Ar zemes mīlestību leģionā un kolhozā

2019. gada 15. marts 00:00

180

Tuvojoties leģionāru atceres dienai 16.martā, lejasciemietes Ārijas Māliņas atmiņās atdzīvojas tēvs Izidors Vaivads, kuram septembrī apritētu 100 gadi. Ārijai tāpat kā daudziem tās ir sāpīgas, raisot pretrunīgas izjūtas par laiku, kad leģionāri karoja pret Padomju Savienības armiju, cenšoties nepieļaut baigā gada atkārtošanos.
I.Vaivads par savām leģionāra gaitām meitai nestāstīja daudz, jo padomju varas gados labāk bija par tām klusēt. Tomēr Ārija zināja pietiekami, lai izprastu un sajustu, ko tēvam nozīmēja cīņa par Latvijas zemi.
“Vairs neatceros, kad sākām ar tēvu runāt par laiku, kad viņš bija leģionā. Traģiski ir tas, ka viņš karoja arī pret brāli Broņislavu, kurš bija Sarkanās armijas karavīrs. Kurzemes katlā viņš nojauta, ka brālis ir otrpus frontes līnijai,” stāsta Ā.Māliņa. Tomēr lielākais paradokss ir tas, ka tēvs atmiņas par atrašanos leģionā uzrakstīja, kad 1958.gadā viņu uzņēma Komunistiskajā partijā. Ja viņam nebūtu jāraksta autobiogrāfija, tad acīmredzot nebūtu arī vaļsirdīgas atzīšanās. “Partijā tēvam bija jāstājas, lai kolhozā varētu būt iecirkņa priekšnieks, jo citādi šajā amatā neapstiprināja,” skaidro Ā.Māliņa.

Kurzemes katlā - brālis pret brāli
Latvijas Valsts arhīva izziņa liecina, ka I.Vaivads dienēja vācu armijā no 1943.gada 25.maija līdz 1945.gada 9.maijam. Viņš bija sakarnieks 15.divīzijas artilērijas daļā, uzturot sakarus priekšējās līnijās ar 8.baterijas komandieri Rudzīti. Piedalījies kaujās 1944.gada 25.martā Ostrovas apgabalā un šī paša gada 23.jūnijā Opočkas rajonā.
Savās atmiņās Izidors raksta, ka kaujas bija sīvas, tāpēc tika saņemta pavēle atkāpties uz Latviju caur Zilupi un Varakļāniem, kur viņš tika ievainots. Tā I.Vaivads nokļuva vispirms Madonas slimnīcā un pēc tam – Igaunijā Vilandes slimnīcā, kur ārstējās mēnesi. Savā daļā, kas atradās Madonas rajonā, viņš atgriezās brīdī, kad sākās atkāpšanās uz Rīgu. 1944.gada 13.oktobrī bija kaujas pie Ķekavas, kam sekoja atkāpšanās uz Kurzemes katlu, kur bija cīņas Dobelē, Lestenē, Blīdenē un Remtē līdz kapitulācijai 1945.gada 9.maijā. Pēc kapitulācijas Izidors tika saņemts gūstā un nokļuva filtrācijas nometnē Kolomnā, Maskavas apgabalā. Pēc atbrīvošanas no nometnes viņš tika ieskaitīts darba bataljonā gāzes vada Saratova – Maskava būvdarbos.
“Atrodoties gūstā, tēvs ir pratis nedaudz piepelnīties, piedāvājot kurpnieka pakalpojumus. Šo prasmi viņš apguva pašmācībā. Turklāt tādējādi radās iespēja dabūt dokumentus, lai varētu atgriezties dzimtenē. Kad viņš beidzot pēc divu nedēļu garā ceļa bija mājās, māte viņu nepazina, jo tēvs bija apaudzis ar bārdu,” stāsta Ārija. Tas bija 1947.gada 7.novembrī.

