Sibīrijas atmiņu lauskas

2019. gada 22. marts 00:00

1010

1949.gada 25.marts. Ir aizritējuši septiņi gadu desmiti. Lai arī emocionāli ir ļoti smagi cilāt pagātnes atmiņas un stāstīt pārdzīvoto, tomēr Rasma Račko no Stāmerienas atsaucās “Dzirksteles” lūgumam un dalījās savā atmiņu stāstā par piedzīvoto.
Rasma saviem bērniem ir uzrakstījusi, kā pati saka, “atmiņu lauskas” par savā bērnībā piedzīvoto. Atmiņu stāstu galvenokārt caurvij skumjas un rūgtums.
Viņa stāsta, ka 21.martā iestājās astronomiskais pavasaris un ir papa (tā Rasma sauc savu tēti) dzimšanas diena. “Vai paps svinēja savu dzimšanas dienu? Maz ticams. Viņu brīdinājuši, ka klīst runas par izsūtīšanu, ka tas skars mūsu ģimeni. Paps acīmredzot nav ticējis, taču ļaunākais notika. Mēs bijām iekļauti sarakstā,” stāsta Rasma.
Toreiz viņi dzīvojuši Stāmerienā. Tajā pašā mājā, kurā arī tagad mīt Rasma.
Latviešiem atņēma dzimteni, iedzīvi, mājas, kas pašu rokām celtas, bet, neņemot to visu vērā, Rasma atzīst, ka bērnības atmiņas, lai arī tās ir niecīgas, ir ļoti gaišas. “Es biju savu vecāku mīlēta un aizsargāta. Protams, izsalkumu un pāridarījumus atcerēšos. Tos nevaru aizmirst,” ar jaušamu rūgtumu balsī saka Rasma.

Baiļu sajūta – neaprakstāma!
Rasmai atmiņā joprojām ir liktenīgā diena. Bijis agrs rīts. Lizetiņa (tā viņa sauca savas vecmammas māsu, ar kuru dzīvoja kopā) modinājusi viņu augšā. “Nesapratu, kāpēc jāceļas, ja rīts vēl nav modies. Bet Lizetiņa neatlaidās un mēģināja mani dabūt sēdus. Nobijos tikai tad, kad biju pilnīgi pamodusies. Kumodes atvilktnes bija atrautas vaļā, skapja durvis tāpat. Pa grīdu izklāti palagi un segas, sveši cilvēki no skapja un kumodes ņēma drēbes un svieda kaudzē. Atceros šo skatu,” atmiņās dalās Rasma.
Viņa kopā ar vecmammu tika aizvesta uz pagastmāju, jo tētis un mamma nebija tajā mirklī mājās - bija devušies uz Gulbeni. Savukārt vecmammas māsa netika izsūtīta, jo viņai bijis cits uzvārds.
“Vecmammai bija 59 gadi, man - četrarpus gadi. Sēdējām pagastmājā uz sasietajām paunām. Mimīte (tā mēs mājās saucām vecmammu) tāpat kā citi tur aizvestie gauži raudāja. Ļaunākais bija tas, ka tajā mirklī nebija ne papa, ne mammas. Saņēmuši ziņu, ka mēs ar Mimīti esam aizvestas no mājām, viņi ar pusdienas bānīti atbrauca no Gulbenes un taisnā ceļā atnāca uz pagastmāju, lai pievienotos mums un dotos pretī nezināmajai nākotnei. Paps gan bija izlūdzis atļauju aiziet līdz mājām. Es Mimītei prasīju, vai viņi paspēs atgriezties, kamēr neesam aizvesti. To baiļu sajūtu nespēju aprakstīt! Vecāki atnāca ar pauniņu, kurā bija sīrups un maize. Neatminos, vai mums līdzi bija vēl kas ēdams. Mamma man atnesa vaska krītiņus, jo man patika zīmēt un tā bija mana mīļākā nodarbe. Papam 21.martā palika 39 gadi, mammai bija 29 gadi,” stāsta Rasma.

