To nedrīkst aizmirst!

Ilze Ūsele, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja vēsturniece

2019. gada 22. marts 00:00

127

Šogad aprit 70 gadi, kopš lielākās cilvēku masveida izsūtīšanas 1949.gada 25.martā.
Deportācijas mērķis bija panākt ātrāku kolektivizāciju un izbeigt bruņotu pretošanos padomju varai. Izsūtāmo sarakstus apstiprināja apriņķu izpildkomitejas, tomēr zīmīgi, ka Latvijas PSR Ministru padomes 1949.gada 17.marta lēmumā “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR” norādīts, ka tas pieņemts saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1949.gada 29.janvāra lēmumu “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Atsaucoties viena uz otru, ne Latvijas PSR, ne PSRS Ministru padomes neuzņēmās atbildību par lielāko cilvēku masveida deportāciju.
Deportācija skāra galvenokārt lauku iedzīvotājus, jo tā bija visciešākajā veidā saistīta ar lauksaimniecības kolektivizāciju – cilvēku masveida aizvešana radīja baiļu un nospiestības atmosfēru. Visdrošākais veids, kā paust atbalstu valdošajam režīmam, bija iestāšanās kolhozā. Dažu nedēļu laikā, baidoties no jaunām izsūtīšanām, zemnieki no Latvijas laukiem iestājās kolhozos - Latvijā no 1949.gada 27.marta līdz 6.aprīlim tika noorganizēti 1740 jauni kolhozi, tātad apmēram 245 kolhozi vienā dienā! Kolektivizācija biedējoši lielā ātrumā tika turpināta arī nākamajos mēnešos. Gulbenes novadā 1949.gadā tika izveidoti 42 lauksaimniecības arteļi, kolhozi.
25.martā Gulbenes dzelzceļa stacijā stāvēja apmēram 60 lopu vagoni, kuros izveda cilvēkus uz Sibīriju.
“...Apguldīju savu deviņus mēnešus veco meitiņu, arī pati taisījos nakts atpūtai. Pēkšņi skaļi sitieni verandas durvīs, un sauca, lai atver durvis milicijai. Es durvis atvēru. Istabā sanāca bruņoti miliči…
Izsūtīšana taču ir paņēmiens iznīcināšanai…
…Es tiku izvesta no mājas un izsūtīta uz Sibīriju bez vainas vainīgā, ar 9 mēn. vecu bērniņu uz rokām… Mūs ar mantām aizveda uz Gulbenes staciju. Tur mums pavērās skatam mūsu nākotnei nolemtais dzīves ceļš - daudzie lopu vagoni uz sliedēm.
Tuvu vagona sāniem bleķa krāsniņa ar dūmvadu jumtā. Tā kurināma ar akmeņoglēm, paredzēta vagona apsildīšanai un ūdens, ēdiena uzsildīšanai. Pie otriem vagona sāniem - paslēpta nepieciešamā „šķirba” grīdā. Vagona abos galos guļamās lāvas, augšējās un apakšējās, vai vagona grīda. Un tad vagoniem grūdieni - viens, otrs, un vagoni l-ē-n-i, s-m-a-g-i sāka slīdēt projām no Gulbenes… Vagonā tanī brīdī pilnīgs klusums. Katrs atvadījās no dzimtās puses un varbūt uz neredzēšanos. Tā sākās mūsu rīti un beidzās vakari uz klabošajiem riteņiem. Tālāk un tālāk, projām no dzimtās vietas, dzimtenes,” atceras Mirdza Kalēja (dz.Vārdaune).
„Skolā stundas vidū klasē ienāca kāds no skolotājiem un paaicināja mani ārā. Tur mani sagaidīja viens no vietējiem varasvīriem un krievu karavīrs ar šauteni. Man tika paskaidrots, ka mūsu ģimene, tanī skaitā arī es (kaut arī nepilngadīgs, jo man bija 13 gadi), tiekot izsūtīta un lai es sekojot viņiem.
Pa ceļam mani „pavadoņi” (sargi) centās man iestāstīt, ka nekas traģisks tas neesot, ka arī tur izsūtījumā es varēšot turpināt mācīties, taču man tas likās kaut kas šausmīgs - priekš manis dzīve bija beigusies.
Mani aizveda uz Jaungulbeni, kur vecās sērkociņu fabrikas teritorijā jau stāvēja kravas automašīnu kolonna ar izsūtītajiem.
Mūs noturēja kravas mašīnā gandrīz visu dienu, tad aiztransportēja uz Gulbenes dzelzceļa staciju, ievietoja lopu vagonā ar restēm, un tā nu mēs tur tikām turēti līdz nākošajai dienai, kad ešelons tika sūtīts projām uz austrumiem...” atceras Gunārs Kārkliņš.
Pēc 40 gadiem (1989.gada 25.martā) pie Gulbenes dzelzceļa stacijas ēkas atklāja izsūtīto piemiņas plāksni un vēl pēc desmit gadiem (1999.gada 14.jūnijā) - pieminekli 1941. un 1949.gada represiju upuriem. Pieminekļa saistošais elements esot Induļa Rankas mātes bize, līdzīga tālaika daudzu jaunu dāmu matu pīnēm. “Šajā bizē ievijas jaunības romantika, saikne ar ģimeni un savu zemi. Tas ir savienojošais elements; meitenes tēls ir Latvijas simbols. Tā ieslīgst akmenī, viņu akmens pārņem, simbolizējot mūžību. Pieminekļa otrā pusē ir vampīrs. Sikspārnis asinssūcējs simbolizē ļaunos spēkus. Vidū čūska - viltība, nodevība, gudrība. Viltība un nodevība vienmēr saistās ar gudrību. Tas ir sarežģīts motīvs. Visu ansambli noslēdz pieci laukakmeņi - Latvijai smagāko gadu un tautu ciešanu atcerei,” tā I.Ranka stāsta par savu gara un fizisko spēku radīto pieminekli.

