Stārķu ir par daudz, bet...

2010. gada 24. jūlijs 14:56

2497

Šokējošu gadījumu, kad stārķis nolaidies lauku mājas pagalmā un nolaupījis 1000 latu vērtu šķirnes klēpja sunīti, zina stāstīt gulbenietis Ervīns Bukšs. “Stārķis paķēris sunīti un aiznesis,” viņš saka. E.Bukša radi bijuši šā notikuma aculiecinieki. Viņi pēc tam runājuši, ka laikam taču stārķiem trūkst barības, ja jau tie rīkojas tik nekaunīgi. Esot pat izvērsusies diskusija, vai stārķu skaits Latvijā būtu jāregulē medniekiem, ja stārķi kļūst pārāk agresīvi citu dzīvnieku sugu iznīcināšanā.

Stārķa uzvedība - dabiska

“Šajā gadījumā ar sunīti nav nekā nedabiska. Tāda ir stārķa daba,” “Dzirkstelei” saka Ziemeļaustrumu virsmežniecības medību un uguns apsardzības daļas vadītājs Laimonis Kļaviņš.

Viņš uzsver, ka stārķis joprojām Latvijā ir aizsargājams putns, kas “aplasa čūskas, bet tajā pašā laikā nesmādē arī zaķēnus un visu citu dzīvo radību, ko vien spēj paņemt”.

L.Kļaviņš saka, ka mednieki tikai savā lokā runā par stārķu pārlieku lielo daudzumu un nepieciešamību šo putnu skaitu samazināt. “Ja atklāti par to ieminētos, tad tikai mēs manītu, kas būtu! Tāpat kā politikā, reizēm arī dabas aizsardzībā mums, latviešiem, trūkst veselā saprāta,” uzskata viņš, piebilzdams, ka oficiāli neviens nevēlas par šo jautājumu runāt.

Medniekiem stārķis - tabu

L.Kļaviņš uzskata, ka stārķis medniekiem Latvijā bija, ir un būs tabu. Tas nozīmē, ka šim putnam arī tiks piedotas visas kaitnieciskās izdarības, ieskaitot to, ka stārķu ligzdas, kas vītas uz telefonsakaru un elektrības gaisvadu līniju stabiem, nereti bojā šos vadus un pat rada draudus cilvēku drošībai. “Atceros, kad bija mēģinājumi nojaukt traucējošās ligzdas, tā uzreiz dabas draugi prasīja, lai tiktu apmaksāti zaudējumi tūkstošos latu,” atceras L.Kļaviņš.

Arī Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis Baumanis “Dzirkstelei” saka, ka mednieku aprindās ir apspriests jautājumus par nepieciešamību regulēt stārķu skaitu Latvijā. Taču visi mednieki, Mednieku asociācija viennozīmīgi sakot, ka viņi nebūs tie, kas iestāsies par grozījumiem normatīvajos aktos, prasot valstī regulēt stārķu skaitu. “Ja tā notiktu, ir skaidrs, ka sabiedrības attieksme būtu ārkārtīgi negatīva. Mednieku tēls jau tā šobrīd sabiedrībā nav tas pozitīvākais,” viņš saka.

Pēc J.Baumaņa domām, mednieki šā jautājuma risināšanā varētu iesaistīties tikai tad, ja ornitologi un dabas draugi būs pirmie, kas apzināsies situāciju un pateiks, ka stārķu skaits Latvijā ir kļuvis par lielu, jo šie putni nodara pārāk lielu kaitējumu citiem dzīvniekiem.

Kas samaksās par suni?

L.Kļaviņš uzskata, ka stārķa nogalinātā sunīša saimnieks būtu tiesīgs prasīt kompensāciju par nodarīto zaudējumu, vēršoties Dabas aizsardzības pārvaldē. “Nevaru pateikt, ar ko tāda prasība var beigties, taču izmantot tādu iespēju var,” saka L.Kļaviņš.
Viņa kolēģim J.Baumanim ir cits viedoklis. Viņaprāt, dārgs suns tāpat kā jebkura cita naudā izsakāma vērtība ir jāapdrošina.
Madonas reģionālās Vides pārvaldes direktora vietnieks Jānis Lūkins uzsver, ka stārķis ir īpaši aizsargājams putns. Nevar būt runa par zaudējumu kompensēšanu, ja šis putns aiznesis suni. Taču pavisam noteikti suņa saimniekam nāktos kompensēt videi nodarīto zaudējumu, ja viņa dzīvnieks nokostu stārķi.

“Ja būtu tā, ka iedzīvotāji novērojuši konkrēta viena stārķa regulāru agresīvu uzvedību, piemēram, ja viens un tas pats putns būtu aiznesis jau vairākus suņus, tad iedzīvotājiem būtu jāraksta vēstule Vides pārvaldei. Tad mēs domātu, kā ierobežot konkrēto stārķi,” saka J.Lūkins. Pēc viņa domām, cilvēki nereti paši izraisa stārķu agresiju, piebarodami putnus. Kad cilvēki putnu barot pārstāj, viņš parāda raksturu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Stārķu ir par daudz, bet...

Kategorijas