Jaunās mājas – sādžā Malaja Protopopova
Viņa atceras, ka lopu vagonā uz lāvas kopā bija trīs ģimenes. Ēduši līdzi paņemto pašu cepto rupjmaizi un sīrupu. “Paps žēlojies, ka sivēns kūtī palicis nenokauts, tagad tas noderētu, bet es domāju – labi gan, ka palika dzīvs. Neatceros, ka būtu ēdusi ko citu kā to sīrupmaizi. Kādā pieturā krievi nesa pudelēs arī pienu, ko varēja nopirkt,” stāsta Rasma.
Vēsts, ka Sibīrijā ievedīs fašistus, bija aizsteigusies lopu vagona ešelonam pa priekšu. Jau pirmajā pieturā, kad no vagoniem izlaida latviešu meiteņu bariņu, viņas esot apmētātas ar akmeņiem un sauktas par fašistēm.
Pēc aptuveni divu nedēļu brauciena vilciens bija galā. Izsūtītos izvietoja karantīnas barakās. “Tur bija kaut kāda iespēja nomazgāties, bet, cik ilgi mūs tur turēja, es neatceros,” saka Rasma.
Bija sācies pavasara šķīdonis, kad viņi tika aizvesti uz pastāvīgajām dzīvesvietām. Zirgu ragavās bija sakrautas paunas. “Es sēdēju starp saiņiem, pieaugušie gāja kājām. Kā iebraucām sādžā, neatceros, bet atceros, ka paps paņēma klēpī un nolika mani uz lieveņa malas. Sādžas nosaukums, kurā dzīvojām, bija Malaja Protopopova. Sādžas iedzīvotāji uzņēma mūs kā līdzcilvēkus. Vietējie jau tur arī bija trūcīgi,” stāsta Rasma.
Rasmas ģimenei tika ierādīta astoņus kvadrātmetrus maza istabiņa, kura atradās mājas vienā pusē un mājas saimniekiem bija kalpojusi par virtuvi. Tur atradās plīts, viens neliels logs, vēlāk viņiem iedevuši neēvelētus dēļus, no kuriem tika sameistarotas lāvas gulēšanai. “Bija pašiem savs lopu vagons, tikai bez riteņiem,” tā jauno mājvietu raksturo Rasma.
Pavisam drīz esot arī noskaidrojies, ka mājas saimnieka nemaz nav, ir tikai saimniece, kurai sākumā no viņiem esot bijis bail, bet vēlāk ar saimnieci esot labi sadzīvojuši.

Ceļa grūtības, pusbads un smagas slimības
Kā vienu no briesmīgākajiem momentiem Rasma atceras smago slimošanu. Viņas tēvs saslimis ar akūtu infekciju, līdz pat sākusies organisma saindēšanās. Viņš palicis pilnīgi bez spēka, svēris vairs tikai nepilnus 50 kilogramus. Saslimusi arī Rasma. “Es vairs necēlos no gultas, un kādu nakti mammai licies, ka mana dzīvība lēnām dziest. Vecāki nolēma, ka jāprasa zirga pajūgs, ar kuru var aizbraukt uz pilsētu pie ārstiem. Bet ne mamma, ne paps neprata krievu valodu. Tomēr tēvs, lai gan pats bija smagi slims, devās lūgt zirgu uz kaimiņu sādžu, kas atradās vairāku kilometru attālumā. Vecmamma stāvējusi uz lieveņa un gaidījusi, kad viņš atnāks mājās. Un tikai pēc daudziem gadiem paps bija teicis - to es varēju izdarīt tikai sava bērna dēļ. Paps bija dabūjis spieķīti, uz kā atstutēties, lai atnāktu atpakaļ mājās. Mēs braucām uz Tomsku pie ārstiem. Man špricēja un deva zāles,” stāsta Rasma.
Pārciestās ceļa grūtības, pusbads bija sagatavojis labvēlīgu vidi tuberkulozei, ar kuru saslima mamma un pēc tam arī vēl Rasma. “Arī gulēju slimnīcā. Pēc tam sūtīja uz sanatoriju. Sanatorija bija aiz Tomas upes,” saka Rasma.
Rasmas tēvs Sibīrijā sākumā gāja meža darbos, tad viņu norīkoja kopt zirgus. Bijis arī liellopu fermā pārzinis. Mamma pirmos gadus noslimojusi, bet nopietnākais uzticētais darbs – dārzniecības vadīšana. Mirkļus ar vecmammu Rasma gandrīz neatceras. Atminas tikai to, ka viņa gatavojusi ēst.
“Laika gaitā saimniece palika vecāka, un viņu meita paaicināja dzīvot pie sevis pilsētā, tad mēs atpirkām pusi mājiņas. Mājas otru pusi nopirka divas pensionētas skolotājas. Viņas sagatavoja mani skolai. Viena mācīja vairāk zīmēšanu, otra - rakstīšanu,” atminas Rasma.
Rasma atceras, kā vietējie bērni viņu saukājuši par “fašistku”. “Man kā bērnam, protams, gribējās pie bērniem, bet viņi muka no manis, mēdīja un apsaukāja, grūstīja. Protams, aizvainojums ir palicis,” saka Rasma.

Pēc septiņiem gadiem
Rasmas ģimene atgriezās savās mājās Stāmerienā pēc septiņiem gadiem. Viņu mājās bija iemitināti citi cilvēki, tajā dzīvoja arī vecmammas māsa, kas bija palikusi, un visi bija saspiesti vienā istabā. “Kad tuvojāmies Latvijai, pirmais, kas mani pārsteidza, bija lielie akmeņi. Sibīrijā tādu akmeņu nebija. Mēs atgriezāmies pirms Ziemassvētkiem, un tie laika apstākļi nebija tādi, kas iedvesmotu. Viss bija drūms, sastindzis. Nebija tādas sajūtas, ka esmu atgriezusies savās mājās,” sajūtās dalās Rasma. Viņa uzsver, ka bērnības atmiņas jau ir citādākas nekā pieaugušo. “Ko viņi izjuta svešumā, es pat aptvert nevaru! Bet vecāki maz runāja par dzimteni, esot tur,” saka Rasma.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sibīrijas atmiņu lauskas

Kategorijas