Pazina katru zemes stūrīti Mālmuižā
Izidora bērnība ir pagājusi Rēzeknes rajona Kaunatas pagasta Lielo Višu sādžā. Jau agri zēns devās līdzi lielajiem brāļiem peļņā pie saimniekiem: raka grāvjus, kopa zemi un gāja meža darbos. Kad 1938.gadā ģimene iegādājās “Lapkašu” mājas Sinoles pagastā, Izidors mācījās tirgoties, vedot sviestu un gaļu uzpircējiem. Nopelnīja jaunu uzvalku un velosipēdu, kopā ar brāļiem brauca uz ballītēm Velēnā.
“Tēva ģimene nopirka mājas, kurām blakus dzīvoja mamma. Abi bija jauni, sapazinās, bet ģimeni nodibināja 1948.gadā pēc atgriešanās no Krievijas. Kopā ir izaudzinātas trīs meitas: Mārīte, Benita un es – Ārija. Esmu jaunākā,” saka Ā.Māliņa.
Visa tālākā Izidora dzīve ir saistīta ar darbu kolhozā. Sākumā kolhozā “Druva” bija laukstrādnieks, būvstrādnieks, bet no 1956.gada tika uzticēti brigadiera pienākumi, ko veica līdz pat 1999.gadam.
“Savu darbu tēvs veica gan ar zirga pajūgu, gan ar motociklu. Viņš pazina katru zemes stūrīti. Kad vajadzēja sakopt laukus skatēm, tēvs ar savu zirgu apstrādāja un nolīdzināja. Viņa dzīve bija galvenokārt ārpus mājas,” atzīst Ārija.
Kopā ar darbabiedriem Izidors bija 60 gadus, vienmēr ar prieku un lepnumu pieminot SIA “Rainis” kolēģus. Pēdējos gados viņš no motocikla atkal pārsēdās zirga vezumā, jo veselības problēmu dēļ vairs nespēja braukt.
“Darba gaitas tēvs beidza, kad viņam jau bija gandrīz 80 gadi. Viņš turpināja strādāt arī pēc aiziešanas pensijā. Turklāt radās nepatīkama situācija, kad izrādījās, ka nevar saņemt algu un pensiju. Tad tēvam bija valstij jāatmaksā četru gadu laikā izmaksātā pensija – apmēram 4000 latu. Tikai divus mēnešus pirms savas nāves viņš beidzot bija nokārtojis šo parādu valstij,” atceras Ārija. Viņa atzīst, ka, protams, palika rūgtums.

Saglabā uzticību zemes mīlestībai
1980.gadā I.Vaivads nopirka “Bumbieru” mājas, kurās saimniekot Ārijas ģimenei. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, varēja atgūt “Veclapkašus”, kur uz dzīvi pārcēlās mamma Rasma, bet Ārija ar tēvu un savu ģimeni dzīvoja blakus - “Bumbieros”.
Tēvs pēdējos dzīves gados ļoti slikti redzēja, tomēr kustējās no agra rīta līdz vēlam vakaram. “Viņš pie mājas nopļāva divas pļavas ar rokas izkapti, lai gan pārvietojās ar spieķi. Zeme un mājdzīvnieki bija viņa lielā mīlestība. Viņš līdz sirds dziļumiem izjuta un izprata laukus. Tāpēc tika izveidota zemnieku saimniecība, lai gan biju kultūras darbiniece. Maniem sapņiem par grozāmu skatuvi un teātri bija jāpārvēršas par grīdu govju kūtī. Visa dzīve mainījās, kad tika izvirzīts mērķis pelnīt ar zemnieku saimniecību,” saka Ā.Māliņa.
Viņa uzsver, ka tēvs bija pārliecināts – tikai zeme ir vajadzīga pļaušanai un lopu barošanai. Tēvs bija lauksaimniecības zināšanas apguvis kursos, bet viņa lielākā skola bija prakse un pieredze. “Kad vectēvs atnāca uz “Lapkašiem”, viņš te līda līdumu. Turklāt zeme bija ļoti smilšaina. Viņš esot smējies, ka, izrādās – nopirkta kapu smilts. Latgales auglīgā zeme bija apmainīta pret tādu, kas lauksaimniecībai nav piemērota. Vectēvs, šo zemi cenšoties iekopt, pārpūlējās un nomira,” stāsta Ārija.
Viņa secina, ka tēvā bija vārdos grūti izsakāms spēks - ne tikai fiziskais, bet arī gara spēks.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar zemes mīlestību leģionā un kolhozā

Kategorijas