ko teicis šis vīrietis, šķitis loģisks un reāli iespējams.
Nākamajā dienā viņš jau izvirzījis konkrētus priekšlikumus un uzņēmies kļūt par dziedātājas menedžeri. Sākumā, protams, vajadzējis piekrist viņa vīzijai par iecerēto skatuves tēlu, kā arī uz visiem laikiem aizmirst pasē rakstīto vārdu – Petja, kas Bulgārijā ir populārs sieviešu vārds. Kaļot dzelzi, kamēr karsta, jau nākamajā dienā, izmantojot labu pazīšanos, viņš Petrai izkārtojis līgumu ar kāda kruīza kuģa vadību. Divas garas un bezrūpīgas vasaras viņa pavadījusi uz jūras, apguvusi jaunu repertuāru, iepazinusi neticami daudz cilvēku, saņēmusi virkni piedāvājumu un pašam kārdinošākajam nespējusi turēties pretim. Nesagaidījusi, kad daudzsološais menedžeris izmaksās nopelnīto naudu, viņa lauzusi līgumu, lai četrus turpmākos gadus pavadītu Dubaijā.
Šie gadi Petrai palikuši atmiņā kā spožs uzplaiksnījums, kā viņas slavas virsotne. Nesalīdzināmi greznas viesnīcas, kurās viņa uzstājās; izdarīgi sadarbības partneri; patiešām labs atalgojums, kas ļāva nedomāt par rītdienu un veidot uzkrājumu; skatuves tērpi un grezns ikdienas apģērbs; reāla pārticība, no kuras šobrīd pāri palicis tik vien, lai pielocītu vienu čemodānu.
Kāds melns kaķis pārskrēja šim spožajam ceļam? Kārtējais vīrietis, kurš uzņēmies būt par Petras menedžeri, it kā izplānojis vērienīgu koncerttūri, bet tās realizācijai aizņēmies naudu no pašas dziedātājas. Ievērojamu summu. Un izgaisis. Kāds labs paziņa gan nesavtīgi centies krāpnieku atrast, bet, kā jau tas bieži mēdz būt – tas pazudis bez pēdām.
Vēlāk, cenšoties Dubaijā atrast vecos kontaktus, viņu pēc kāda koncerta uzrunājis simpātisks, padzīvojis grieķis ar zīmīgu vārdu - Diogens. Diemžēl pārāk vēlu Petra attapusies, ka vārdam tomēr ir liela nozīme. Savā spiedīgajā finansiālajā krīzē viņa pieķērusies vārdiem par lielisku piedāvājumu, labu atalgojumu un nodrošinātu nākotni. Kiprā Diogenam piederot četras pieczvaigžņu viesnīcas, kuru apmeklētāji vēloties vakariņot pie “dzīvās” mūzikas. Trīs ievērojami mūziķi jau noslēguši sadarbību un sniedz regulārus koncertus šajās viesnīcās. Pāris vakarus nedēļā. Otrdienās vienā viesnīcā, trešdienās – otrā, ceturtdienās – trešā… Darbs nodrošināts un ienākumi stabili.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas