Humoreska: Soliņš pagalmā

2010. gada 23. jūlijs 17:20

971

Jau pavasarī es iznesu un noliku mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā koka soliņu, tādu pavisam parastu, uz kura, ja labi grib, var sasēdēt trīs vai četri pieaugušie cilvēki, bet bērni – pat vesels ducis. Šo soliņu pats savām rokām esmu pagatavojis. Tāpēc sargāju un žēloju kā acuraugu. Sākumā pa nakti nesu to mājās, no rīta agri atkal izliku zālītē pie mājas. Taču tad sapratu, ka karstajā vasaras tveicē cilvēki kā reizi pa vakaram un pat naktī vēlas iet ievilkt krūtīs vēsāku gaisu un atpūtināt kājas. Tāpēc kopš vasaras mans soliņš pagalmā ir apaļas 24 stundas.

Pamazām esmu pilnveidojis vidi pie soliņa. Noskatījos, ka bērni sēž, grauž saulespuķu sēklas un čaulītes met zemē. Ņēmu rokās slotu, saslaucīju aiz viņiem, aizrādīju bērniem un noliku blakus soliņam arī mazu miskastīti. Viendien tā bija sākusi degt ar liesmu. Nekavējoties veicu izmeklēšanu un noskaidroju, ka 15 gadus vecais kaimiņš tur iemetis cigaretes izsmēķi, un tāpēc plastmasas atkritumu tvertne burtiski izkusa uguns liesmās. Izrunājos ar nepilngadīgo kaimiņu. Sakopu vietu pie soliņa, noliku jaunu miskasti – tagad no dzelzs – un uz tās ar sarkaniem burtiem uzrakstīju, ka pie mums lūdzam nesmēķēt.

Vienvakar pats sēdēju uz sava soliņa, kājas sakrustojis, lasīju avīzi. Pienāca man klāt piecus gadus vecā kaimiņiene un paziņoja, ka šis ir viņas soliņš, viņai te vajagot izlikt savas lelles, lai es tāpēc tagad ejot mājās pagulēt. Pirmajā brīdī saskaitos ne pa jokam. Sākām ar meitēnu strīdēties, soliņu dalīt, bet tad attapos un sevī nosmējos. Mazajai taisnība! Gāju pagulēt. Galu galā arī viņai taču ir tiesības uz šo soliņu tāpat kā visiem pārējiem.

Esmu noskatījies pa logu, ka gandrīz nekad mans soliņš nestāv tukšs, vienmēr tur kāds atpūšas. Kaut vai mūsu sētas kaķi. Savukārt man, pensionāram, pateicoties soliņam, dzīvē ir radusies pavisam cita - dziļāka - jēga. Ar soliņu auklējos augu diennakti. Sieva pat kļuvusi greizsirdīga, ja kas. Viņdien piesēdos pagalmā blakus kaimiņienei. Viņa man pateicās par soliņu. Sacīja: „Redzi, Teni, kad mūsu pagalmā ar pašvaldības ziņu uzņēmējs nocirta ozolus un to vietā uzcēla lielveikalu, viņš mums, blakusmājas iedzīvotājiem, solīja kompensēt zaļās zonas atpūtas samazinājumu, zālītē noliekot soliņu. Uzņēmējs ir aizmirsis, ko solīja. Pašvaldība neprasīja, lai viņš tur vārdu. Un mēs paši arī bijām par gļēvu, lai to prasītu. Bet tu pats ņēmi, uztaisīji soliņu, noliki to pagalmā un vēl turi rūpi. Malacis, Teni, ja tu būtu 10. Saeimas deputāta kandidāts, es nudien balsotu par tevi!”

Lūk, tā viņa pateica... Un tagad es domāju, ka varbūt patiesi vajadzētu kandidēt. Man būtu daudz ieceru, pat sava programma par to, kā valstī uzlabot un sakārtot mūsu vidi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Humoreska: Soliņš pagalmā

Kategorijas