Fakti
◆ 1949.gada 25.martā tika izsūtīti 42 125 cilvēki, Gulbenes novada teritorijā - 1626.
◆ 1949.gadā no Gulbenes pilsētas izsūtīts 41 cilvēks, no Adulienas pagasta – 97, Beļavas pagasta – 114, Galgauskas pagasta – 88, Jaungulbenes pagasta – 319, Litenes pagasta – 47, Stāmerienas pagasta – 94, Tirzas pagasta – 102, Vecgulbenes pagasta – 146, Virānes pagasta – 99, Lizuma pagasta - 57, Druvienas pagasta – 56, Rankas pagasta – 142, Lejasciema pagasta - 125, Dūres pagasta - 32 un Sinoles pagasta - 67 cilvēki.

Atceres pasākumi
◆ 25.martā 12.00 Gulbenes dzelzceļa stacijā pie politiski represēto piemiņas akmens - komunistiskā genocīda upuru atceres brīdis: ziedu, svecīšu nolikšana, atmiņu stāsti pie tējas krūzes.
◆ 25.martā 12.00 Lejasciema kapsētā pie piemiņas zīmes - atceres brīdis, pēc tam Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma centrā - atmiņu brīdis pie siltas tējas tases.
◆ 25.martā 14.00 Tirzas Kancēna kapos - piemiņas brīdis. Pēc tam Tirzas kultūras namā - kavēšanās atmiņās un aizgājušo pieminēšana pie tējas tases.
◆ 25.martā 15.00 Rankas kapos - piemiņas pasākums, ziedu nolikšana pie pieminekļa rancēniešiem - brīvības cīnītājiem.
◆ 25.martā 13.00 pie Lizuma dzelzceļa stacijas - piemiņas pasākums.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

To nedrīkst aizmirst!

Kategorijas